Foto: Publicitātes foto

Trešdien, 7. maijā, plkst. 18 mākslas muzejā Rīgas birža Borisa un Ināras Teterevu fonda organizētā mākslas festivāla "Tete-a-Tete" ietvaros notiks saruna "Mīts par kvantu". Tajā piedalīsies viens no pasaules spēcīgākajiem jaunajiem zinātniekiem Vjačeslavs Kaščejevs - kvantu fiziķis, kurš 2013. gada septembrī Pasaules Ekonomikas forumā Ķīnā saņēmis prestižu apbalvojumu zinātnē - to pasniedz pasaulē spēcīgākajiem jaunajiem zinātniekiem, kuru zinātniskais ieguldījums un tehnoloģiskās inovācijas ir būtisks pagrieziens pasaules attīstībā. Nupat Kaščejevs ieguvis Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" balvu nominācijā Zinātne "Taureņu uzbrukums".

- Priekšstati par zinātnes un mākslas saskarsmes punktiem mēdz būt visai stereotipiski, piemēram, mobili vides objekti, respektīvi - tā joma, kurā tiek izmantota zinātnes tehniski praktiskā daļa. Jūs aktivizējat plašāku sarunas loku - uzskatāt par nepieciešamu daudz nopietnāk un plašāk runāt par mākslas un zinātnes vienojošo pamatelementu - radošumu.

- Tā ir, tāpēc arī esmu piekritis piedalīties šajā sarunā, jo zinātnes neatņemama daļa ir radošais process. Tieši radošums ir pamatelements, kas vieno mākslu un zinātni. Kad ir jāizdomā kas pilnīgi jauns, tieši tas ir pamatizaicinājums, ar ko saskaras gan zinātne, gan māksla.

Iespējams, tas izklausās abstrakti un vispārīgi, bet, manuprāt, fizikas un mākslas saskarsmes punkts ir koncepciju un filozofiskā plāksnē, bet zinātnes atklājumu pielietojums un ieguldījums ekonomikā jau ir sekundāra izpausme. Fizika kā zinātne man ir domāšanas veids un domu sakārtošana, tātad - filozofiskas implikācijas. Kas ir paredzams un kas nav, kas pakļaujas fizikas likumiem un kas ne un ko tas nozīmē - pakļauties fizikas likumiem.

Protams, iepriekš teiktais nav nepieciešams, lai darbotos zinātnē šaurā līmenī, bet ikviens zinātnieks ir arī cilvēks, un viņa attieksme pret jautājumiem, kas izriet ārpus striktiem fizikas rāmjiem, ir neizbēgami jārisina.

Saprotu, ka lielā daļā sabiedrības valda stereotips, ka fizika, jo īpaši teorētiskā fizika, ir ļoti sausa un racionāla padarīšana.

- Tā taču ir.

- Tā nav! Ja paņemam gatavu rezultātu - uzrakstīto uz papīra, iebūvēto iekārtā, tad vairs nav palicis nekā filozofiska un mākslinieciska. Ir tikai verķis, kas griežas un strādā, vai ir tikai matemātiskas formulas, kas arī strādā.

Mācību grāmatās, zinātniskos rakstos, lekcijās, kas pievēršas zinātniskam treniņam, var nepamanīt radošuma komponentu. Izcilais krievu fiziķis, Nobela prēmijas laureāts Ļevs Landauss mēdza studentiem teikt, ka viņu raksta tapšanas vēsture interesē tikai jūsu sievu.

Zinātniskajā produktā visas kaislības un nenoteiktības, atklāšanas ceļš tiek apzināti noslaucīti, tāpēc galarezultāts mākslā un zinātnē ir tik atšķirīgs. Manā profesionālajā ikdienā tieši meklējumu un radošo moku komponents ir neatņemama sastāvdaļa.

- Vai radošumu var provocēt un iemācīties?

- Jā, un to var un vajag iemācīties. Galvenais arguments, kāpēc fiziku vajag mācīties visiem, ir prasme sakārtot domāšanu. Ļoti svarīgi, lai eksakto zinību mācīšanās neaprobežotos tikai ar sausu formulu iemācīšanos, jo pareizi pasniegti dabaszinību priekšmeti un arī matemātika attīsta radošo domāšanu.

- Tad radošās spējas ir gluži kā muskuļu grupa, ko var un vajag trenēt un attīstīt?

