Oktobra vidū apgāda "Zvaigzne ABC" paspārnē tika izdots Kristas Annas Belševicas debijas dzejas krājums "Medījot dzīvi". Grāmata izdota nedaudz vairāk kā gadu pēc jaunās autores pirmās publikācijas – pārsteidzoši ātri, un tas grāmatā jūtams no pirmās lappuses līdz pēdējai.
Jaunu autoru ienākšana literatūras vidē parasti tiek uzņemta ļoti vēlīgi – pēc pērnajā jūlijā "Satori" portālā publicētās kopas "Es izsūkšu šo pasauli sausu" daudziem bija skaidrs, ka Kristas Annas vārdam vērts pasekot līdzi, jo publicētie teksti atstāj perspektīvu iespaidu, ļaujot pievērt acis uz tipiskām "jauniesaukto" kļūdām un iezīmēm. Dzejoļus minētajā publikācijā veido bieži sastopams "coming-of-age" jeb pieaugšanas posmam raksturīgu tēmu plūdums, tomēr atsevišķi tēli un frāzes liecināja par visai nekautrīgu, jaunu balsi, kas lēnām sākusi veidoties.
Standarta scenārijs šādos gadījumos būtu – turpmākas publikācijas, kas, vēlams, liecina par progresu, dalība dažādos lasījumos utt. – laiks, kurā autors savu balsi izkopj. Pēcāk, parasti pēc pāris gadiem, arī debija grāmatas formātā. Šajā gadījumā sekoja dažas tīri pieklājīgas publikācijas un tad, negaidīti, uzreiz arī ziņa par krājuma izdošanu. Tā atklāšanas pasākumā arī pati autore minēja, ka "Zvaigznes ABC" pārstāvji viņu pašu pārsteiguši ar piedāvājumu veidot grāmatu.
Lielais vairums dzejoļu ir šķietami autobiogrāfiski pārdomu fragmenti par pieredzēto, arī intervijā Latvijas Radio Anna Krista saka: "Man ir tendence pārvērst dzīvi tekstā." Tā ir adekvāta poētiska motivācija, un no tās izriet debijas krājumam piederīga, loģiski izskaidrojuma tematika, taču nenoslīpēto un pārlieku banālo dzejoļu īpatsvars grāmatā ir visai dramatisks. Rezultātā grāmatnīcu plauktos pieejams visai apjomīgs (95 lpp.) vecmodīga dizaina izdevums, kas diemžēl vairāk atgādina tipogrāfijā nodotu skiču burtnīcu, nevis dzejas krājumu. Ironiskā kārtā, piemēram, šī gada augustā "Punctum" žurnālā publicētie autores dzejoļi – vieni no viņas līdz šim labākajiem – krājumā nav iekļauti.
Bieži krājumā figurē romantikas un attiecību motīvi ("gaidot tevi atgriežamies mājās/mana dvēsele ir suns" (60. lpp.), "tavs triecienskatiens/apsteidzot visus sirdspukstus/uzar to biedējoši plāno asfalta šķēlīti/starp mums" (39. lpp.)), pārdomas par dzīvi ("Dzīve īstenībā ir ļoti īsta./Līdz pēdējai ādas stērbelei/līdz pēdējam dekonstruētajam dievam/un pārgrieztajam rokas pulkstenim./Sasodīti īsta." (24. lpp.)), zināma daļa drusku dumpīga hedonisma ("Sniegs botēs/un trīs karotes/paģiru/ kafijas krūzē."), kā arī abstraktāki dzejoļi, kuros parādās vai nu ironija ("Es neko negaidu un neņemu pretī./ Graužu kā ir." (38. lpp.)), vai arī, tieši otrādi, ļoti atklāts domu vai rīcības apraksts. Tēmu izvēle neizbrīna, taču sentimentālu, patosa pilnu frāžu un neatrisinātu domas pavedienu grāmatā tiešām ir pārāk daudz.
Vainot gan šajā gadījumā gribas nevis pašu autori, bet gan izdevniecību un arī grāmatas redaktori (Daina Grūbe). Krājums atstāj sasteigtu iespaidu, rediģēts acīmredzami neprofesionāli un nekritiski – šķiet, ka vienkārši apkopots viss, ko autore sarakstījusi, liela daļa dzejoļu ir neizteiksmīgi. Krājumā nav manāma struktūra, dramaturģija vai jebkāda veida koncepcija. Pārāk reti grāmatā sastopams kāds iepriekš nedzirdēts naratīvs vai kas poētiski pārsteidzošs un inovatīvs, lai arī tieši ar savu nekautrību un īpatnējo pasaules redzējumu autore aizkustina veiksmīgākajos dzejoļos. Rodas sajūta, ka ne izdevniecībai, ne redaktorei nepiemīt adekvāta izpratne par aktuālo mūsdienu dzejā, un tas automātiski šo krājumu nobīda plauktā blakus citām aizdomīga paskata grāmatām, kuras patērē tikai paši nekritiskākie lasītāji.
Krājumā sakārtotie dzejoļi būtu adekvāts atspēriena materiāls, ar ko piedalīties "jauno autoru seminārā" vai kā citādi adaptēties žanrā, taču tie noteikti nav pietiekami izstrādāti, lai veidotu kvalitatīvu, aizraujošu pieteikumu literatūrā. Ticu, ka man varētu oponēt lasītāji, kas dzejā meklē jebkāda veida patvērumu no ikdienišķās pasaules norisēm un kuru ambīcijas pilnā mērā apmierina emocionāla atklātība – tās grāmatā netrūkst, taču ar to pašai autorei mūsdienās nevajadzētu būt gana. Mēģinot saprast, kāpēc tad rezultāts ir tāds, kāds ir, nevaru atrast nevienu citu izskaidrojumu kā vien izdevniecības negaidīto piedāvājumu, kas, loģiski, glaimotu jebkuram, un autores pārsteidzību, paļaujoties tam.
"Medījot dzīvi" ir neraksturīgs gadījums – parasti saite starp autoru un viņa izdevniecību ir visai loģiska. "Zvaigznes ABC" katalogā "dzejas" kategorijā atrodami Kornēlijas Apškrūmas un Andra Kiviča izdevumi. Iztikšu bez komentāriem par šiem autoriem, taču tas vēlreiz apliecina apgāda praksi grāmatas izdot, neizvirzot augstus kvalitātes standartus. Arī grāmatas dizains, kas drīzāk iederētos deviņdesmito gadu bezgaumības haosā, nevis 2017. gadā, kad prasmīgu profesionāļu arī šajā jomā ir vairāk nekā jebkad agrāk, šo iespaidu paspilgtina. Tā rezultātā bez pienācīgas atlases sastādīto Kristas Annas Belševicas debijas krājumu diemžēl grūti uztvert nopietni. Jācer, ka turpmāk autorei no šādām situācijām izdosies izvairīties, jo daži dzejoļi šajā grāmatā, kā arī jaunākās viņas publikācijas liecina par potenciālu, par spīti šim, gribētos ticēt, pārpratumam.
