Aktieris, Vidzemes koncertzāles "Cēsis" valdes priekšsēdētājs un Cēsu mākslas festivāla direktors Juris Žagars svētdienas vakarā vadīs pasaulslaveno operzvaigžņu koncertu "Dzimuši Rīgā" , ko starptautiskā tiešraidē translēs Latvijas Televīzija un vairākas citas Eiropas valstu televīzijas. Neskatoties uz aizņemtību, Juris Žagars uzsver, ka "piedalīties "Rīga 2014" notikumos ir goda lieta, jo šādas iespējas otrreiz mūžā laikam vairs nebūs". Savukārt no 11. jūlija līdz 9. augustam jau astoto gadu norisināsies mākslas festivāls "Cēsis".
Kā pieredzējis kultūras jomas uzņēmējs Juris Žagars nelolo cerības uz valsts finansējuma būtisku pieaugumu un pašmāju mākslinieku noturēšanu Latvijā, taču uzsver pozitīvās tendences: "Manuprāt, Latvija ir patiešām esmu tuvu tam, lai klasiskā mūzika kļūtu par tautas ikdienas patēriņa preci. Nav slikti, ka daudz patērējam popmūziku, bet, kad, piemēram, svētdienas rītā Balvos vecmamma ieslēgs radio "Klasiku", lai vienkārši skan fonā brokastu laikā, tad arī, iespējams, varēsim finansēt izcilos mūziķus, noturot viņus Latvijā."
Viņš uzskata, ka koncerts "Dzimuši Rīgā" ir viens no pasākumiem, kas veicinās klasiskās mūzikas plašāku "integrēšanos" sabiedrībā.
Kā jūs skaidrotu, kāpēc tik mazā valstī kā Latvija ir tik daudz izcilu mūziķu un mākslinieku?
Domāju, ka tam nav racionāla izskaidrojuma. Piemēram, kā itāliešiem, kuru valoda ir skanīga un melodiska, tāpēc viņiem ir tik daudz labu dziedātāju. Runājot par Latviju, vienīgais racionālais izskaidrojums varētu būt tāds, ka acīmredzot šeit ir laba muzikālā izglītība un spēcīgas muzikālās tradīcijas. Pieļauju, ka citur pasaulē mūzikas skolās nemācās tik daudz bērnu kā pie mums. Latvijā ļoti daudz vecāku izvēlas saviem bērniem mūziku kā vienu no izglītības veidiem. Man šķiet, tur arī šis unikālais fenomens slēpjas. Protams, ir arī daudz labu sakritību. Piemēram, Latvijas Nacionālā opera (LNO) ir izcēlusi saulītē daudz mākslinieku. Mums vienmēr ir bijis labs orķestris – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO). Un mūzika ir viens no retajiem mākslas žanriem, kurā patiešām nav robežu, jo, piemēram, teātrī vai kino neapšaubāmi ir valodas robežas. Pat vizuālajai mākslai ir nacionālas robežas, jo, manuprāt, vizuālās mākslas pārstāvjiem ir grūtāk sevi pierādīt pasaulē nekā, piemēram, mūziķiem savos ierakstos. Mūzika ir žanrs, kas paver visplašākās iespējas tikt pāri robežai. Un mūzikā nacionalitātei vai tautībai ir vismazākā nozīme.
Vairums Latvijas izcilo mūziķu ir patrioti un labprāt uzstājas dzimtenē, neprasot pasaules mēroga honorārus.
Protams! Jo Latvija ir mājas. Mēs, Cēsu mākslas festivāla veidotāju komanda, pieturamies pie principa, ka nav svarīgi, vai mākslinieks nāk no mūsu reģiona; vai viņš ir cēsinieks vai daugavpilietis, latvietis vai ķīnietis. Svarīgi, ka viņš ir labs mūziķis vai mākslinieks. Un tas ir vienīgais kritērijs. Lai nu kur, bet mākslā nedrīkst uzsvērt lokālpatriotismu. Mūsu mākslinieki ir izrāvušies pasaulē tieši tāpēc, ka viņiem bija iespēja nepalikt mazajā provincē. Nupat mans vecākais dēls atgriezās no Indijas, kur viņš rakstīja zinātnisko darbu. Viņš stāstīja, ka esot iekļuvis vietējā laikrakstā - reģiona avīzītē. Un šo avīzīti lasa 60 miljoni iedzīvotāju!
Dēls smejoties man teica – tu, tēvs, manu rekordu tu nekad nepārsitīsi ar visām savām intervijām... Tas ir fenomens, ka, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu, ir tik daudz talantīgu mūziķu.
Koncertā "Dzimuši Rīgā" redzēsim ne tikai Latvijas izcilos solistus, bet arī orķestra mūziķus, kuri šobrīd strādā Eiropā un uz mūsu skatuvēm neuzstājas bieži.