- Tieši tā. Manuprāt, eksakto priekšmetu apgūšanā būtisks, bet ne būtiskākais, faktors ir formulu iemācīšanās. Jo vairāk atklāj, kā, kādā veidā līdz tam rezultātam - atklājumam - varēja aizdomāties. Kas ir mācīšanās? Atklājums. Vienkārši iezubrīšanai ir tikpat daudz vērtības, cik pieslēgumam internetam.

Atmiņas trenēšana ir svarīga, bet, jo vairāk mēs izprotam, kā rezultāts ir iegūts, jo vairāk tiek trenēts radošuma muskulis, kas savukārt palīdz jaunā, negaidītā situācijā, kas nav aprakstīta ne mācību grāmatās, ne internetā un palīdz rast pilnīgi jaunu risinājumu. Fizikai ir jāatver domāšana - par šo tēzi esmu pārliecināts.

- Lielākoties ideja tās dzimšanas fāzē ir haotiska.

- Tā ir, un ir jātrenē prasmes haosā atrast kārtību un loģisko secību. Fizika radikāli atšķiras no žanra "māksla", kas neprasa sakārtotību un pat izaicina haosu. Tomēr, ja nav avota - haosa, intuīcijas, pārdrošības, riska -, tad fizika var pārvērsties par formulu manipulāciju. Daudz svarīgāka ir spēja pašam radīt likumus un kārtulas, kas būtu jāpielieto pilnīgi jaunā situācijā. Ir nepieciešams treniņš, lai domāšanu attīstītu šādā virzienā.

No mācīšanās procesa vislielākā paliekošā vērtība ir tad, ja zināšanas cilvēks apgūst kopā ar, ja tā var teikt, bildi. Lai paskaidrotu, atgādināšu teicienu - augstākā izglītība ir tas, kas ar jums paliek pēc tam, kad viss ir aizmirsts. Arī es esmu kārtojis eksāmenus un pēc tiem praktiski uzreiz aizmirsis konkrēto vielu, respektīvi - viss manī ieliktais ātri vien izkūpējis. Jo palikusi neapjausta būtība, kāda pasaule, respektīvi, bilde.

- Kāda, jūsuprāt, ir 21. gadsimta tendence - arvien lielāka strukturētība, loģika un pragmatisms mākslā vai arī arvien lielāks radošums eksaktajās jomās?

- Mūsu laikmeta iezīme ir ārišķība. Ir ļoti biezs uzslāņojums, kam jātiek cauri, lai nonāktu pie būtības. Tas ietekmē pat zinātniskos rakstus. Šis laiks pieprasa skaļus solījumus, un tāpēc pat neliels solis uz priekšu tiek pasniegts kā apvērsums zinātnē, kā sensācija. Un tā ir problēma, jo visu laiku ir jādomā, kā atklāt ko patiesi jaunu, bet arī kā paveikto pasniegt un pārdot gan netiešā, gan tiešā nozīmē. Mūsu laikmetu raksturo informācijas pārsātinātība; ir jāpārkliedz troksnis, lai tevi sadzirdētu, bet kliedzot dziesma neskan.

- Vai atklājumu lavīnveidīgais periods ir jau pagājis?

- Jā un nē.

- Varbūt šis ir atklājumu akumulēšanas laiks.

- Ir ļoti populārs mīts par kārtējo nākamo revolūciju fizikā, teiksim, atnāca Einšteins, apgāza Ņūtonu, atnāca Šrēdingers, apgāza Einšteinu; Einšteins ar Boru strīdējās, Einšteins zaudēja, šobrīd gaidām nākamo Einšteinu. Tāda mēroga atklājumi kā Einšteinam un Boram diez vai ir iespējami, līdzīgi kā nav iespējas atklāt jaunu kontinentu.

Neapšaubāmi, ir neatklāti kontinenti pie citām zvaigznēm, bet, lai tur tiktu, mums vēl jāizaug. Ar lielu drošības pakāpi - fundamentāli likumi ir apzināti, bet tajā pašā laikā - tas, ka mēs zinām elementāros fizikas likumus, mums absolūti nelīdz prognozēt to sekas, jo tie strādā šauros, specifiskos un vienlaikus nozīmīgos gadījumos. Rupji sakot - Ņūtona gravitācijas likumu, kas apraksta divu ķermeņu pievilkšanos, var lieliski izmantot, lai prognozētu planētas kustību ap sauli, bet neko tas nedod gadījumā, ja ir nevis divas, bet trīs planētas...

