Cilvēki vienatnē ir radījuši pilnmetrāžas multiplikācijas filmas, modernas mākslinieciski vērtīgas datorspēles, milzu skulptūru parkus un arhitektūras brīnumus.
Portāls "Delfi" iepazīstina ar desmit iespaidīgākajiem viena cilvēka veidotajiem mākslas darbiem, atgādinot, ka vienu no pasaules ģeniālākajiem veidojumiem radījis latvietis Edvards Liedskalniņš.
Latvieša darinātā koraļļu pils
Vienu no iespaidīgākajiem un cilvēka prātam grūti aptveramajiem pasaules arhitektūras mākslas brīnumiem radījis latvietis. Stāmerietis Edvards Liedskalniņš pirms aptuveni simts gadiem sirdsēstu dēļ pameta Latviju un Floridā uzbūvēja "koraļļu pili", to veltot savai aizbēgušajai līgavai.
Liedskalniņš 26 gadu vecumā saderinājās ar novadnieci Hermīni Lūsi, taču dienu pirms kāzām desmit gadus jaunākā līgava viņu pametusi. Satriektais jauneklis īsi pirms Pirmā pasaules kara devās uz ASV un turpmākos gandrīz desmit gadus klīda pa Ziemeļameriku. Ap 1920. gadu viņš apmetās Floridā un gandrīz visu savu turpmāko dzīvi veltīja papildinot tā saucamo "koraļļu pili", kuru par naudu izrādīja tūristiem.Tā būvēta no masīviem vairāku desmitu tonnu smagiem akmens blokiem, kuri daudzu miljonu gadu laikā izveidojušies no koraļļiem. To dēļ par viņa celtniecības tehniku joprojām klīst leģendas, jo vairākus desmitus tonnu smagos klints bluķus latvietis apstrādājis un pārvietojis vienatnē. Tūristiem, kuri apciemojuši viņa pili, Liedskalniņš apgalvojis, ka viņš to uzbūvējis, izmantojot vienīgi magnētu spēku.
Nelegālais akmeņu dārzs
Indijas pilsētas Čindigaras ceļu satiksmes inspektors Neks Čands no darba brīvajā laikā, neviena netraucēts, kopš 1958. gada džungļos netālu no mājām būvēja savu "akmens dārzu".
Izmantojot tikai trauku lauskas, audumu un mālainu zemi, kā arī šādus tādus atkritumus, ko atradis tuvējā apkārtnē, viņš nepilnu piecu hektāru lielā teritorijā veidoja statujas, cēla sienas un izbūvēja pastaigu celiņu tīklu. Viņa veikumu labu laiku ievēroja tikai vietējie iedzīvotāji, tam nepievērsdami pārāk lielu uzmanību.
Tas mainījās 1976. gadā, kad par savdabīgo un nelikumīgo veidojumu nacionālajā dabas liegumā ieinteresējās vietējās varas iestādes, kuras nezināmu iemeslu dēļ bija klusējušas visus iepriekšējos astoņpadsmit "akmens dārza" tapšanas gadus. Tika nolemts Čanda darbu nošķūrēt ar buldozeriem, taču pret to iebilda vietējie iedzīvotāji, kuri izveidoja dzīvo ķēdi, tādējādi neļaujot sabojāt šo vērtību.Darbs saglabāts līdz mūsdienām un kļuvis par vienu no ievērojamākajām vietējām atrakcijām, kuru ik dienu apmeklē ap pieciem tūkstošiem cilvēku. Par spīti tā popularitātei, māksliniekam pēc 1976. gada tika aizliegts dārzu paplašināt.
Hinduistu jūtas aizskarošā romantika
Laikā, kad amerikāņu multiplikatore Nina Paleja iepazina senindiešu eposu "Rāmājana", viņas dzīvi kājām gaisā bija sagriezis garš un mokošs šķiršanās process.
Viņa senajā indiešu leģendā aprakstītajās dievu attiecībās saskatīja pati savu attiecību nepatīkamo iznākumu. Līdzības iedvesmota Paleja piecu nākamo gadu laikā savas emocijas izpauda, nedaudz pārrakstot eposa sižetu, animējot un savā mājas datorā montējot 82 minūšu garo eposa multiplikācijas versiju.
