Savulaik vācu izcelsmes britu arhitektūras vēsturnieks Nikolauss Pevsners teica, ka velosipēdu nojume ir tikai celtne, bet Linkolnas katedrāle ir arhitektūras darbs. Man gan ir tuvāka rakstnieka V. G. Zēbalda doma, ka tieši nelielās profānās arhitektūras celtnes – barakas, dārza mājiņas, paviljoni un citas ēkas – mums sniedz miera atspulgu, bet pārdimensionālas būves met pašas savas sagrāves ēnu.

Prātā nāk arī šveicieša Roberta Valzera īsie teksti, kas īpatnā rokrakstā milimetru augstiem burtiem rakstīti uz noplēšamā kalendāra lapiņām, vecu vēstuļu aploksnēm un citiem pie rokas esošiem papīra gabaliem. Uzrakstīto teikumu nozīme, Valzera darbu jēga neslēpjas burtu izmērā, lai gan arī šajā rakstnieka izvēlē parādās viņa attieksme pret literatūru.

Līdzīgi vērtējot ēkas – arhitektūrā nozīme ir tam, ko uztveram ar materiālā realizētu būvformu palīdzību; nozīme ir tam, ko saprotam un kas ir svarīgs. Tādējādi māla trauks pītoss, kurā pēc leģendas dzīvojis Sinopes Diogens (mums saprotamākā šā mīta ziemeļnieku versijā tā ir “muca”), vai būdiņa, ko Voldenas dīķa krastos sev uzcēlis Henrijs Deivids Toro, arī, iespējams, pelna labas arhitektūras apzīmējumu. Kāds varētu iebilst, ka mūsdienu Latvijas demogrāfiskajos apstākļos šāds vientuļnieka un bezbērnu vīrieša dzīvesveids nebūt nav slavējams. Un šis iebildums tikai šķietami nav saistīts ar arhitektūru, jo, saprotot un pēc tam vērtējot noteiktas celtnes, mēs reizē, kaut vai iztēlē, apjēdzam un vērtējam noteiktu dzīvesveidu.

Vai arhitektam nav pēc iespējas labāk un profesionālāk jāizpilda pasūtītāja vēlmes, jānodrošina ēkai nepieciešamās funkcijas un tad jāpievieno vēl kaut kas, piemēram, “estētiskā kvalitāte”, katrā ziņā kaut kas nemateriāls un precīzos jēdzienos grūti tverams? Taču, no otras puses, vai tas neierobežo arhitekta vai arhitektes radošo garu? Ja arhitektūru vēl arvien gribam saukt par mākslu – un formāli to var darīt tādēļ, ka laikmetīgā māksla ir atbrīvojusies no medija jeb noteikta izteiksmes veida ierobežojumiem, – tas ir noticis tāpēc, ka tā, līdzīgi mākslai, ir arī domājoša, sociāli un politiski kritiska. Protams, modernisma utopiju laiks, doma, ka arhitektūra varētu pārveidot cilvēku un sabiedrību, ir pagājis. Bet kaut vai ironiska attieksme pret “spēles nosacījumiem”, kuros arhitekti ir iesaistīti, paliek un var izpausties arī arhitektūras formā.

“Tuvāk pie zemes,” kāds varētu saukt, “labai arhitektūrai ir vajadzīgs atbilstošs (lasi – liels) budžets!” Patiešām, vai gan kādas nabadzīgas Latvijas pašvaldības bērnunams vai veco ļaužu pansionāts varētu pretendēt uz Gada balvu arhitektūrā? (Amerikā, kā zināms, pēdējā tipa celtnes ir gan modernisma, gan postmodernisma arhitektūras kanonā.) Es atbildētu, ka var, ja ierobežotu līdzekļu ietvaros mēs redzam patiešām cilvēcisku attieksmi pret bērnunama vai pansionāta iemītniekiem, kas izpaužas arhitektūras valodā.

Ja definējam īsi, tad arhitektūras valoda ir arhitektūras forma plus vēl kaut kas. Šis “vēl kaut kas” jeb arhitektūras nozīmes papildelements var būt gan sociāli un ekoloģiski atbildīga (ilgtspējīga) attieksme, gan noteikts skatījums uz pagātni. Vienkāršākā gadījumā tas būtu konteksta princips, proti, laba arhitektūra nevar ignorēt apkārtējo apbūvi vai ainavu (arī ainavai ir sava vēsture).

Plašākā izpratnē – arhitektūrai ir jārada mūsos interese, jāaktualizē kāds pagātnes, apkārtnes vai ideju fragments un jāpārceļ tas uz mūsdienām, jo arhitektūra, arī vēsturiskās celtnes, vienmēr ir tagadnes laikā. Šajā nozīmē liela arhitektūra nav diža katedrāle pretstatā vienkāršai nojumei, bet tā, kas liek mums, šeit un tagad, daudz domāt un spriest.