Rakstniece, kura savā ikoniskajā darbā "Otrais dzimums" nosodīja laulību kā "aizvainojošu" institūciju, kas paverdzina sievietes, 1953. gadā rakstīja Lancmanam, ka viņa varētu atdot sevi viņa rokās un "palikt tur uz visiem laikiem. Es esmu tava sieva uz mūžu."
Vēstulē no Amsterdamas, ko publicējis laikraksts "Le Monde", viņa raksta: "Mans dārgais bērns, tu esi mana pirmā īstā mīlestība, kas iespējama vien reizi mūžā vai varbūt pat nekad. Man šķita, ka es nekad nespētu sacīt vārdus, kas tagad nāk gluži dabiski, kad redzu Tevi – es Tevi dievinu. Es dievinu Tevi ar visu savu ķermeni un dvēseli... Tu esi mans liktenis, mana mūžība, mana dzīve."
Šī ir viena no 112 mīlestības vēstulēm, kas rakstītas Lancmanam – vienīgajam vīrietim, ar kuru de Bovuāra jebkad dzīvojusi kopā. Nu tās iegādājusies Jeila Universitāte.
Vēstules arīdzan atklāj, ka de Bovuāras "mūža partneris" eksistenciālisma filozofs Žans Pols Sartrs, kuram bija daudzas citas mīlnieces un kurš allaž mitinājās atsevišķā dzīvoklī, nekad nav varējis de Bovuāru fiziski apmierināt. "Protams, ka es viņu mīlēju," viņa rakstīja Lancmanam, "taču es nesaņēmu to pašu pretī – mūsu ķermeņi nebija radīti viens otram."
Tāpat viņa nespēja atrast tādu pašu dzirksti ar amerikāņu rakstnieku Nelsonu Olgrenu. "Es viņu mīlēju tās mīlestības dēļ, kas viņam bija pret mani, bez īstas tuvības un nekad nedodot viņam neko no sevis," viņa rakstīja.
Abi iepazinās, kad 26 gadus vecais Lancmans strādāja par Sartra sekretāru. De Bovuārai tolaik bija 44 gadi. Franču intelektuālo aprindu "zelta pāris" bija slavens ar atklāti atvērtām attiecībām, kā arīdzan mīlas trijstūriem.
92 gadus vecais Lancmans, kurš 1985. gadā klajā laida godalgoto deviņas ar pusi stundas garo dokumentālo filmu par holokausta šausmām "Šoa" ("Shoah"), atklājis "Le Monde", ka viņa un de Bovuāras mīlas stāsts ir nācis atklātībā tikai tāpēc, ka de Bovuāras adoptētā meita Silvija Lebona de Bovuāra centusies izslēgt režisoru no mātes dzīves. Lebona bija de Bovuāras kompanjone, un ir viņas literārā pilnvarotā.
Baiļojoties, ka Lebona varētu "pilnībā izslēgt mani no Simonas de Bovuāras eksistences", viņš pārdeva vēstules Jeila Universitātei, lai tās būtu pieejamas vēsturniekiem.
Viņš arīdzan atklāja, ka iepriekš nolūka tās publiskot viņam nebija, taču šādu lēmumu pieņēmis, kad atskārtis, ka Lebona grasās "publicēt visas de Bovuāras vēstules, izņemot saraksti starp viņu un mani."
Režisors jau iepriekš ir rakstījis par viņu "neprātīgo kaisli" savos memuāros "Patagonijas zaķis" ("The Patagonian Hare"), taču par šādu vēstuļu eksistenci nebija zināms.
Ārvalstu medijiem pagadām nav izdevies sazināties ar Lebonu, savukārt "Le Monde" atklāj, ka uz aicinājumu sniegt interviju viņa nav atbildējusi.
Ar visu vēstuļu saturu nu var iepazīties tikai Jeila Universitātes bibliotēkas pētnieki.