Starptautiskai atpazīstamībai ir gan labās, gan sliktās puses. Saistībā ar finansējuma trūkumu kultūrai ir ļoti grūti noturēt labos mūziķus Latvijā. Loģiski, ka gan māksliniecisku, gan finansiālu apsvērumu dēļ mēs viņus zaudējam, jo ārzemju orķestros par viņu profesionālo līmeni maksā pavisam citus honorārus. Un, lai kā viņi gribētu dzīvot Latvijā, finanšu apsvērums ir ārkārtīgi būtisks. Protams, trauksmes zvanus zvana visas kultūras jomas – gan vizuālā māksla par laikmetīgās mākslas muzeja neesamību, gan teātra nozare un daudzi citi. Tāpat arī mūziķi var uztraukties, ka labākie, talantīgākie, kuru spējas ir konvertējamas, aizbrauc no Latvijas. Bet tā ir realitāte. Mūsu nodokļi un budžeti ir tik lieli, cik ir. Nedomāju, ka varam prasīt no valsts milzu finanšu pieplūdumu kultūras jomā. Īpaši jau šajā politiskajā situācijā. Domāju, šis process zināmā mērā turpināsies. Vienīgais veids, kā to varētu apturēt, ir atrast dažādus juridiskus mehānismus, piemēram, LNO vai LNSO maksāt lielākas algas atsevišķiem, ļoti talantīgiem mūziķiem, bet diemžēl Latvijas sabiedrībā nav populāra ideja, ka kāds ir pelnījis lielāku samaksu, jo ir talantīgāks nekā citi. Mums parasti šķiet, ka visiem ir jābūt līdzvērtīgiem. Tas arī neļauj zvaigznēm pelnīt tik daudz kā citur Eiropā, tajā pašā laikā paliekot šeit.
Bet, runājot par "Dzimuši Rīgā"... Šķiet, aviokompānija "Virgin" definēja devīzi: "Lai mēs strādātu pasaules līmenī, ir jākoncentrējas uz iekšējiem, nevis ārējiem resursiem." Manuprāt, arī "Rīga 2014" notikums "Dzimuši Rīgā" vairāk koncentrējas tieši uz vietējo publiku, jo šādu koncertu patiešām noskatīsies visa Latvija. Ir svarīgi raudzīties, lai šādi notikumi būtu interesanti ne tikai iebraucējiem un tūristiem, bet galvenokārt mums pašiem. Ja "Rīga 2014" darbība tiek apmaksāta par nodokļu maksātāju naudu, esam pelnījuši benefici, kas veltīta vietējai publikai un ceļ mūsu pašapziņu.
Lieliski, ka koncerts notiks skvērā pie LNO, jo tādejādi tiek apgūtas jaunas vietas akadēmiskās mūzikas koncertiem. Priecājos, klasiskā mūzika iziet ārpus saviem rāmjiem un zālēm, iziet pilsētā. Nupat Stokholmas televīzijā skatījos tiešraidi no Vīnes, kur simfoniskās mūzikas koncertu parkā vēroja tūkstošiem skatītāju. Līst lietus, veidojas milzīgas peļķes, bet cilvēki sēž lietusmēteļos un klausās tīru akadēmiskās mūzikas koncertu bez populārām Dž. Verdi ārijām. Un tiešām var redzēt, ka tas ir tautas festivāls. Arī Londonā esmu novērojis līdzīgu skatu - BBC "Proms" festivālā Haidparkā stāv 40 000 skatītāju, kuri klausās tīru klasiskās mūzikas koncertu bez neviena popstāra. Manuprāt, Latvija ir patiešām esmu tuvu tam, lai klasiskā mūzika kļūtu par tautas ikdienas patēriņa preci. Nav slikti, ka daudz patērējam popmūziku, bet, kad, piemēram, svētdienas rītā Balvos vecmamma ieslēgs radio "Klasiku", lai vienkārši skan fonā brokastu laikā, tad arī, iespējams, varēsim finansēt izcilos mūziķus, noturot viņus Latvijā. Pieprasījums pēc klasiskās mūzikas pieaug, to novērojam arī Cēsu mākslas festivāla laikā. Ja agrāk bija aiz ausīm jāvelk iekšā, tad tagad situācija ir mainījusies.
Starptautisko "Dzimuši Rīgā" tiešraidi vēros miljoniem skatītāju Eiropas valstu televīzijās un arī prestižajā kultūras kanālā ARTE. Ieraksta režiju veidos televīzijas režijas autoritāte Pīters Maniura no BBC. Tas ir liels solis pretī jūsu pieminētajam Eiropas koncertu tiešraižu līmenim.
