Miks ikdienā strādā žurnālistikā, par svarīgākajiem Baltijas politiskajiem un ekonomiskajiem notikumiem agrāk rakstot "Deutsche Presse-Agentur", bet tagad - "Agence France-Presse". Vienlaikus ar politisko virtuvi viņš iepazinis arī vietējo cilvēku vērtējumu par pašiem politiķiem, ko izmantojis savā grāmatā.
Kā tās atvēršanā pajokoja izdevuma redaktore Kristīne Matīsa, iespējams, autoram uz kādu pusgadu valsti vajadzēs pamest. Viņasprāt, grāmatā nav apkopoti tikai nevainīgi jociņi, kurus kā karikatūras politiķi varētu pielikt pie savu kabinetu sienām, bet dažiem romānā atpazīstamajiem rakstnieks pat noteicis skaidras diagnozes.
Lai gan Miks šo gadu laikā latviešu valodu ir apguvis pietiekami, lai varētu brīvi lasīt un uztvert visu teikto, grāmata sākotnēji uzrakstīta angliski un tad tulkota. Arī saprotot, ka intervijā var runāt dzimtajā valodā, viņš atviegloti nopūšas, pajokodams, ka citādi tā būtu ļoti gara. Humors un patiesi smiekli pavada arī visu sarunu.
Kā jūs vispār nonācāt Latvijā? Saprotu, ka ieradāties kā žurnālists?
Tas ir daudzu un dažādu notikumu rezultāts. Uzaugu Lielbritānijas rietumos un ilgu laiku strādāju dažādos žurnālos. Bet tam, kāpēc vispār ierados Baltijā, iemesls ir senais stāsts par Latvijas meitenes satikšanu – iemīlējos, un nu jau ar Evu esam precēti divpadsmit gadus.
Mēs sākotnēji dzīvojām Londonā un regulāri apciemojām arī Latviju. Man tā iepatikās un gribēju uzzināt par to ko vairāk, tomēr šajā laikā es biju Lielbritānijas nacionālās preses aģentūras auto-moto žurnālists.
Šis darbs bija viegls, jo bija jālido apkārt pa visu pasauli, jāpaliek jaukās viesnīcās, jāapskata visdažādākās zemes un cilvēki uz nedēļu iedeva mašīnas, kādas es nekad dzīvē pats nevarētu atļauties, tomēr jāatzīst, ka automašīnas mani nekad nemaz tik ļoti nav aizrāvušas. Īpaši, kad redzēju sev apkārt cilvēkus, kas to darīja jau divdesmit gadus un jutās ārkārtīgi svarīgi, sapratu, ka es to negribu darīt visu savu dzīvi.
Foto: Delfi
Mēs tolaik īrējām dzīvokli no kāda nedaudz īpatnēja amerikāņa, kurš rakstīja analītiskus komentārus. Reiz runājāmies un es vaicāju, ko tieši viņš dara, kā izvēlas, par ko rakstīt, un viņš atbildēja - "esmu Balkānu eksperts".
Tajā brīdī virs manas galvas iedegās spuldzīte – "ja jau viņš var būt Balkānu eksperts, kāpēc gan es nevarētu būt Baltijas eksperts", jo mani daudz vairāk interesēja Baltijas valstis, nevis automašīnas.
Tad mēs nolēmām pārcelties šurp. Patiesībā, es pārcēlos pirmais, jo Eva vēl kādu laiku palika Londonā. Pirmos piecus gadus nodzīvojām Torņakalnā. Tas arī bija iemesls, kāpēc gribēju tikties šeit [intervija notiek Pārdaugavas tējnīcā "Matērija"], nevis otrā Daugavas pusē, jo šajā pilsētas daļā ir palikusi arī daļa manas sirds.
Un tā no auto žurnālista kļuvāt par Baltijas ekspertu?
Lai cik šausmīgi tas arī neizklausītos, man ļoti palaimējās, ka sākās krīze.
