10 lielākās nacionālās bibliotēkas pasaulē  (19)

Tikmēr pasaules lielākajās nacionālajās bibliotēkās (to lielumu mēra ne pēc ēku izmēra, bet gan tieši pēc glabāto lietu daudzuma) atrodami arī vairāki desmiti miljonu informācijas vienību, bet divās lielākajās - Lielbritānijas un ASV nacionālajās bibliotēkās to skaits pārsniedz pat 150 miljonus vienību katrā. Tiesa, tas, ko katra bibliotēka uzskaita par savu krājumu, un, ko ne, var atšķirties.

Portāls "Delfi" iepazīstina ar desmit lielākajām nacionālajām bibliotēkām, kuru fondus ilgu gadu un gadsimtu laikā savākušas lielākās, bagātākās un ietekmīgākās valstis:

Kongresa bibliotēka izveidota 1789. gadā un sākotnēji atradās gan Ņujorkā, gan Filadelfijā - ASV pagaidu galvaspilsētās - līdz 1800. gadā tika pārcelta uz Vašingtonu. Mūsdienās tās grāmatas, kartes un citi glabātie izziņas līdzekļi izvietoti kopumā trīs ēkās Vašingtonā.

Līdz pilsoņu karam un tā laikā bibliotēka pieredzēja vairākus ugunsgrēkus, kas ikreiz daļēji iznīcināja tās salīdzinoši vēl ne tik iespaidīgo krājumu, taču pēc pilsoņu kara 19. gadsimta vidū bibliotēka kampaņveidīgi no visas pasaules sāka iepirkt visa veida grāmatas un dokumentus sava krājuma veidošanai. Šī vērienīgā fondu palielināšana nav pārtraukta arī mūsdienās.

Šobrīd bibliotēkas fondu krājums tiek lēsts nepilnus 160 miljonus vienību liels, un to apkalpo aptuveni 3600 darbinieki, bet uzturēšanas izmaksas gadā svārstās starp 500 miljonu un viena miljarda ASV dolāru atzīmi.

Kā nacionālā "gaismas pils" Britu Bibliotēka dibināta tikai 1973. gadā, apvienojot vairākas līdz tam savstarpēji neatkarīgas zināšanu krātuves. Tomēr tās fondu apmēri tikai nedaudz atpaliek no ASV Kongresa bibliotēkas, glabājot kopumā 150 miljonus vienību, no kuriem aptuveni 14 miljoni ir grāmatas.

Tās politika, kas nosaka, ka Apvienotās Karalistes grāmatizdevējiem bibliotēkai jānosūta katras izdotās grāmatas kopija, kā arī citu zemju vērtīgāko materiālu regulāri iepirkumi ikgadēji bibliotēkas krājumus papildina par vidēji trim miljoniem vienību gadā.

Bibliotēka izvietota vairākās ēkās Londonā, tajā kopumā strādā aptuveni 2000 darbinieku, bet gada budžets ir aptuveni 235 miljoni ASV dolāru.

Pēterburgā esošā bibliotēka, kas savulaik dibināta kā Impērijas publiskā bibliotēka, bija pirmā publiskā bibliotēka Krievijā un ilgu laiku kalpoja arī kā pirmā nacionālā bibliotēka. Tomēr līdz ar galvaspilsētas pārcelšanu uz Maskavu arī nacionālās bibliotēkas pamatfunkcijas tika nodotas Maskavas galvenajai bibliotēkai.

Maskavā esošās bibliotēkas fondus veido vairāk nekā 45 miljoni vienību (Pēterburgā esošajā bibliotēkā atrodas nedaudz mazāk - aptuveni 36 miljoni vienību). Oficiāli minēts, ka bibliotēkas plauktu kopgarums sasniedz 275 kilometrus, uz kuriem līdz ar citām vērtībām atrodas 17 miljoni grāmatu, 13 miljoni žurnālu, 350 000 skaņas ierakstu un 150 000 karšu.

Kopumā bibliotēkā var atrast materiālus 247 valodās, turklāt no visiem fondiem nepilnu trešo daļu veido informācijas avoti no citām zemēm.

Plašākai publikai tā savas durvis vēra vien 1692. gadā, jo līdz tam, līdzīgi kā sākotnēji ASV Kongresa bibliotēka, galvenokārt kalpoja kā valsts varas aparāta zināšanu krātuve.

Tomēr oficiālu nacionālās bibliotēkas statusu tā ieguva pēc revolūcijas, kuras laikā tā pārņēma vērienīgos gāztās aristokrātijas privātos bibliotēku fondus. Līdz 19. gadsimta beigām tā jau bija kļuvusi par lielāko zināšanu krātuvi pasaulē.

1996. gada nogalē tika atklātas jaunais bibliotēkas ēku komplekss (attēlā), tomēr vairākas tās krājumu daļas joprojām atrodas agrākos gadsimtos celtajās celtnēs. Tās 40 miljonus vienību lielos fondus apkalpo aptuveni 2700 darbinieku.