Pēc darba pabeigšanas viņa saskārās ar autortiesību problēmām, jo nebija saskaņojusi animācijas filmā izmantotās mūzikas izmantošanu, turklāt stāsta attēlojumam iebilda dažādas hinduistu reliģiskās grupas. Par spīti problēmām multfilma tika izrādīta kinoteātros visā pasaulē un lielākoties saņēma pozitīvas kritiķu atsauksmes.
Patlaban māksliniece filmu padarījusi pieejamu bez maksas.
Izspēlējamais mākslas darbs
Datorgrafiķis un programmētājs Dīns Dodrils pavadīja tikai trīsarpus gadus animējot un programmējot divdimensionālo datorspēli "Dust: An Elysian Tail".
Pērn augustā izdotā Xbox platformas spēle līdz šim pārdota gandrīz 100 000 kopijās, turklāt tās popularitāti varētu palielināt šogad plānotā spēles "Windows" operētājsistēmai pielāgotās versijas iznākšana. Bagātīgi ilustrētā datorspēle kopumā ieguvusi neskaitāmus pozitīvus novērtējumus, turklāt tās grafika teju visās populārākajās spēlētāju interneta vietnēs un žurnālos novērtēta ar augstākajiem iespējamajiem punktiem.
Par līdz šim negatīvākajiem tās aspektiem kritiķi novērtējuši dažbrīd pārāk nervozo spēles galveno varoni un viņa ceļā satiktos tēlus, kuri visi ir cilvēkveidīgi dzīvnieciņi. Citiem savukārt nepatīk pārāk vienkāršā iespēja uzvarēt spēles galvenos "sliktos", tomēr šie iebildumi ir sīkumi, ņemot vērā, ka spēles animēšanu un programmēšanu veicis viens cilvēks.
Etiopijas klintī izgrebtās baznīcas
Etiopijas iedzimtais Aba Defars kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem regulāri piedzīvojis sapņus, kuros viņš saņēmis uzdevumu no augstākajiem spēkiem uzbūvēt vairākas baznīcas.
Baznīcas cilvēki sapņu iedvesmoti ir uzcēluši dažādās pasaules malās, taču Defars tās nav veidojis ierastajā veidā. Etiopietis savas četras baznīcas ir izgrebis klintī, darbā izmantojot vienīgi metāla cirtņus.
Dizainā askētiskās baznīcas telpas ir piecus līdz desmit metrus augstas un visticamāk pārdzīvos daudzus ar ierastajām celtniecības metodēm darinātos dievnamus.
Pestīšanas kalns
Citiem reliģiskais aicinājums liek ne tikai gāzt (vai grebt) kalnus, bet tos celt un izkrāsot. Tā, piemēram, amerikānis Leonards Naits Kalifornijas štatā ir uzbūvējis savdabīgu "pestīšanas kalnu".
Teju trīs stāvu mājas augstumā un 30 metru platumā uzbūvētā pakalnveidīgā konstrukcija pirmoreiz Nīlandas pilsētiņā parādījās 1985. gadā, taču pēc četriem gadiem sabruka. Naits nepadevās un savu Dievam veltīto darbu atjaunoja. Tam gan sekoja vietējo iedzīvotāju protesti, kuri nevēlējās reliģiski motivētā darba patvaļīgu veidošanu uz pilsētas zemes, bet nojaukt konstrukciju neviens nav uzdrošinājies.Kopš tā atjaunošanas, sabiedrības viedoklis ir mainījies un "pestīšanas kalns", kā to dēvē vietējie iedzīvotāji, tiek uzskatīts par pilsētiņas dārgumu. Tam par galveno iemeslu kalpo tūristu tūkstoši, kas uz Nīlandas pilsētiņu dodas gan svētceļojumos, gan gluži vienkārši savām acīm redzēt savdabīgo konstrukciju.
Roņu Romeo un Džuljeta
Kamēr Ninas Palejas uz senindiešu eposa motīviem veidotā multiplikācijas filma ir tapusi modernā "flash" animācijas tehnikā, bijušais "Disneja" studijas animators Fils Nībelinks ir radījis elpu aizraujošu darbu, izmantojot tradicionālo zīmēšanas tehniku.
