Šarlote Brontē un Džeina Eira. Kad dzīve savijas ar literatūru  (1)

Lai arī viņas literāro veikumu par biklo, bet apdāvināto bāreni Džeinu ar gana sūro dzīvesstāstu, bet stingro morāli un principiem pirms tam bija noraidījušas jau piecas izdevniecības, "Smith, Elder & Co" uzreiz saprata, ka viņu rokās ir nonācis kas dziļš, tai pat laikā pretrunīgs un tāpēc nebijis. Izdevējiem izrādījās pilnīga taisnība – "Džeina Eira" acumirklī piedzīvoja komerciālu veiksmi un izpelnījās labvēlīgas atsauksmes, turklāt turpina to darīt vēl aizvien. Romāns līdz mūsdienām ir piedzīvojis neskaitāmus uzvedumus uz teātra skatuvēm visā pasaulē, ekranizācijas kino, kā arī kalpojis par iedvesmas avotu citiem literārajiem darbiem.

Turklāt "Džeina Eira" uzskatāma par vienu no pirmajām feminisma ideju vēstnesēm. Caur sava romāna galveno varoni Šarlote Brontē runā arī par sievietes lomu sabiedrībā un ierobežojumiem, ar kādiem viņai jāsaskaras dzimuma dēļ. Lai arī kopš Viktorijas laikmeta sieviešu tiesības ir kardināli mainījušās, proti, varam ij studēt augstskolā, ij mierīgi šķirties, ij pirkt un pārdot nekustamo īpašumu, taču, iespējams, tas nebūtu noticis, ja kāds savulaik nebūtu spēris pirmo, lai arī mazo, bet tomēr gana nozīmīgo soli.

Angļu modernisma rakstniece un feminisma ideju paudēja Virdžīnija Vulfa savā esejā atzīst, ka ar Džeinas Eiras laiku un tēlu ir viegli asociēties. Viņa ir allaž viena pati savās ciešanās, pretnostatīta visai pārējai pasaulei. "Džeinas Eiras problēmu nav tālu jāmeklē. Vienmēr būt par guvernanti un vienmēr mīlēt – tie ir diezgan nopietni ierobežojumi pasaulē, kas ir pilna ar cilvēkiem, kuri nav ne pirmais, ne otrais variants." Džeina Eira nemēģina risināt globālas cilvēka dzīves problēmas, viņa pat nezina, kādas tās ir. Visa viņas enerģija (un tā ir spēcīga, jo ir tik koncentrēta) tiek ietverta apgalvojumos "es mīlu", "es ienīstu" un "es ciešu", raksta Vulfa.

Kad Šarlote tik tikko bija sākusi darbu pie "Džeinas Eiras", viņa savai draudzenei Elēnai rakstīja, ka vēlas "vajātajās dvēselēs iedvest nedaudz klusa lepnuma spēka". Tiesa, viņa varētu būt diezgan nepatīkami pārsteigta, uzzinot, cik tālu savās izpausmēs esam nonākušas. "Jo es esmu tā vērta" Džeinai Eirai nozīmēja ko citu.

Taču literatūrpētnieku vidū eksistē arīdzan viedoklis, ka Brontē gluži vienkārši runā par, ap un caur sievieti, jo pati ir sieviete un citu pasauli nepazīst, nevis apzināti cenšas tirzāt vīriešu un sieviešu līdztiesību sabiedrībā. Lai arī kāda būtu patiesība, "Džeina Eira" nudien iemieso ne vienu vien epizodi no pašas Šarlotes Brontē dzīves, arvien liekot literatūrzinātniekiem urķēties romāna rindās un starp tām, meklējot kopsakarības.

Džeina Eira bija meitene no provinces, kuru algoja svešinieki, lai viņa izglītotu un pieskatītu viņu atvases. Tāpat arī Šarlote Brontē. 1839. gadā turīgā Sidgviku ģimene pieņēma Šarloti darbā. Viņa dzīvoja kopā ar saviem darba devējiem viņu lauku īpašumā un mācīja viņu bērnus. Par darbu viņa nebūt nebija sajūsmā, gluži pretēji, taču tas bija viens no retajiem veidiem, kā sieviete 19. gadsimta sākumā varēja pati pelnīt.

Vēstule savai draudzene Elēnai viņa raksta, ka Sigdvika kundze no viņas prasa neiespējamo, proti, mīlēt viņas bērnus un pilnībā viņiem nodoties. "Es reti kad jūtos labi. Es esmu tik miegaina, ka vairs nerakstu. Man ir jādodas prom," viņa gaužas. "Manā atbildībā ir apčubināti, izlutināti, nepaklausīgi bērni, kurus man nemitīgi ir jāizklaidē, kā arī jāmāca." Šarlote kļuva nomākta un neieinteresēta, tāpēc Sigdvika kundze pamazām sāka viņu nicināt.