Tā dibināta pēc Otrā pasaules kara 1948. gadā, lai galvenokārt palīdzētu "no nulles" veidot jaunu valsts pārvaldes struktūru. Tiesa, tās pamatā ir agrākā impērijas laika parlamenta bibliotēka, kura dibināta jau 1872. gadā.

Mūsdienās japāņu "gaismas pils" izvietota dažādās ēkās Tokijā un Kioto, kā arī dažādas nelielas un specifiskas tās fondu daļas atrodas citās Japānas pilsētās.

Karaļa Frederika III 1653. gadā dibinātajā bibliotēkā var atrast gandrīz visas dāņu valodā iznākušās grāmatas, tostarp pašu pirmo - 1482. gadā izdoto. Plašā un unikālā seno grāmatu un dokumentu kolekcija galvenokārt veidota pateicoties vērienīgiem privātpersonu ziedojumiem.

Bibliotēku paši dāņi labprāt dēvē par vēl vecāku, jo 1989. gadā nacionālajai bibliotēkai tika pievienota 1482. gadā dibinātā Universitātes grāmatu krātuve.

Mūsdienās tās vairāk nekā 33 miljonus vienību lielo krājumu apkalpo aptuveni 600 cilvēku, bet tās gada budžets pārsniedz 50 miljonus eiro. Tikai pēdējās desmitgades laikā vien tās straujais fondu pieaugums ļāvis tai lielumā apdzīt Ķīnas Nacionālo bibliotēku.

Par spīti valsts ievērojamajam vecumam, nacionālā bibliotēka (sākotnēji saukta par Metropolitēna bibliotēku) dibināta vien 1909. gadā. Politiskās pārmaiņas valstī tās oficiālu atvēršanu aizkavēja vēl par trim gadiem.

Lai gan par dažādām bibliotēkām Ķīnā saglabājušās rakstu liecības, tās ilgi bijušas salīdzinoši nelielas un ar ierobežotu pieejamību. Tikai 19. gadsimta otrajā pusē Ķīna pēc vairākiem smagiem militāriem un politiskiem zaudējumiem Rietumu koloniālajām varām sūtīja misijas uz Rietumvalstīm, lai izprastu to kultūru.

Viens no galvenajiem novērojumiem bija Rietumvalstu, īpaši ASV publiskās bibliotēkas, to lielais lasītāju skaits un glabāto zināšanu apjoms. Ķīnas iesīkstējusī politiskā pārvalde publisko bibliotēku plašu ieviešanu gan novilcināja vēl vairākas desmitgades.

Lai gan 1987. gadā Pekinā atklāta jaunā bibliotēkas ēka, daļa no tās fondiem joprojām atrodas arī imperatora pils ēkās.

Tās bagātīgo antīko grāmatu krājumu gan galvenokārt izveidoja 19. gadsimtā notikusī grāmatu un citu informācijas vienību masveidīga konfiskācija iekarotajās zemēs un no politiskajiem pretiniekiem, kā arī iepirkumi un vērienīgi ziedojumi

Arī Spānijas pilsoņa kara laikā speciāli izveidota Konfiskācijas komisija no reliģiskajām iestādēm, privātmājām un pilīm savāca un bibliotēkā nogādāja aptuveni 500 000 īpašu retumu.

Lai spētu sekot līdzi laikam, bibliotēkas galvenā celtne Madridē vairākkārt tikusi pārbūvēta, bet mūsdienās atklāta īpaša fondu glabātuve arī ārpus Madrides.

Pēc kara Leipciga palika dzelzs priekškara austrumu pusē, tāpēc Vācijas Federatīvās republikas pārvaldes centrā - Frankfurtē - 1946. gadā no jauna tika izveidota nacionālā bibliotēka.

Pēc Berlīnes mūra krišanas 1990. gadā abas institūcijas tika apvienotas, izveidojot "Die Deutsche Bibliothek" jeb vienoto Vācijas Bibliotēku, kas mūsdienās pārsaukta par Vācijas Nacionālo bibliotēku. Joprojām gan Leipcigā (attēlā - 2010. gadā pabeigtā piebūve), gan Frankfurtē atrodas Nacionālās bibliotēkas galvenās ēkas, bet galvaspilsētā Berlīnē tiek glabāti skaņu ierakstu fondi.

Nepilnus 27 miljonus krājuma vienību apkalpo aptuveni 620 cilvēku liels kolektīvs, bet bibliotēkas gada budžets ir aptuveni 40 miljoni eiro.

Kanādas Nacionālā bibliotēka savukārt dibināta tikai 1953. gadā, bet 2004. gadā - tās fondi apvienoti ar daudz vērienīgākajiem arhīvu krājumiem.

Bibliotēkas aptuveni 20 miljonu vienību lielajos krājumos atrodami trīs miljoni arhitektonisku zīmējumu, kartes un plāni, kā arī 350 000 stundu kino materiāla un 424 000 mākslas darbu, tostarp ārkārtīgi plaša karikatūru kolekcija.

Bibliotēka izvietota dažādās ēkās Otavā, tajā ir aptuveni 1200 darbinieku un gada budžets veido gandrīz 90 miljonus eiro.