Viena no spilgtākajām poļu vēstures personībām Juzefs Pilsudskis ir arīdzan daudzšķautnaina personība: revolucionārs–sociālists, neatkarības cīnītājs, publicists un politieslodzītais, bet atdzimušās Polijas pirmajos gados – Pagaidu valsts vadītājs un Polijas armijas virspavēlnieks. Būdams karavīrs, viņš kļuva par līderi ceļā uz neatkarību, kura tika atgūta pirms nepilniem 100 gadiem – 1918. gadā. Pēc diviem gadiem J. Pilsudskis nosargāja valsts neatkarību no boļševistiskās Krievijas agresijas. Būdams politiķis, viņš sāka būvēt modernu valsti – demokrātisku republiku.

J. Pilsudskis bija galvenais atdzimušās Polijas valsts veidotājs pēc 123 "neesamības gadiem". Viņa izveidotā valdība panāca pilsonisko un darba tiesību ieviešanu, organizēja Seima vēlēšanas. 1921. gadā Polijas parlaments pieņēma konstitūciju, kas garantēja demokrātiskās iekārtas pastāvēšanai nepieciešamās cilvēka un pilsoņa pamattiesības. J. Pilsudska nopelns bija Polijas neatkarības garanta – Polijas armijas izveidošana.

J. Pilsudskis atbalstīja arīdzan Latvijas neatkarības ideju un uzskatīja Latviju par sabiedroto cīņā pret boļševistisko Krieviju. 1919. gada 30 decembrī Polija un Latvija parakstīja vienošanos par militāro sadarbību. Saskaņā ar šo vienošanos Polijas un Latvijas armijas vienības 1920. gada 3. janvārī ar Daugavpils ieņemšanu sāka Latgales atbrīvošanu un līdz 25. janvārim padzina Sarkano armiju no Latvijas. 1922. gadā maršals J. Pilsudskis saņēma augstāko Latvijas militāro apbalvojumu – I šķiras Lāčplēša Kara ordeni.

Latvijā kritušajiem Polijas karavīriem Daugavpilī Vecajos katoļu kapos 1928. gada 22. jūnijā tika atklāts piemineklis, kuru nopostīja padomju okupācijas laikā. 1992. gada 11. novembrī kādreizējo Brāļu kapu vietā atklāja jaunu pieminekli – 14 metrus augstu krustu.

Godinot viņa nopelnus un atzīmējot viņa dzimšanas 150. gadadienu, Polijas Republikas Seims pasludināja 2017. gadu par Juzefa Pilsudska gadu.