'Brīvās spēles' taktika. Saruna ar britu mākslinieku Bahbaku Hašemi-Nezhadu

Vai mēs varam gūt zināšanas, izgudrojot savus spēles noteikumus? Vai ir iespējams mācīties bez apzinātas mācīšanās piekopšanas tai vietā pašiem kļūstot par skolotājiem? Tikāmies ar mākslinieku un BCC platformas pārstāvēm, lai runātu par spēlēm, telpiskām īpašībām, publiskām intervencēm un mācīšanās stratēģijām, kuras mēs varam pielietot savā ikdienā.

Viktorija Kasperoviča (VK): Festivāls "Survival Kit" radās 2009 kā reakcija uz ekonomiskās krīzes radītajām pārmaiņām Latvijā. Katru gadu mākslinieki un festivāla apmeklētāji tiek aicināti reflektēt par kādu no sabiedriski nozīmīgajām tēmām un rast alternatīvas "izdzīvošanas" stratēģijas. Šo rudeni uzmanības centrā bija lēnā revolūcija, kuras mērķis ir būtiski mainīt valdošā spēka diktēto sistēmu. Kāpēc izvēlējāties tieši spēles formātu kā vienu no stratēģijām, kas parāda šodienas situāciju no savādāka, alternatīva leņķa?

Bahbaks Hašemi-Nezhads (BHN): Mums bija svarīgi izmantot "brīvās spēles" (free play) taktiku. Runājot par bērnu spēlēm, var pamanīt, ka tas ir ārkārtīgi brīvs, neinstruktīvs, radošs un iztēles pilns process. Bērniem ir sava unikāla pieeja zināšanu apgūšanai, kuru mēs centāmies atdarināt radošajā darbnīcā "Pazaudēt un atrast". Projekta dalībnieki tika aicināti uz laiku aizmirst savas priekšzināšanas par apkaimi un izzināt to no jauna, izgudrojot sev nepieciešamos spēles noteikumus.

Juste Kostikovaite (JK): Atsaucoties uz šī gada festivāla "Survival Kit" piedāvāto tēmu, mēs reflektējām par stratēģijām, kuras varētu radīt impulsus sabiedriskajām pārmaiņām un vienlaikus centāmies piedāvāt festivāla apmeklētājiem jaunu, līdz šim nepazīstamu formātu. Bahbaka darbnīcā spēles formāts tika izmantots kā stratēģija, kura māca mūs pārvarēt ikdienā sastopamus sociālos un telpiskos ierobežojumus.

Piemēram, Sarkandaugavas ekspedīcijā devāmies ar ļoti limitētām zināšanām par apkaimi. Es nekad neesmu bijusi Sarkandaugavā, toties esmu bijusi Rīgā. Maija nemēdz braukt uz Sarkandaugavu, kaut gan dzīvo Rīgā. Bahbaks nekad līdz šim nav bijis Rīgā vai Latvijā. Savā ziņā, arī cilvēkus, kuri dzīvo Sarkandaugavā, bet nekad nav apmeklējuši brīnišķīgo "Dauderu" muzeju, varētu saukt par šīs pašas vides svešiniekiem. Piedaloties spēlē kā grupa, mēs centāmies dzēst ierobežojumus, uzspiestus ar ģeogrāfiju, sociālo vai telpisko vidi, ekonomisko vai politisko situāciju.

VK: Bahbak, vairāki jūsu projekti ir saistīti ar intervencēm sociālajā vidē no Londonas līdz Tokijai. Tagad šim sarakstam pievienojās arī Rīga. Ar ko parasti sākas Jūsu iepazīšanās ar jaunu telpu? Vai Jūsu projekti spēj līdzvērtīgi eksistēt jebkurā pasaules malā?

BHN: Ir svarīgi, lai mani projekti nav tikai kulturāli vai vēsturiski specifiski, bet arī telpiski saistoši, tāpēc darbu parasti sāku tieši ar vides pētīšanu. Mana pieeja ir ļoti personiska, vienmēr jautāju sev - ko es varu darīt šīs konkrētās vides labā? Ar kādām zināšanām varu dalīties?

Arī mācīšanos uzskatu par ļoti personisku praksi. Tas nav vienkārši process, bet gan attieksme, domāšanas veids. Darbnīcā "Pazaudēt un Atrast" mēs paši veidojām instrukcijas, apkaimes izzināšanas stratēģijas un izspēlējām tās sociālajā vidē. Šāda veida spēles formāts ir piemērots jebkurai cilvēku grupai un ir viegli realizējams jebkurā pasaules malā. Rezultātā vienmēr veidosies jauna telpas izpratne.

Maija Rudovska (MR): Praktizējot publiskās intervences kā mākslu, vienmēr ir jādomā par vidi, kurā norisinās darbība, tās specifisko raksturu un vajadzības. Ir jādomā par to, kas cilvēkiem tieši šajā lokācijā ir aktuāli tai vietā, lai okupētu tā saucamo "marginalitāti" ar "centram" piemītošu laikmetīgās mākslas diskursu.

VK: Vai saredzat projektu "Pazaudēt un Atrast" kā daļu no lēnās revolūcijas kustības, kas spēj veicināt sabiedriskās aktivitātes uzplaukumu?

BHN: Manuprāt, lēnajai revolūcijai nav noteiktu pazīmju. Drīzāk tie ir nenotverami žesti, alternatīvā pieeja tam, kā mēs uztveram visu apkārt notiekošo, kā mēs gūstam zināšanas par savu sociālo fonu. Mani projekti nemeklē tiešas atbildes un nav vērsti uz to, lai mainītu sistēmu. Piemēram, "Pazaudēt un Atrast" bija ļoti īslaicīga publiska intervence, taču ir svarīgi, lai tā atstāj savu ietekmi, veido sistēmu, attīstības potenciālu. Es gribētu cerēt, ka tas, ko mēs paveicām Sarkandaugavā, mudināja dalībniekus adaptēt jaunu, alternatīvu savas ikdienas uztveres modeli, pārslēgties uz paralēlu realitāti.

VK: Kāda, jūsuprāt, ir lēnās revolūcijas nākotne?

JK: Manuprāt, ar laiku centra un perifērijas diskurss vairs nebūs tik aktuāls, jo savā ziņā katrs centrs ir kāda cita centra marginalitāte. Šodien mēs varētu apstrīdēt Terrija Smita (Terry Smith) tēzi, pieļaujot, ka Ņujorka nebūt nav laikmetīgās mākslas ražošanas centrs. Neesmu lasījusi Smita jauno grāmatu "Kas ir laikmetīgā māksla", bet cerams, ka tā sniedz jaunu šīs tēmas interpretāciju.