Visiem citiem tas bija briesmīgi, bet ziņu nozarei tā nāca par labu. Pēkšņi Latvijā bija lielākā ekonomiskā lejupslīde, lielākais bezdarbs, lielākās valdības tēriņu griešanas... ja esi vai nu labākais vai sliktākais kaut kādā ziņā, tad pārējai pasaulei tas interesē.
Ja esi kaut kur pa vidu, tas nevienu neinteresē, bet te pēkšņi Latvija bija pašā apakšā tik dažādos aspektos. Tā, ka var teikt, ka krīze mani kādu laiku uzturēja pie dzīvības. Pēcāk nāca atkopšanās no tās, kas atkal visus interesēja.
Lai rakstītu satīru par politiku, ir ļoti labi jāiepazīst politiskā virtuve...
Lielākajā daļā valstu izprast visas detaļas noteikti ir sarežģīti, Latvijā tā nav. Latvija ir tik maza vieta, ka žurnālistam, it īpaši ārvalstu žurnālistam, šeit ir jāraksta par visu.
Turklāt šeit viens otru pazīst - starp katru man pazīstamo cilvēku parasti ir vismaz kāds kopīgs paziņa. Pat tad, ja tu vēlies Latvijā runāt ar premjeru vai prezidentu, arī to ir iespējams nokārtot.
Bija tāds gadījums, kad pirms vairākiem gadiem tieši priekšvēlēšanu laikā bija ieradušies daži mani draugi no Lielbritānijas. Vedu viņus pa Vecrīgu un, ejot gar "Vienotības" biroja logiem, kur tobrīd notika kāda tikšanās, rādīju viņiem, ka, lūk, tas ir mūsu premjers, tas – ārlietu ministrs. Tobrīd mani pamanīja aizsardzības ministrs Pabriks un iznāca sasveicināties.
Mani draugi bija patiesi sajūsmināti, ka es šeit visus tā personīgi pazīstu. Taču tas iebraucējam no malas noteikti izskatās daudz iespaidīgāk, nekā tas īstenībā ir.
Bet kā nolēmāt, ka jāraksta grāmata?
Katrā žurnālistā ir rakstnieks, kas vēlas izlauzties. Ar šo grāmatu ir piepildīta viena no manas dzīves lielākajām ambīcijām, kuru sevī turēju vairāk nekā trīsdesmit gadus.
Tajā iekļauti dažādi arhetipi, kas pēdējos gadus Latvijā cirkulējuši visapkārt. Te ir gan smieklīgs prezidents, nedaudz traks kādas piejūras pilsētas mērs, ārvalstu eksperti un briesmīgas britu vecpuišu ballītes – tad nu saliku to visu kopā.
Esmu novērojis, ka lietuviešiem patīk farss, igauņiem patīk tāda skarba ironija, bet latviešiem ir kaut kas pa vidu – satīra, kas ir īpaši pateicīgi man, jo literatūrā tai ir veltīts vesels žanrs.
Tam labi piemēri ir dažas no manām mīļākajām grāmatām, kā Gogoļa "Mirušās dvēseles" vai Hašeka "Krietnais kareivis Šveiks", tad nu gribēju šajā žanrā aizpildīt šo tukšumu mūsdienu Latvijā.
Foto: Delfi
Kādu laiku biju domājis par grāmatas rakstīšanu un jautāju citiem, vai var ieteikt man kādu latviešu satīras autoru. Tikai daži bija spējīgi dot arī kādu atbildi, bet lielākoties man atbildēja, ka tāda īsta satīrista laikam nemaz nav.
Tad nu nolēmu mēģināt pats, parādot, ka satīra vienlaikus var būt gan smieklīga, gan pildīt ļoti svarīgu sociālo funkciju – neļaut politiķiem iedomāties, ka viņi ir lielāki, nekā viņi ir.
Tāpat, es ceru, ka kādi jaunie autori pēc izlasīšanas nodomās "es spēju uzrakstīt labāk", un būs radusies latviešu satīra. Citādi izskatās, ka šobrīd es būšu aizņēmis šo žanru viens pats. Ceru, ka drīzumā lasīšu kaut ko labāku par to, ko esmu uzrakstījis.
