1980. – 1990.

2015 - Hardija Lediņa gads. Kas īsti ir Hardijs Lediņš?
Foto: Laikmetīgā mākslas centra arhīvs

1982. gadā arī tiek dibināta "NSRD". Faktiski "NSRD" bija tāda kā domubiedru grupa, kuras darbība izpaudās kolektīvi veidotos mākslas projektos. Šie projekti lielākoties sastāvēja no mūzikas, performanču un video mākslu sajaukuma.

Atskatoties uz "NSRD" darbību ir grūti iedomāties – kā kaut kas tāds iespējams PSRS laikā. Taču "NSRD" nekad īsti tiešā veidā nekritizēja pastāvošo iekārtu – tās interešu lauks bija daudz abstraktāks.

"NSRD" liecības lielākoties saglabājušās mūzikas un videoierakstu formātos. Astoņdesmito gadu laikā tapuši atpazīstamākie "NSRD" mūzikas albumi - "Invalīdu tramvajs" (1983), "Kuncendorfs un Osendovskis" (1984), "Medicīna un māksla" (1985), "Faktu vispār nav", "Doktora Enesera binokulāro deju kursi" (1987), NSRD un Ieva Akurātere (1989).

Video ierakstu klāstu lielākoties sastāda akciju un performanču dokumentācijas. Tostarp atpazīstamākie ieraksti "Transwelt/Transzeit" (1986), "Aisberga ilgas/Vulkāna sapņi", "Pavasara tecīla", "Dr. Enesera binokulāro deju kursi", "Gājiens uz Bolderāju" (1987), "Pavasara sekvences" (1988).

Pazīstamākās un, iespējams, arī zīmīgākās akcijas bija "Gājiens uz Bolderāju" un "Dr. Enesera binokulāro deju kursi". Bolderājas gājieni (tie notika no 1980. līdz 1987. gadam un vēlreiz 2002. gada Lieldienās) bija kopīga ekskursija, kuras laikā tika muzicēts, tika lasīti dažādi poētiski teksti un dzeja, tie tika arī filmēti. Gājieni nojauca robežu starp mākslu un ikdienu – pašas pastaigas savā ziņā kļuva par performances sastāvdaļu.

Vēl astoņdesmito gadu laikā Lediņš, paralēli darbībai "NSRD" piedalījās dažādās izstādēs kopā ar Imantu Zodžiku un Leonardu Laganovski. 1989. gadā domubiedri nodibināja "Aptuvenās mākslas aģentūru", kura vēlāk - 1991. pārtop par "Zilo govi", kuras mērķos ietilpa "NSRD" mūzikas ierakstu izdošana.