"Mēs ar viņu tiekamies diezgan bieži – vienkārši tāpēc, ka viņš ir absolūti satriecošs cilvēks. Cilvēks ar pārsteidzošu prātu un intuīciju... Viņš uz mani atstāja – un turpina atstāt – kolosālu iespaidu. Turklāt nebūt savu dejošanas prasmju dēļ, jo es šajā jomā neesmu nekāds speciālists. Visupirms sava absolūti neticamā dabīgā intelekta dēļ. Pret cilvēkiem, kuri ir jaunāki par mani, es izturos, kā lai to pasaka? Nu, kā vecāko klašu skolnieki izturas pret sagatavošanās klašu skolniekiem? Skatās caur pirkstiem, ja? Bet Barišņikovs ir 10 gadus par mani ir jaunāks. Taču viņš ir absolūti unikāla būtne. Barišņikovs ir dzimis vienā dienā ar Volfgangu Amadeju Mocartu. Es domāju, ka viņiem ir daudz kopīga," savās atmiņās savulaik rakstīja Brodskis.

Mihails Barišņikovs dzimis 1948. gada 27. janvārī Rīgā, padomju armijas virsnieka ģimenē. Ar mākslas pasauli viņu iepazīstināja māte, atklājot mūzikas skaistumu un aizvedot uz Rīgas Horeogrāfijas skolu pie pasniedzējiem Ņinas Ļeontjevas un Jura Kaprāļa, kur tika likti pamati viņa lieliskajai baleta tehnikai.

Pēcāk izglītošanos viņš turpināja Agripinas Vaganovas vārdā nosauktajā Ļeņingradas horeogrāfijas skolā pie pedagoga Aleksandra Puškina, pie kura skolojies arīdzan leģendārais baletdejotājs Rūdolfs Nurijevs.

Tiesa, ģimeni pirms tam piemeklēja traģēdija – kad Mišam bija 12 gadi, māte no komunālā dzīvokļa Skolas ielā aizveda viņu uz vasaru pie savas mātes, atgriezās mājās un izdarīja pašnāvību. Iemesli viņas rīcībai tā arī nav zināmi, taču vecāku attiecības neesot bijušas īsti saskanīgas. Drīz vien tēvs apņēma otru sievu, ar kuru topošajai baleta zvaigznei neizveidojās neko silta saikne, tāpēc arī 15 gadu vecumā viņš pārvācās uz toreizējo Ļeņingradu, iestājās baleta skolā un sarāva attiecības ar tēvu.

No 1967. līdz 1974. gadam viņš dejoja Ļeņingradas Sergeja Kirova Operas un baleta teātra trupā, izpelnoties atzinību par Hamleta lomu un Ādama lomu baleta izrādē "Pasaules radīšana". Barišņikovs par savu horeogrāfisko sniegumu ieguvis divas zelta medaļas starptautiskos baleta konkursos – 1966. gadā Varnā un 1969. gadā Maskavā.

Pēc veiksmīgajām un liktenīgajām 1974. gada viesizrādēm Kanādā Barišņikovs pārcēlās uz ASV, īsā laikā kļūstot par vienu no ievērojamākajiem tā laika baletdejotājiem. Tur viņš izpildīja galvenās lomas 20. gadsimta vadošo horeogrāfu Bežāra, Petī un citu iestudējumos.

Pēc tam Barišņikovs medijiem atklāja, ka tovakar Toronto aizbēgt no fanu pūļiem nebūt neesot bijis tas grūtākais. "Daudz grūtāk bija izrādes laikā. Es aizgāju uz teātri un visu vakaru dejoju, lieliski zinādams, ka lēmums ir neatgriezenisks. Savukārt – kad bēgu, nejūtot zemi zem kājām, bija tikai bailes un tukšums vēderā. Biju jau gandrīz padevies, kad ielēcu mašīnā. Taču no droša un taisna ceļa uz purvu ir jānogriežas. Es sapratu, ka negribu dzīvot Krievijā, negribu dejot Kirovā. Man nepatika nemitīgi izlikties par to, kas es patiesībā nebiju."

No 1974. līdz 1978. gadam viņš dejoja "American Ballet Theater", 1978. un 1979. gadā strādāja kopā ar amerikāņu baleta klasiķi Džordžu Balančinu "New York City Ballet", no 1980. līdz 1989. gadam bija Amerikas Baleta teātra direktors, premjers un mākslinieciskais vadītājs, kur pats iestudēja baletus "Riekstkodis", "Dons Kihots", "Pelnrušķīte" un "Gulbju ezers". Savukārt no 1990. līdz 2002. gadam viņš vadīja trupu "White Oak Dance Project".

Tiesa, Barišņikovs līdztekus dejotāja karjerai īstenoja arīdzan savu aktiermeistarības talantu, piedaloties gan teātra izrādēs, gan veselā virknē filmu. Viņš arī aizrāvies ar fotografēšanu un mākslas darbu kolekcionēšanu, izstādot gan savus darbus, gan arī viņa kolekcijā esošos Žana Kokto, Leona Baksta un Aleksandra Benuā.

Pēdējos 10 gadus Barišņikovs vada viņa vārdā nosauktu mākslas centru, kas dažādu sfēru māksliniekiem palīdz uzsākt karjeru un nodarboties ar eksperimentiem. Iemesls tam, kāpēc viņš vēlējies radīt ko šādu, ir "sava veida pilsoniskais pienākums". Kad viņš aizbēga no Padomju Savienības, par viņa mājām kļuva Ņujorka.

Sarunā ar "National Public Radio" viņš atklāj, ka allaž bijis kārs uz jauniem izaicinājumiem. "Nezināmais vienmēr ir intriģējošs un saistošs... Kā jauns ēdiens restorānā, ko nekad neesi ēdis, vai jauna mūzikas kompozīcija, jauna filma vai jauna grāmata. Tas ir daudz interesantāk, nekā atgriezties... sākumpunktā. Reizēm gan ir jauki atgriezties, bet es daudz labprātāk skatos uz priekšu."

Tieši tāpēc Barišņikovs ir ne tikai nopelniem bagāts mākslinieks, bet arī uzņēmējs. Viņam Ņujorkā pieder arīdzan restorāns "Krievu patvāris", kuru viņš par naudu, ko bija sapelnījis ar dejošanu, atvēra kopā ar Brodski. Šobrīd tas ir kas vairāk par vienkāršu restorānu – "Patvāris" ir kļuvis par sava veida krievu kultūras centru ASV, kurā tiek rīkotas izstādes un grāmatu atvēršanas svētki. Savukārt 1990. gadā apģērbu ražotāja "Weekend Exercise Co" paspārnē viņš radīja apģērbu līniju dejotājiem, kā arī smaržas "Misha".

2017. gada 27. aprīlī Barišņikovam par īpašiem nopelniem piešķīra Latvijas pilsonību.

Mihaila Barišņikova slavas mirkļi un radošās metamorfozes