Rimands Ceplis: Īsais kurss dzīvē

Iespējams, ka lasīt grāmatas ir patīkams un lietderīgs laika pavadīšanas veids. Vismaz tajā brīdī, kad lasi, Tu nedari neko sliktu. Tā es sevi šad un tad mierinu. Bet, ja man būtu jāpaskaidro nelasošam jaunietim, kāpēc grāmatas lasāmas, es nudien neko prātīgu pateikt nespētu. Tāpat kā nelasošais jaunietis man nespētu argumentēti un pārliecinoši iestāstīt, ka lietot narkotikas ir dikti cool. Lai kā arī vērtētu kosmopolītismu un integrāciju, dažādība ir pastāvējusi un pastāvēs neatkarīgi no varas vēlmes kontrolēt savā iedomātajā pārziņā esošos. Jebkura izspraukšanās ārpus normas ir daudz kārdinošāka par remdenu un sakārtotu atkārtošanos vismaz tajā dzīves posmā, kad esi vēl meklējumos. Jaunais, 1982.gadā dzimušais igauņu prozaiķis Sass Henno raksta par sociāli nelabvēlīgu jauniešu dzīvi – tiem, kuri, iespējams, savā mūžā neizlasīs nevienu grāmatu. Bet sajūta nez kāpēc tāda, ka viņu dzīve ir daudz pilnvērtīgāka nekā grāmatās ieslīguša jaunieša ikdiena.

Henno ir panācis, lai viņam teiktu komplimentus par labu rakstniecību, arī tādu, kura spējīga uzrunāt jaunatni. Gan negribu pārspīlēt, un nevajadzētu iedomāties, ka daudzi no nelasošajiem jauniešiem tagad tiks pievērsti rakstītajam vārdam, tomēr autors pavedina uzticēties, jo prot rakstīt par noziedzību tā, lai nepamanītu morāli un tekstā saglabātos intriga. Henno debijas romāns "Šeit biju es" ir iecerēts kā triloģija. Kamēr autors vēl raksta noslēdzošo daļu, latviski ir pieejama pirmā grāmata, kas tika atzīta par labāko 2004.gada Igaunijas romānu konkursā. Tā Henno kļuvis par jaunāko autoru, kurš jebkad uzvarējis šajā konkursā.

Romāna "Šeit biju es" pirmā daļa ir intriģējošs stāsts par nepilngadīgiem jaunekļiem, kuri dzīvo ārpus pilsētas centra. Viņi ir dzimuši blokmāju rajonā, nelabvēlīgās ģimenēs, kapitālisma iekārtas sākumposmā postpadomju Igaunijā. Šo iemeslu dēļ viņi ir spiesti dzīvot kā pieauguši ļaudis. Viņi prot melot, dzert, kauties, lamāties, neievērot likumus, zagt, lietot un pārdot narkotikas, pisties, vemt un sapņot. Tāds ir aprīkojums, ar kādu lasītājs iepazīsies, grāmatu lasot. Grāmatas struktūra nav diez ko sarežģīta. Sākumā uzzināms, ka kāds ir arestēts, un tad šis arestētais – romānā tas ir Rass – sāk pierakstīt savu stāstu. Taču lielais pārsteigums ir grāmatas vidus daļa – spraigs, sociāli ass romāns par mūsdienu jaunatnes daļu, kura dzīvi apzina taustoties un kļūdoties, taču nevis pēc likuma, bet gan pēc nekur nerakstītiem pantiem: pēc personisko vajadzību, naudas, draudzības diktētas iniciatīvas. Līdzīgi romānā "Neatkarības diena" izdarījās arī igauņu rakstnieks Kaurs Kenders. Abu šo autoru tematikas vienotājmotīvs ir noziegumi, kā arī tuvība tā dēvētajai šoka literatūrai (Čaks Palanjuks u.c.).

Romāna veiksme ir Henno spēja stāstīt pārskatāmi un spraigi: tēli sazinās dzīvā sarunvalodā, slengā, lamās. Teksts ieguvis kinematogrāfam raksturīgo sižeta dalījumu secīgās vai paralēlās spilgtās ainās. Tā kā autoram labpatīkas kavēties pie atsevišķu ainu detalizētas aprakstīšanas, tādas kā situāciju novērošanas 360 grādu leņķī, romāna tēli no vienveidīgas masas pārtapuši par indivīdiem, atšķirīgi domājošiem subjektiem. Lai arī viņus vieno koķetērija ar noziedzību, sociāli nelabvēlīgā izcelsme, sulīgā un rupjā valoda, sižetam attīstoties, daudzveidojas arī sākotnēji tik nepievilcīgie jaunieši. Tas gan neizbēgami raksturīgs ikvienam naratīvam, jo atšķirībā no dzīves, kurā iespējams novērot kaimiņu daudzu gadu garumā un nesamanīt nekādas izmaiņas viņa ikdienā, literatūras tēlam ir raksturīga pārtapšana. Proti, literatūrā ikviena aktivitāte ir maksimāli koncentrēta un virzīta atrisinājuma virzienā, tāpēc notikumu attīstības rezultātā literārais tēls izmainās. Savukārt kaimiņam pie vienas vietas, ko par viņu domāju es, jo viņa uzdevums nav sniegt man pozitīvas vai negatīvas emocijas, bet dzīvot pa savam prātam. Henno gadījumā tā, protams, ir apzināta spekulācija ar lasītāju – rādot, ka zem ārējās bravūras slēpjas pārdzīvot spējīgs cilvēks, autors cenšas panākt, lai aprakstītie tēli iepatiktos. Visvairāk jau Rass, kurš ik pēc epizodes kļūst gudrāks un saprātīgāks, piemēram, nonāk pie atziņas, ka ģimenes sajūtu nerada tikai asinsradniecība.

Vārdu lielisks/a gribu attiecināt uz trim disciplīnām: grāmatu, noformējumu un tulkojumu.