Altisimo kalna marmora unikalitāti apliecina arīdzan tā nosaukums – "Altissimo" tulkojumā no itāļu valodas nozīmē gan "augstākais", gan "Dievs".
Ar pāvesta Leona X svētību Mikelandželo uzprojektēja ceļu, pa kuru no kalna virsotnes varētu marmora bluķus novest lejā, lai pēcāk nogādātu Florencē, kur tos izmantotu Svētā Laurencija baznīcas fasādes dekorēšanai.
Apmaiņā par karjera "iedarbināšanu", Florences varasiestādes piešķīra Mikelandželo tiesības izmantot tik daudz Altisimo marmora, cik vien viņš vēlas visas atlikušās dzīves garumā. Tiesa, šim dāsnajam žestam nebija lemts ilgs mūžs.
Pēc vairāku gadu darba, mēģinot izcirst ceļu, pāvests Leons, kurš nāca no Florences Mediči dzimtas, atbrīvoja Mikelandželo no viņa priekšrocībām, un projekts tika pamests. Svētā Laurencija baznīcai vēl aizvien nav fasādes, raksta aģentūra "Reuters".
Šobrīd 1589 metrus augstā Altisimo kalna karjeri atkal piedzīvo darba dunu, kāda Mikelandželo pat sapņos nebūtu rādījusies.
"Primitīvā ieguves tehnoloģija bija cilvēku un dzīvnieku darbaspēks," žurnālistiem atklāj karjera direktors Franko Pjeroti (Franco Pierotti). "Pirmatnējie instrumenti, piemēram, sviras, kalti un āmuri pēcāk ar spirālveida vadu ieviešanu 19. gadsimtā attīstījās, un nu mums ir pieejami vadi un zāģi jau ar dimanta pārklājumu, kā arī pamatīgas zemes pārvietošanas iekārtas."
Mūsdienu ciršanas un ieguves metodes radījušas sirreālu ainavu, vietumis atgādinot milzu cukurgraudu krāvumus vai kubisma gleznojumus. Pirms sākas ieguve, virvēs iestiprināti speciālisti ar asiem metāla stieņiem izvēlas vietu un nosit nost kustīgos iežu blokus, kas ieguves procesā varētu atdalīties un krītot savainot strādniekus.
Pēc Mikelandželo Altisimo karjeri piedzīvojuši vairākus atdzimšanas un atkal novārtā pamešanas posmus.
1821. gadā vietējais zemes īpašnieks Marko Borini (Marco Borrini) metās uz vienu roku ar francūzi Žanu Baptistu Aleksandru Anro (Jean Baptiste Alexandre Henraux) un uzsāka jaunu biznesu, kas ir aktīvs vēl aizvien. Šī uzdrošināšanās piešķīra otru elpu ekonomisko depresiju piedzīvojušajam reģionam, simtiem cilvēku nodrošinot ar darba vietām.
19. gadsimtā Krievijas cari Altisimo marmoru izvēlējās par izejmateriālu Svētā Izaka katedrāleis celtniecībai Sanktpēterburgā, bet nesenā pagātnē to izmantoja šeiha Zaīda mošejas būvniecībai Abū Dabī, kas tika atvērta 2007. gadā.
Šodien Anro uzņēmumam pieder viss kalns, un piecos aktīvos karjeros ir nodarbināti aptuveni 140 cilvēku.
Cauri gadsimtiem Altisimo marmoru savos mākslas darbos izmantojuši tādi mākslinieki kā Ogists Rodēns, Henrijs Mūrs, Žuans Miro un Isamu Noguči.