"Viduslaiku karaļi alka iegūt īpašumā alķīmiķu daudzināto filozofu akmeni, jo tas solīja mūžīgu jaunību, laimi un bagātību. 20. gadsimta 90. gados vēsture atkārtojās daudz vienkāršāk — nekādu slepenu mācību vai aizplīvurotu mājienu. Ļautiņi primitīvi dzinās pakaļ padomju izlūkdienestu iztēlē radītajam sarkanajam dzīvsudrabam — izdomātai brīnumvielai, kas garantētu tā īpašniekam pasaules kundzību. Vēl vairāk bija tādu, kas vienkārši dzīvoja, gribēja būt laimīgi un mīlēt. Laikmetu griežos bruka sapņi un ilūzijas — nepazaudēt sevi un pašcieņu izrādījās ļoti grūti. Latvija pēkšņi kļuva brīva, bet atrast brīvību sevī spēka pietika ne katram, jo vajadzēja izdzīvot," par savu darbu izsakās Arno Jundze.
Savukārt literārā redaktore Gundega Blumberga deviņdesmito gadu Latviju uzskata par pateicīgu fonu "kārtīgam spriedzes romānam", ko Arno Jundze ir izmantojis pilnā mērā. "Nesenajā mūsu valsts vēsturē viņš atradis tādus sižeta pavērsienus un notikumus, kas lasītāja interesei neļauj atslābt ne mirkli. Te ir vieta gan slepkavām un bandītiem, gan miesas baudām un sirdsšķīstai mīlestībai, gan čekas aģentiem un mežabrāļiem, gan mirušajiem un augšāmcēlušajiem, gan garā bagātajiem un nabagajiem. Ja man vaicātu — vai tiešām arī tā vajadzētu rakstīt par Latvijas divdesmitā gadsimta vēsturi, es nešaubīgi atbildētu — jā, protams, ja vien rakstnieks spēj ņemt pretī to, ko dzīve sniedz pilnām riekšavām."
"Kas ir sarkanais dzīvsudrabs? Padomju režīma inde. Bet Jundzes romānā tas nokrāsojies sarkans tālab, ka ir nokļuvis tēloto cilvēku asinsritē, gribi vai negribi. Dozēts romantisms un fatālisms, kas tiecas dzīvot paralēli skaudri dokumentālai prozai, — tādu nolasu rakstnieka rokrakstu. Un tas gan atgādina, gan jautā vienlaikus: cik no cilvēka paliek pāri kā cilvēka pēc režīmu un pārdzīvojumu tektoniskajām pārmaiņām. Deviņdesmito gadu liecinieki atbildēs katrs sev pats, bet jaunāki lasītāji tiks atalgoti ar vēsturi kā piedzīvojumu," Jundzes veikumu komentē rakstniece Gundega Repše.