Ko varat atklāt par sižetu? Ņemot vērā, ka šeit pieminēti spilgtākie sabiedrībā pastāvošie arhetipi, vai tajā aprakstīta kāda vietējā iedzīvotāja piedzīvojumi?
Nē, galvenais varonis – Viktors - ir ārzemju eksperts, kura izcelsme ir neskaidra, bet viņš strādā kādā ASV bāzētā fondā. Viktors ir liels ģeopolitikas jautājumu speciālists, kurš labprāt runā par Krieviju, braukā pa konferencēm un tikai runā, runā, runā.
Patiesībā, es šādu varoni zinu – biju kādā konferencē 2008. gadā, kurā bija daudz šādu ekspertu, kas runāja par karu Gruzijā un lasīja saukļus"mums vajadzētu ieviest tādu un tādu stratēģiju", "vajadzētu resursus novirzīt tur un tur". Toreiz nodomāju "bet pagaidiet, neatkarīgi no tā, ko jūs nolemjat, cilvēki pašlaik mirst, mājas tiek spridzinātas un ģimenes izjauktas, bet jūs visi šeit esat uzpūtušies lieli, ejat uz vakara banketiem un domājat, ka jūs ko darāt lietas labā, bet tā nav". Tas mani ļoti sadusmoja.
Tad nodomāju, ka vienu šādu cilvēku savā grāmatā varētu izsviest no šīs ērtās dzīves, ieliekot viņu bez naudas un nojausmas par atrašanās vietu kaut kur Latvijas laukos. Tā nu viņam jācenšas "ā" - izdzīvot un "bē" - saprast, kas notiek viņam apkārt. Viņam piespiedu kārtā jāsaprot šeit dzīvojošie – sēņu lasītāji, zemnieki un cilvēki, kuri vienkārši cenšas izdzīvot.
Kā jums pašam izdevies viņus iepazīt un izprast, jo jums tas bija jāizdara, lai par to rakstītu?
Es savā ziņā pats esmu laucinieks. Es uzaugu laukos un arī tagad dzīvoju nedaudz ārpus Cēsīm. Mani kaimiņi arī ir gluži parasti, vienkārši cilvēki.
Patiesībā mana sākotnējā doma bija neļaut Viktoram mainīties nemaz, saglabājot viņā šo monstru, kas nespēj saprast parastu cilvēku dzīvi. Romāna tapšanas laikā Viktors gan man neļāva viņu atstāt gluži tādu, kā sākotnēji biju plānojis.
Man grāmatā gribējās parādīt šo lielo starpību, kas mākslīgi izveidota starp varas pārstāvjiem un parastajiem cilvēkiem un vienlaikus norādīt, ka mēs jau esam tādi paši kā viņi. Pat ja tev ir ordenis, tituls vai amats, tu esi tikai cilvēks, nevis Dieva dāvana.
Vai jums nav bail sabojāt kādas attiecības ar romānā pieminētajiem politiķiem?
Es tā nedomāju, nav jau tā, ka līdz ar grāmatu gaidāms sprādziens. Nekādus noslēpumus es neatklāju un nemaz nedomāju, ka tādi vēl ir. Būtu gan jauki teikt, ka es to esmu izdarījis.
Pirms pāris gadiem jau mēs pieredzējām vairākus lielus skandālus, bet nekas liels nenotika. Latvijā kādu politiķi tiesāja jau desmit gadus pirms es vispār biju ieradies, bet tiesas process vēl tagad ir turpat. Mums bija oligarhu vasara, kad likās, ka kaut kas mainīsies. Kaut kas arī mainījās, bet paši oligarhi tikai nogāja no skatuves, lai paslēptos aizkaros.
Pieļauju, ka grāmata varētu tikt uztverta visai pretrunīgi. Ja tā būs, būs vieglāk izdot arī angļu valodas versiju, norādot, ka tā ir grāmata, kura Latvijā izraisīja skandālu (smejas).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
