Stīvens Kings dzimis 1947. gadā un uzaudzis diezgan lielā nabadzībā Daremā, Mainas štatā. Tēvs-jūrnieks ģimeni pameta, kad Stīvenam bija vien nepilni divi gadi, pilnībā atstājot viņu un jaunāko brāli Deividu mātes Nellijas apgādībā. Lai savilktu galus, viņa bija spiesta strādāt vairākos darbos, tāpēc māti zēni redzēja reti.

Jau agrā vecumā Stīvens iemīļoja tā dēvēto spekulatīvo daiļliteratūru, proti, fantāziju, zinātnisko fantastiku un šausmu literatūru, taču pats rakstniecībai nopietni pievērsās, kad sāka mācīties Orono Universitātē. Tur viņš 1969. gadā satika savu sievu Tabitu, kura arī ir rakstniece. Abi izaudzinājuši trīs bērnus un ir kopā vēl aizvien.

1973. gadā Kings sāka strādāt par vidusskolas angļu valodas skolotāju, gadā nopelnot nieka 6400 ASV dolāru. Jaunais pāris mitinājās treilerī un bija spiesti piepelnīties dažādos papilddarbos, lai iztiktu. Šajā posmā Kings uzrakstīja daudzus stāstus, no kuriem dažus publicēja "Playboy" un citi vīriešu žurnāli, taču vērā ņemami rakstniecības panākumi viņam arvien gāja ar līkumu.

Tabita, kura allaž bija Kinga pirmais lasītājs, aizdeva viņam savu rakstāmmašīnu un neļāva vīram meklēt labāk apmaksātu darbu, kas nozīmētu, ka viņam paliktu mazāk laika rakstīšanai. Tabita arīdzan bija tā, kas Stīvena atkritumu spainī atrada nobēdzinātas melnraksta lapas, kas pēcāk kļuva par grāmatu "Kerija". Viņa izvilka tās no gružiem un lika vīram turpināt darbu.

Tabita sava vīra radošajā daiļradē vienmēr bijusi liels atbalsts, un Kings sievas iedrošinājumam un padomam klausījis uz vārda, lai gan bieži vēlējies rakstīšanai atmest ar roku. Iespējams, ja ne Tabitas neatlaidība un ticība vīra spēkiem un panākumiem, 1980. gadā viņš nebūtu kļuvis par pasaules bestselleru karali.

Paša panākumu un atkarību gūsteknis: 'šausmu karalim' Stīvenam Kingam 70
Foto: Reuters/Scanpix

Paša panākumu gūsteknis

Stīvena Kinga darbi bijuši publicēti neskaitāmos žurnālos, sākot no "New Yorker", "Harper" un beidzot ar "Playboy", viņa veikums kalpojis par iedvesmu citiem rakstniekiem un radošajiem cilvēkiem, piemēram, Haruki Murakami un seriāla "Lost" ("Pazudušie") radītājiem, turklāt viņš ir ieguvis visas iespējamos galvenās šausmu, mistērijas, zinātniskās fantastikas un fantāzijas literāros apbalvojumus. Taču ceļš līdz tam nebūt nav bijis viegls un taisns – gadu desmitiem viņu norakstīja gan šausmu literatūras sabiedrība, gan arī populārās literatūras cienītāji un kritiķi.

1998. gadā jauna izdevēja pārraudzībā Kinga grāmatas visbeidzot pirmo reizi tika tirgotas kā daiļliteratūra. Kopš tā laika Kinga rakstniecības reputācija, salīdzinājumā ar ilgajiem stagnācijas gadiem, ir augusi straujāk par strauju.

Martins Šeifers (Martin Shafer), "Castle Rock Pictures" prezidents, kurš izplatīja pēc Kinga romāna veidoto filmu "Doloresa Kleiborna" ("Dolores Claiborne") un vēlāk vēl četras viņa darbu adaptācijas, 1995. gadā intervijā "Los Angeles Times" atklāj, ka Kings viņu tolaik brīdinājis par iespējamo neveiksmi, kas saistīta ar viņa vārdu. "Stīvens brīdināja mani, ka 35% kritikas iznīcinās filmu tikai tāpēc, ka tas ir Stīvens Kings," sacīja Šeifers.

Tonijs Gilrojs (Tony Gilroy), kurš no Kinga pirmās personas monologa adaptēja "Doloresu Kleibornu" ekrānam, arīdzan Kingu redz kā paša panākumu gūstekni: "Kings ir popa ikona, apbrīnojamākais rakstnieks kopš Trollopa (Antonijs Trollops, ļoti ražīgs, taču dzīves laikā neatzīts Viktorijas laikmeta rakstnieks, kurš savos darbos tirzāja politiskas, sociālas un ar dzimumu saistītas tēmas – red.). Cena, ko viņš maksā, ka ir Stīvens Kings, ir tāda, ka viņu neuztver nopietni."

Krietni vēlāk, 2013. gadā sarunā ar CBS Kings atzina, ka īsti nemaz nav drošs, vai vēlas tikt uztverts nopietni. "Vienalga beigās nākamā paaudze lemj par to, vai darbs ir labs un būs paliekošs," sacīja rakstnieks.