Jā, šādi koncerti ir ļoti dārgi, tāpēc rādīt tos tikai pāris tūkstošiem skatītāju būtu naudas izšķiešana. Turklāt esmu pārliecinājies, ka klasiskās mūzikas koncertu tiešraides Latvijā kļūst arvien populārākas. Biju patīkami pārsteigts, ka Vidzemes koncertzāles "Cēsis" atklāšanas koncertu Latvijas Televīzijā noskatījās tik daudz skatītāju. Programmu izvēlējāmies ļoti klasisku, bez dziesmām un dejām, arī laiks nešķita piemērots sēdēšanai pie televizora – maija brīvdienas vakars. Bet skatīšanās reitingi bija ļoti labi, un tas nozīmē, ka cilvēkus šādi koncerti interesē. Skatītāji atpazīst un pieņem labu kvalitāti.
Man šķiet, koncerta "Dzimuši Rīgā" tiešraide būs interesanta tieši tāpēc, ka būs iespēja vērot skatītāju reakciju; to, ar kādu interesi viņi skatīsies. Skatītāju pašdarbība labā nozīmē ir ļoti svarīgs aspekts. Ar prieku skatos, ka Vīnes koncerta publikā jaunieši pavisam mierīgi, bez dīdīšanās un sociālo tīklu nemitīgas čekošanas bauda akadēmisko mūziku. Domāju, ka koncerts "Dzimuši Rīgā" ir viens no pasākumiem, kas var ļoti veicināt klasiskās mūzikas integrēšanos sabiedrībā.
Jau astoto gadu esat mākslas festivāla "Cēsis" direktors. Kā jūs šobrīd raksturotu festivāla attīstību?
Šī sniega bumba vairs nav apturama. Ziemā mums, festivāla komandai, bija diskusijas, vai astotajā gadā festivālu nevajadzētu iepauzēt, uzsvaru liekot uz Vidzemes koncertzāli, taču ir pierādījies, ka festivāls ir svarīga kultūras zīme, kas dod arī ekonomisko pienesumu pilsētai.
Festivāls astoņu gadu laikā no teju voluntāras mākslas aktivitātes ir kļuvis par kultūras biznesa projektu. Ne jau tādā nozīmē, ka kāds no mums saņem šausmīgi lielu algu, bet ienes naudu gan māksliniekiem, gan servisam – pilsētai.
Cēsu mākslas festivāla augstās mākslinieciskās latiņas pamatā ir spēcīga komanda. Katrā jomā programmu izvēlas izcili profesionāļi, kuri neiziet uz kompromisiem. Mēs pilnībā iznīcinām lokālpatriotisma failu savās smadzenēs, nekad neparakstāmies uz kompromisu, lai uztaisītu nodevu, piemēram, kāda vietējā mākslinieka jubilejai.
Ir pierādījies, ka daudzi festivāla apmeklētāji pērk biļetes, neskatoties programmu, jo ir pārliecināti, ka sagaidīs māksliniecisku kvalitāti un, iespējams, arī skandālu vai provokāciju.
Šīgada lielā intriga noteikti būs grupas "Instrumenti" koncerts. Parasti brīvdabas koncertam izvēlamies klasisku repertuāru, tāpēc tas būs liels izaicinājums – kā publika "apēdīs" šo uzstāšanos, ņemot vērā, ka tajā laikā būs arī "Positivus". Esam ļoti pateicīgi un lepni, ka "Instrumenti" piedalās festivālā, jo tā viņiem ir goda lieta, nevis komerciāls projekts.
Protams, tas baro festivāla veidotāju komandas pašapziņu. Esam konstatējuši, ka festivāla publika ir arī jaunieši. Sākumā biju skeptisks par ideju reklamēt festivālu sociālajos tīklos, bet tā ir pilnībā attaisnojusies. Jūtos ārkārtīgi gandarīts, kad kāds no Rīgas stilīgajiem jauniešiem man atsūta īsziņu: "Vai nezini, kur Cēsīs vienalga par kādu naudu festivāla laikā var noīrēt dzīvokli?".
Ir brīnišķīgi, ka šogad Cēsīs ir sava koncertzāle. Esam raduši mājvietu mūzikas programmai, nākamais solis būtu atrast mājvietu arī vizuālajai programmai, jo līdz šim tā tikusi mētāta no vienām telpām uz citām. Tagad Cēsu Alus brūzis ir nonācis ļoti labās rokās un veidojas par Zinātnes un mākslas centru. Ceram, ka dažu gadu laikā izdosies izbūvēt arī Vidzemes reģionālo laikmetīgās mākslas centru. Tas nekādā gadījumā nebūtu laikmetīgās mākslas muzeja konkurents. Iespējams Cēsīs tas izdosies ātrāk, jo tas vienkārši ir ātrāk īstenojams projekts. Kad tiks izveidots arī laikmetīgās mākslas centrs, Cēsu festivāls vairs nebūs apturams.
Priecājos, ka Cēsu festivāls apaug arī ar satelītpasākumiem, kas notiks neilgi pirms vai pēc festivāla. Jau 5. jūlijā Vidzemes koncertzālē uzstāsies brīnišķīgs čigānu un klezmeru ansamblis "Les Yeux Noirs", ar kuru šobrīd veidojam izrādi "Stūra mājā".