Helmara Rudzīša (1903-2001) dzīve bija jaunu ideju un piedzīvojumu piepildīta; ar stingru uzņēmēja tvērienu viņš uzsāka vēl nebijušus projektus tolaik svaigi dibinātajā Latvijā. Helmaru varētu pat uzskatīt par Latvijas mūzikas industrijas tēvu. Viens no ievērojamākajiem viņa ieguldījumiem brīvvalsts kultūrvidē un rūpniecībā bija skaņuplašu fabrikas "Bellacord Electro" dibināšana. Skaņuplašu fabrika gan latviešu, gan ārzemju māksliniekiem pavēra ceļu uz klausītāju sirdīm un pasaules mūzikas tirgu.
Helmaram vienmēr gribējās lauzties līdumos, kurus neviens nebija sācis apstrādāt. Vienmēr gribējās sasniegt ko jaunu. Ne jau materiālie ieguvumi deva viņam apmierinājumu - galvenais bija panākumi.
Vairākās reizes dzīvē uzņēmējs mainīja savus nākotnes plānus, un vairākas reizes viņš visu sāka no jauna. Vēstures pavērsieni ne reizi vien sašūpoja Helmara likteni, līdz visbeidzot tie viņu nogādāja Amerikas krastos. Laikā pēc Otrā pasaules kara un Helmara emigrācijas "Bellacord Electro" fabrika ieguva mazāk buržuāzisko nosaukumu "Rīgas skaņuplašu fabrika", vēlāk "Līgo", līdz 1964. gadā tā pārtapa Vissavienības skaņuplašu fabrikā "Melodija" - lielākajā šāda profila uzņēmumā pasaulē. 1990. gadā fabrika tika atdota Latvijai un izveidots uzņēmums "RiTonis".
Līdz ar daudzām citām fabrikām juceklīgajos deviņdesmitajos, arī "RiTonis" pārtrauca savu darbību.
Kamēr vecās fabrikas iekārtas jau sen atrodas kādos labākos metāllūžņu laukos, vinila formāts piedzīvo savu otro jaunību. Jāsecina gan, ka esam spēruši soli aptuveni 80 gadu, senā pagātnē, kad Latvijas mūziķiem, lai savu mūziku ietērptu vinila formātā, bija jāmēro ceļš uz Eiropu. Iespējams, šeit ir vieta jaunai iniciatīvai, kas atjaunotu Latvijas vārdu mūzikas industrijas kartē.
"Playboy" autiņos un lata revolūcija
"Gribējās darīt kaut ko neparastu, ar kaut ko pārsteigt sabiedrību, parādīt kaut ko dumpīgu*," tā 21 gada vecumā pasauli skatīja Helmars.
Latvijā divdesmitajos gados pēc kara izraisītajām pārvērtībām varēja just lielo pārmaiņu dvašu. Rīgā uzplauka kultūra, un cilvēku ikdiena strauji mainījās. Bāri un deju klubi atvērās gandrīz uz katra Rīgas centra ielas stūra, no jaunajām izklaides vietām plūda džeza skaņas, cilvēki kustējās "nepieklājīgajos" deju soļos, dāmām parādījās pirmās "zēngalviņas". Tieši šos gadus var uzskatīt par Helmara aktīvās darbības sākumu, par laiku, kad viņš meklēja ko tādu, kā Latvijā vēl nav bijis. Viņam bija raksturīgi pieņemt jaunus izaicinājumus, un ar stingru uzņēmējdarbības tvērienu Helmars pēckara Latvijā meklēja jaunas iespējas.
Tolaik Vācijā un Francijā iznāca žurnāli, kas atļāvās būt daudz brīvāki nekā ierasts, taču Latvijā šī niša nebija vēl aizpildīta. "Mūsu žurnālam bija jābūt kaut kam neparastākam, brīvākam, nu, teiksim, tādam "pleibojiņam" bērna autiņos, pret kuru pat niknākie morālisti un cenzūra nevarētu pacelt savu draudētāju pirkstu.*"
Jau 1924. gadā veikalos nonāca "Playboy" attālā latvju izcelsmes radiniece - "Sensācija". Tas bija pirmais žurnāls Latvijas vēsturē, kas aizsāka ne tikai atklātāka žanra izdevumu publicēšanu, bet arī tiek uzskatīts par pirmo bulvārpreses izdevumu. Helmara ideju steidza pārņemt arī A.Grīns, izdodot žurnālu "Vecpuisis". Sekojot "Sensācijas" piemēram, sāka parādīties arī tādi žurnāli kā "Eross", "Mīla un Flirts" un daudzi citi amorālie sekotāji.