Teiksim, literatūrā ir dažādi žanri - traģēdija, komēdija, dokumentālā proza un tā tālāk, bet šo žanru skaits ir galīgs un pietiekami izzināts, bet ir bezgalīgas iespējas šo žanru robežās risināt visdažādākos jautājumus un pasaulē notiekošo.

Līdzībās runājot - fundamentālie likumi fizikā ir kā žanri, kā pamatietvari, bet ir bezgalīgas iespējas tam, ko daba izspēlēs konkrētajā gadījumā. Var jau rasties bēdīgs iespaids, ka viss ir atklāts, ka palikuši margināli jautājumi, bet būtu bēdīgi, ja uzskatītu, ka šobrīd fizika ir tikai tumšās matērijas meklējumi, kosmoloģija un elementārdaļiņas. Ja pietiek drosmes nolaisties no augstiem mākoņiem un paskatīties uz bildi tuvplānā, tad redzi, ka palielinājumā bilde ir ne mazāk sarežģīta un unikāla.

- Gan mākslā, gan zinātnē viens no būtiskākajiem jautājumiem ir atklājumu iespējamība laikā, kad, šķiet, viss jau ir atklāts. Vai atklājumi ir bezgalīgi iespējami?

- Jā. Tas ir pat matemātiski pierādāms, saskaņā ar matemātiķa un zinātnes filozofa Kurta Gēdela nepilnības teorēmu, kas savulaik izsauca sašutumu ne tikai matemātiķu vidē.

Vienmēr būs fizikālas situācijas, kas prasīs jaunu izpratnes veidu, vienmēr būs situācijas, kad tieši tāds mākslas darbs būs nepieciešams sabiedrībai, lai tā par kaut ko aizdomātos, atrisinātu... Bet tas prasa labus skolotājus, lielu drosmi un apjausmu, ka vajag mācīties, jo ne visu var atrast internetā.

Tomēr sajūta, ka viss ir atklāts un darīts, ka nekā jauna vairs nav iespējams izdarīt, ir gluži kā krīze, kurai jāiziet cauri ikvienam jaunam māksliniekam vai zinātniekam. Man arī pasniedzējs kādreiz teica: "Jo agrāk tu sapratīsi, ka neesi Einšteins, jo labāk." Tā ir taisnība - es neesmu Einšteins, tomēr ir jātiek galā ar rūgtumu un vilšanos par to, ka viss pasaulē ir atklāts, un to, ka fizika atkārto sevi ar 30 gadu intervālu, respektīvi, vienas paaudzes periodiskumā. Tomēr neatkārtojami ir tas, kā fizika un arī māksla iemiesojas katrā paaudzē, no vienas puses - atkārtojoties, no otras puses - ar jaunu autentisko kvalitāti.

- Par ko jūs šobrīd Latvijā gribētu runāt mākslas festivāla "Tete-a-Tete" ietvaros?

- Par iecietību, kas nav pieciešana. Par kritisko domāšanu, kas nav kritizēšana. Par pazemību, kas nav zemošanās.

Īsumā par Vjačeslavu Kaščejevu:

  • Kvantu fiziķis, Latvijas Universitātes (LU) asociētais profesors
  • Dzimis 1978. gada 16. martā
  • Ar izcilību absolvējis LU (Dabaszinātņu bakalaura un maģistra grāds fizikā, 2002) un Telavivas universitāti (doktora grāds, 2006)
  • Saņēmis Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" balvu nominācijā Zinātne "Taureņu uzbrukums" (2014)
  • Apbalvojumi: Ministru kabineta Atzinības raksts "Par pašaizliedzību un panākumiem, strādājot Latvijas valsts un tautas labā" (2013), "Young Scientist 2013" ("World Economic Forum", Ženēva, apbalvojums izcilākajiem zinātnes līderiem, kas jaunāki par 40 gadiem un nominēti no visas pasaules, pasniegts "Annual Meeting of the Young Champions 2013", Dalian, China) u. c.
  • Ata Kronvalda fonda padomes loceklis (2012)
  • Vjačeslava Kaščejeva zinātnisko interešu fokusā ir kvantu interferences un daudzdaļiņu mijiedarbības efekti lokalizētās mikroskopiskās sistēmās (kvantu punkti, atomi, spinu defekti) ar uzsvaru nestacionāro dinamiku, kā arī šo efektu lietojumi kvantu nanoelektronikā un kvantu informācijas apstrādē
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!