Savukārt uz jautājumu, vai viņam šķiet, ka viņa darbi būs paliekoši, Kings atbild gana pieticīgā manierē: "Es domāju, ka dažām no grāmatām ir diezgan laba iespēja, jo fantāzijas grāmatas dzīvo. Es domāju, ka tas, ko tu (kā rakstnieks – red.) gribi, ir lai cilvēki – kritiķi utt. – atzīst, ka tu strādā tik smagi, cik vien vari, un pēc labākās sirdsapziņas, nevis vienkārši gribi nopelnīt piķi."

Paša panākumu un atkarību gūsteknis: 'šausmu karalim' Stīvenam Kingam 70
Foto: AFP/Scanpix/LETA

Šausmas nav ārējas, bet iekšējas

Savā 1981. gadā klajā laistajā eseju krājumā "Danse Macabre" ("Nāves deja") Kings izceļ trīs lietas, kas ir pamatā šausmu žanra daiļdarbiem, proti, teroru, šausmas un riebumu. Viņa romānos galvenie varoņi bieži vien ir ar dziļām psiholoģiskām problēmām, bet tai pat laikā lasītājam saprotami un simpātiski, kuriem apkārt ir tikpat problemātiski līdzcilvēki, no kuriem katrs cenšas tikt galā ar ko lielāku un spēcīgāku par sevi.

Veidojot savus stāstus kā savstarpēji saistītu vēstījumu un pretnostatītu tēlu pieredžu tīklu, Kings spēj radīt sajūtu, ka viss ir viens, tai pat laikā atklājot dažādās literārās tēmas, kas arvien caurvij viņa darbus.

Viena no klātesošām tēmām Kinga darbos ir attiecības starp zēniem un vīriešiem, kā arī vīrietības iegūšanas process un tilta šķērsošana no zēnības uz pieauguša vīrieša statusu. Galvenais iemesls tam, protams, ir tēva neesamība blakus bērnībā un pēcāk pieaugot.

Svarīgs aspekts, kuru regulāri tirzā Kings, ir arī radošais process un ar to saistītās grūtības. Romānu "Salema loze" ("Salem's Lot"), "Mirdzums" ("The Shining"), "Mizerija" ("Misery"), "Tumšā puse" ("The Dark Half"), "Kaulu soma" ("Bag of Bones") un "1408", kā arī virknes īso stāstu galvenie varoņi ir rakstnieki, kuri kādu iemeslu dēļ nevar rakstīt vai arī ir iestrēguši savās radošajās mokās. Daudzi no šiem varoņiem reprezentē Kinga paša dzīves pieredzi.

Kings arīdzan allaž bijis vaļsirdīgs, runājot par cīņu ar atkarībām – sākot no alkohola un beidzot ar pretsāpju medikamentiem un narkotikām. Vairāki viņa varoņi atrodas atkarību jūgā, savukārt "Mizerijas" ļaundare Annija Vilkesa pati ir metafora kokaīnam. Atkarība no alkohola un kokaīna ilgstoši ir bijusi arīdzan Kinga problēma, ar kuru nu viņam palīdz tikt galā ticība Dievam.

Tomēr 2014. gada intervijā "Rolling Stone" par savu lielāko atkarību Kings atzīst rakstīšanu: "Rakstīšana aizvien ir kaut kas lielisks, taču tā ir atkarība, uzmācīgi kompulsīva darbība. Es rakstu varbūt sešus mēnešus no vietas, un man ir daudz jēlmateriāla – un tad es pilnībā apstājos uz kādām 10 līdz 12 dienām, lai viss "nosēžas". Taču šajā laikā es dzenu savu sievu vājprātā. Viņa saka: "Pazūdi no manām acīm, pazūdi no mājas, ej un kaut ko dari – nokrāso putnu būri, jebko!""

Kinga iedvesmas avots nav tikai viņa dzīve, tajā sastaptie cilvēki un uz paša ādas izdzīvotās problēmas. Viņu iedvesmojusi arīdzan citu cilvēku daiļrade, piemēram, Reja Bredberija, amerikāņu šausmu žanra rakstnieces Šērlijas Džeksones, zinātniskās fantastikas, fantāzijas un šausmu stāstnieka Hovarda Filipa Lavkrafta daiļrade, kā arī veci šausmu komiksi.

Lai arī ne reizi vien publiski izteicies, ka metīs rakstīšanai mieru un dosies pensijā, tas nekad tā arī nav noticis – viņš rakstīšot arī pēc iesoļošanas astotajā desmitgadē. "Ko citu es darīšu? Sasodīts, ar kaut ko taču tā sava diena ir jāaizpilda. Var spēlēt ģitāru un skatīties seriālus, bet tas nav bezgalīgi. Rakstīšana mani piepilda. Ir divas lietas, kas man tajā patīk – tā padara mani laimīgu un tā padara laimīgus citus cilvēkus."

Paša panākumu un atkarību gūsteknis: 'šausmu karalim' Stīvenam Kingam 70
Foto: AP/LETA/Scanpix