Iespējams, mūsdienās žurnāls neliktos pārmērīgi atklāts, tomēr 20. gados tas saturā un bildēs atļāvās krietni vairāk kā citi to laiku izdevumi. Žurnāls publicēja atklāti nepieklājīgus tekstus, tajā tiek aizsākts V. Kārkliņa romāns "Uzdzīvotājs". Gan Helmara veidoto žurnālu, gan arī citus viņa sekotājus daļa Latvijas sabiedrības kritizēja. Andrejs Upītis publiski kaunināja žurnālus, viņš uzskatīja, ka šādi žurnāli drukā dzeju, ko pašpuikas bez kautrēšanās var rakstīt uz publisko ateju sienām, un vīrietis žurnālos tiek attēlots kā kaut kāds anormāls dzimumdzīves vergs, bet sieviete kā prostitūta pēdējā stadijā.
Žurnāla mūžs nebija garš, starp tā lasītājiem bija arī Iekšlietu ministrijas preses un biedrības nodaļu kungi, kuriem žurnāls likās nepieņemami vaļīgs, tāpēc tas tika slēgts. Jaunības entuziasma Helmaram netrūka, no franču kundzes Marselas Tupiņas viņš tūlīt pat ieguva jauna žurnāla izdošanas atļauju, un jau nākamajā nedēļā kiosku skatlogos gozējās "Sensācijas" dvīne "Elegenace". Žurnāls gan nenesa ievērojamus ienākumus, un Helmaram sāka apnikt darbs, kas nedeva ne morālu, ne materiālu gandarījumu. Bija jāmeklē kas jauns.
1926. gadā Helmars dibināja savu apgādu "Grāmatu draugs", kas bija apvērsums tā laika Latvijas grāmatniecībā, kur jau darbojās Valters un Rapa, Gulbis un Benjamiņš, taču tas Helmaram netraucēja atrast savu pieeju jaunapgūstamajā biznesā.
Viņš ieviesa jaunu grāmatu izplatīšanas sistēmu - sludinājumi 1926. gada laikrakstā "Jaunākās ziņas" vēstīja: "Grāmatas par brīvu!" Tikai par piegādāšanu vai piesūtīšanu pa pastu bija jāmaksā viens lats par grāmatu, līdzās sludinājumam tika pievienots arī pasūtījuma kupons. Prece apmaiņā pret kuponu - gluži kā mūsdienu kolektīvo iepirkšanās portālu antīkais variants. Par vienu latu Helmars piedāvāja Igo, Rolāna, Balzaka, Dostojevska, Mopasāna, Dimā, Kellermana un citu autoru latviski tulkotos darbus.
Dēkainā uzņēmējdarbība
Trīsdesmitajos gados mūziķiem nebija iespējas Latvijā ierakstīt savas dziesmas. Mākslinieki savu mūziku ierakstīt devās uz Berlīnes ierakstu fabrikām ("Odeon" vai "Parlofon") vai arī uz Londonas fabriku "His Masters Voice". Pēc ieraksta izdarīšanas un pavairošanas plates tika eksportētas uz Latviju.
1931. gadā Helmaru apciemoja Roberts Vizbulis, Nacionālās operas korists, kurš tikko bija atgriezies no Berlīnes, kur iedziedājis ierakstus skaņu platēs. Helmaram viņš stāstījis, ka Berlīnē saticis kādu latviešu mūziķi ar visnotaļ muzikālu vārdu - Zigfrīds Oņegins. Mūziķis esot brīnījies par to, ka Latvijā vēl aizvien nevienam nav radusies interese par skaņuplašu fabrikas dibināšanu. Vizbulis nolēma Helmaram ieteikt šo domu un iedot Oņegina adresi, jo viņš solījies palīdzēt, ja Latvijā atradīsies kāds uzņēmīgs cilvēks. Jau pēc neilga laika Helmars atradās kādā Berlīnes viesnīcā, kur ar Oņeginu apsprieda jauno projektu. Nu jau Helmars bija "saindējies" ar skaņu plašu sērgu un viņa iztēlē Rīgā jau kūpēja fabrikas skurstenis.
* No H. Rudzīša grāmatas "Manas dzīves dēkas".
