19. gadsimta sešdesmitajos līdz septiņdesmitajos gados, pēc Rīgas pilsētas aizsargmūru nojaukšanas, sākās vēlāko Rīgas centra bulvāru apbūve. Viens no prestižākajiem zemes gabaliem Aleksandra bulvārī (mūsdienās – Brīvības bulvāris) starp Lielā Parka ielu (Merķeļa iela) un Troņmantnieka bulvāri (Raiņa bulvāris) piederēja vācbaltiešu muižnieku fon Tranzē-Rozeneku ģimenei.
Jaungulbenes muižas īpašnieks Otto fon Tranzē-Rozeneks 1875. gadā pēc arhitekta Heinriha Karla Šēla projekta uz šī zemes gabala uzcēla trīsstāvu namu – ģimenes rezidenci ar vairākiem īres dzīvokļiem toreizējā Aleksandra bulvārī 6a (vēlāk Aleksandra bulvāris 2/4, mūsdienās – Brīvības bulvāris 32). 19. gadsimta. 70.-80. gados pirmajā un daļēji arī otrajā stāvā dzīvoja Tranzē-Rozeneku ģimenes locekļi, savukārt, otrais un trešais stāvs bija sadalīti plašos dzīvokļos vairākām ģimenēm.
1910. gadā ēka nonāca Rīgas Namīpašnieku krājaizdevu sabiedrības īpašumā un 1910. gada 24. septembrī svinīgā pasākumā tika atklāta kā tās galvenā mītne. Neskatoties uz to, ka ēkā norisinājās aktīva publiska darbība, tajā tika saglabātas arī dzīvojamās telpas. Neorenesanses stilā celtajai ēkai 1912. gadā pēc arhitekta Mārtiņa Nukšas projekta tika piebūvēts ceturtais stāvs. Tāpat namā 20. gadsimta sākumā atradās arī vairāki veikali.
1. pasaules kara laikā, 1917. gadā vienā no dzīvokļiem atradās Latviešu strēlnieku pulku Izpildu komiteja (Iskolastrels).
Pēc Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas, 1918. gada 27. novembrī namā notika Latvijas Sarkanā Krusta biedrības dibināšanas sapulce. Sākoties Latvijas Brīvības cīņām, Rīgas Namīpašnieku krājaizdevu sabiedrības telpās 1918. gada decembrī tika formēta un atradās Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku kapteiņa Nikolaja Grundmaņa komandētā Atsevišķā studentu rota, kas bija viena no pirmajām Latvijas karaspēka vienībām. 1933. gada 20. decembrī Latvijas armijas komandieris Mārtiņš Peniķis pie nama atklāja Atsevišķajai studentu rotai veltīto piemiņas plāksni, kas padomju okupācijas laikā tika demontēta, bet 2003. gada 20. decembrī atklāta no jauna.
1919. gada vasarā, pēc Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā, namā īsu laiku atradās Tirdzniecības un rūpniecības ministrija. 1919. gada nogalē namā atradās arī Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa ziedojumu vākšanas birojs, Bermontiādes laikā 1919. gada oktobrī-novembrī ēkā atradās pilsētas ēdienu nams (virtuve). 20. gadsimta 20. gadu sākumā ēkā darbojās arī Latvijas Bēgļu reevakuācijas biedrība.
Latvijas Republikas laikā 20. gadsimta 20.-30. gados ēkā turpināja darboties Rīgas Namīpašnieku krājaizdevu sabiedrība, Rīgas Namsaimnieku biedrība, Rīgas Juristu biedrība, Vīgneru Ernesta izveidotais un sākumā vadītais Fonoloģijas institūts, Latvijas Universitātes studenšu korporācija "Gaujmaliete" (dibināta 1927. gadā), kā arī dažādi restorāni, kafejnīcas un veikali. Biedrību telpās nereti tika rīkoti dažādi kongresi, sanāksmes un izstādes.
Ēkā dzīvojuši pazīstami sabiedriskie un politiskie darbinieki – Latvijas armijas ģenerālis Kārlis Goppers; Latvijas Tautas padomes loceklis, zvērināts advokāts Aurēlijs Zēbergs; sabiedriskā darbiniece, žurnāla "Latviete" redaktore Lilija Brants–Pārupe un citi.
Pēc padomju okupācijas ēka tika nacionalizēta. 1940. gadā tajā izvietoja Muitas departamentu, un jau 1941. gadā to sāka izmantot Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas un juridiskās, kā arī Vēstures un filoloģijas fakultātes vajadzībām. Studenti ēku izmantoja līdz 2009. gadam un namā atradās Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte. Ēkas pirmajā stāvā no 1966. līdz 2004. gadam atradās populārais dāvanu un suvenīru veikals "Sakta". Kopš 2006. gada šajās telpās darbojas Latvijas Pasta nodaļa.