Tiesa, elpu aizrauj ne mākslinieciskās kvalitātes, kas ir ieturētas visai tradicionālā "Disneja" komiksu stilā, bet gan uzdrīkstēšanās slaveno Šekspīra traģēdiju pārnest uz ronīšu mīlas pasaules romantisku apcerējumu. Kritiķu viedoklis pēc filmas iznākšanas gan bijis visai viennozīmīgs - viņi šo oriģinālo ideju ienīda.
Tas gan nenozīmē animatora darba neveiksmi. Nībelinks multfilmas vajadzībām kopumā uzzīmējis aptuveni 112 000 kadru un, būdams vienīgais multfilmas autors, kopumā nopelnīja aptuveni pusmiljonu ASV dolāru.
Zobu bakstāmo kociņu hipiju lielpilsēta
Pretēji visām iepriekš aprakstītajām būvēm, Skota Vīvera trīsdesmit piecus gadus tapušais pilsētas abstraktais makets nebūt nav liels un, iespējams, ir pat mazāks par citiem no zobu bakstāmajiem kociņiem tapušajiem objektiem, bet tas esot vissmalkāk izstrādātais zobu bakstāmo kociņu darbs pasaulē, vēsta portāls "Listverse".
No 100 000 zobu bakstāmajiem veidotais darbs esot bijis publiski apskatāms vien šā gada aprīļa sākuma.
Žurkkraukļu asiņainā tēja
Veidot leļļu animācijas filmas ir ļoti laikietilpīgi, bet joprojām populāri. Tā bijusi arī multiplikāciju filmu režisores Kristīnes Segavskes izvēlētā metode, aptuveni trīspadsmit gadus vienatnē veidojot pašai savu filmu.
Viņas animācijas filma "Blood Tea and Red String" stāsta par peli, kas no kraukļu un žurku hibrīdveidīgiem radījumiem nozog viņu dārgo lelli. Būdama ļoti savdabīga un dažbrīd pat atbaidoša, filma saņēma visai labas kritiķu atsauksmes.
Tomēr arī šīs zvaigznes netika sasniegtas bez ērkšķiem. Animatore filmiņu veidoja paralēli savam ikdienas darbam, un reiz pārradusies no darba, viņa konstatēja, ka visas lelles ir pazudušas. Izrādījās, ka tās esot izmetusi laukā viņas mamma, kurai baismīgie tēli nav patikuši. Viņa gan projektam nav atmetusi ar roku un visus tēlus radījusi no jauna.
Vatas atkritumu torņi
Pretēji citam lielpilsētas iemītniekam, kurš pilsētas modeli izveidojis no zobu bakstāmajiem kociņiem, Losandželosas iedzīvotājs Saimons Rodaija vienu no lielākajām ASV pilsētām savulaik papildinājis pats ar saviem arhitektūras brīnumiem.
Viņš no dažādiem atkritumiem, galvenokārt drātīm, pudeļu un citādu trauku lauskām, kā arī betona aptuveni 33 gadu laikā - no 1921. gada līdz 1954. gadam - izveidoja septiņpadsmit dažāda izmēra savstarpēji savienotus torņus. Visa konstrukcija slejas aptuveni trīsdesmit metru augstumā.
Pēc autora nāves pilsētas vadība iespaidīgās, taču ne visai pievilcīgā paskata būves bija paredzējusi nojaukt, to pamatojot ar celtņu bīstamību sabiedrībai. Šis plāns gan cieta fiasko, jo dažādi aktīvistu organizēti testi pierādīja, ka torņi ne tikai pēkšņi nesabruks, bet spēj pārdzīvot arī zemestrīces, kas reģionā nav retums.
Kopš 1977. gada Losandželosas Vatas piepilsētas torņi iekļauti ASV Nacionālo kultūras pieminekļu sarakstā. Pirms dažiem gadiem gan tika izsludināta jauna trauksme, jo, lai gan tie nedraud sabrukt paši no sevis, būve ir regulārs vandāļu uzbrukumu upuris.