Kad Šarlotei Brontē bija pieci gadi, no olnīcu vēža nomira viņas māte, atstājot nabadzīgo tēvu, kas strādāja par mācītāju, vienu pašu ar sešiem aprūpējamiem bērniem. Šarloti, Emīliju un divas vecākās māsas viņš nosūtīja uz kristīgo meiteņu skolu Kovanbridžā, Lankašīras grāfistē. Tā bija skarba vide ar stingru disciplīnu, sliktu ēdienu, aukstām telpām un fizisku iespaidošanu. Pēcāk Šarlote šīs savas rūgtās atmiņas iemiesoja Louvudas skolā, kur mācās Džeina. Arī cietsirdīgais direktors Broklhērsta kungs ir radies no īstas personas – garīdznieka Viljama Karusa-Vilsona. Pēcāk, kad grāmata guva atzinību, viņš sevi tās lappusēs atpazina un draudēja iesūdzēt Šarloti tiesā. No tā rakstniece izvairījās, uzrakstot viņam atvainošanos.

Bērnu dienās Šarlote kopā ar savu brāli Brenvelu rakstīja mazas grāmatiņas, kuras nodēvēja par "Jaunu vīriešu stāstiem". Šie stāsti bija par rotaļu karavīriem, kurus Brenvels saņēma kā dāvanu savā devītajā dzimšanas dienā. Bērniem šie karavīri bija ļoti mīļi, un viņi par un ap tiem radīja rūpīgi izfantazētas pasaules. Šarlotes fantāzijas auglis bija Alfrēds – Zamornas hercogs. Alfrēds bija īgns un tipiski baironisks tēls ar nelikumīgu bērnu no gadījuma sakara – visi šie faktori atbilst arīdzan Ročestera kungam.

1839. gadā Šarlote viesojās kādā 16. gadsimta Ziemeļjorkšīras muižā. Tur viņa uzzināja, ka pirms 60 gadiem tai pat vietā nama bēniņos – istabā, kurai bija dots nosaukums "Trakās Mērijas istaba" – bijusi ieslodzīta garīgi slima sieviete. Šis pastāsts pēcāk kalpoja par iedvesmu Bertas Meisones tēlam "Džeinā Eirā", atveidojot Ročestera kunga prātu zaudējušo sievu. 2004. gadā šī nama īpašnieki atklāja slepenas kāpnes, kas savienoja bēniņus ar pirmo stāvu – gluži kā tas bija arīdzan Šarlotes romānā.

Bertas Meisones tēls pēcāk kalpoja par iedvesmu angļu rakstnieces Džīnas Rīsas romānā "Plašā Sargasu jūra", kurā viņa atklāj šīs sievietes dzīvesstāstu un iemeslu viņas vājprātam, atklājot Ročestera kungu ne pārāk glaimojošā gaismā, proti, vainojot viņu sievas slimības veicināšanā. Tiesa, Rīsas romānā Bertu sauc par Antuaneti Kosveju. Džeinai Eirai ir daudz kopīga ar Antuaneti – abas ir neatkarīgas, zinātkāras, ar lielisku iztēli, skolojušās reliģiskās mācību iestādēs un ar skarbu bērnību. Izlasot abas grāmatas kopā, paveras pavisam cita aina uz abu to varoņiem.

Kamēr Brontē strādāja pie "Džeinas Eiras", viņas tēvam Patrikam veica kataraktas operāciju abām acīm, kā rezultātā viņš uz laiku, kamēr acis atkopās, bija pilnīgi akls un bezspēcīgs. Tā nebūt nav sakritība, ka Ročestera kungs romāna beigās arī zaudē redzi. Tiesa, savu aizraušanos ar rakstīšanu Šarlote no tēva slēpa, tā kā viņam visu šo laiku nebija ne jausmas par notiekošo. To, ka viņa uzrakstījusi grāmatu, Šarlote atklāja tēvam tikai pēc tās iznākšanas. Kopā ar vairākām atsauksmēm viņa iedeva tēvam grāmatu. Viņš atsacījās to lasīt, sakot, ka viņa acīm tā būs pārāk liela piepūle. Uz to viņa atbildēja, ka tas nav manuskripts, bet gan jau nodrukāta grāmata. Tēvs esot bažījies, ka meita tādējādi cietīs zaudējumus, jo sievietes rakstītu grāmatu taču neviens nelasīs. Šarlotei nācās nolasīt tēvam priekšā dažas no atsauksmēm, lai apliecinātu, ka viņam nebūt nav taisnība, un beigu beigās viņš piekrita to izlasīt. Pēc "Džeinas Eiras" izlasīšanas viņš esot prasījis Šarlotes māsām – Annai un Emīlijai –, vai viņas zinājušas, ka Šarlote rakstījusi grāmatu, un ka tā ir labāka, nekā varētu iedomāties.