Tāpat arī ar teātriem - ne velti tiek nošķirti Brodvejas un ne-Brodvejas teātri (off-Broadway), no kuriem otrajos vairāk darbojas neatkarīgas teātra kompānijas, kas dara to, kas patīk pašiem, nevis pakļaujas kases diktātam. Šiem šķietami perfekti sadalītajiem "plauktiņiem" pilnīgs pretstats ir BAM jeb Bruklinas Mākslas akadēmija - laikmetīgās mākslas centrs, kas atrodas pusstundas brauciena attālumā no Ņujorkas sirds. Tajā notiek visdažādākās laikmetīgās mākslas aktivitātes, tostarp bezmaksas džeza vakari, literārie vakari, kinolektoriji, teātra, mūsdienu dejas izrādes, izstādes, performances, laikmetīgās un klasiskās mūzikas koncerti. Arī publika šķiet radoša, šeit vairāk pulcējas nevis mākslas patērētāji, bet gan tās radītāji un cilvēki, kas interesējas par mūsdienu mākslas procesiem, eksperimentiem un jaunumiem. Vide ir iedvesmojoša, tāpat kā BAM grāmatu galds, kur citu starpā vienkopus sastopami Noama Čomska un Mišela Fuko dialogi, Vudija Allena īsie stāsti, Ebreju vēsture, Braiena Grīna "Elegantais Visums" un Pīnas Baušas biogrāfija.
Nejauši gadījās nokļūt izcilā mūsdienu dejas izrādes ASV pirmizrādē "Howard Guilman Opera House", kas līdzīgi Metropolitēna operai Linkolna centrā ir viena no centrālajām izrāžu vietām BAM centrā. Tā bija vācu horeogrāfes Sašas Valsas (Sascha Waltz) izrāde "Plūdmaiņas" (Gezeiten) - simbolisks, daudzveidīgs un ļoti dinamisks priekšnesums, kas apcer dzīves metamorfozes laiktelpā, uzdodot jautājumus vai, ko un kādēļ ir vērts saglabāt no pagātnes, vienlaikus ļaujot tagadnē plosīties destrukcijai, kas ved uz bezgalīgu haosu. Baha svītas baroka čella izpildījumā un plūstošas riņķveida kustības raksturo it kā zaudēto harmoniju, bet metro dunoņa un emocionālu sprādzienu pilns fiziskais teātris, kur paši dejotāji piedalās gan scenogrāfijas, gan skaņu partitūras veidošanā atspoguļo laikmetīgi nebeidzamo skrējienu, kurā destrukcija kļūst par dzīves pamatstruktūru. Eksistenciālas situācijas, fobijas, varaskāre, nežēlība, vienaldzība un vientulība - tādu Saša Valsa portretē mūsdienu pasauli, vienlaikus vaicājot, kas šajā bezcerībā liek izdzīvot cerībai. Viņas dejas izrāde ir izaicinoši drosmīga, brīžiem traģiska, brīžiem traģikomiska, aizraujoša un piepildīta, un, lai arī mirkļiem grūti skatāma, sniedz reti piedzīvotu līdzpārdzīvojumu. Doma par pastāvīgu mitināšanos Bruklinā neliekas iedvesmojoša, toties ideja par regulāru ciemošanos BAM gan.
Nākamajā vakarā atkal devos uz pavisam citu operu - Metropolitēnu, šoreiz noskatīties īstu "opera buffa" - Doniceti "Donu Paskvāli", kurā koķetes Norīnas lomā darbojas liriskais, siltais un sarežģītajās pasāžās apskaužami veiklais soprāns Anna Ņetrebko, kas kopā ar poļu samtaino baritonu Mariušu Kvečenu izjoko titullomas atveidotāju - simpātisko buffa basu Džonu del Karlo. Pretēji "Plūdmaiņu" eksistenciālismam, "Dons Paskvāle" dzirkstī neizsīkstošā vieglumā un humorā. Orķestris spēlē eleganti un izsmalcināti, jo pie diriģenta pults ir neviens cits kā pats Metropolitēna metrs Džeimss Levains. Starp citu, šo operu sestdien 13. novembrī varēs redzēt HD tiešraidē "Kino Citadele", tā atkal virtuāli nokļūstot Ņujorkā - vietā, kur mākslu piedāvājums vienmēr būs lielāks par iespējām to aptvert arī tad, ja brīvā laika un pieejamo līdzekļu daudzums robežotos ar bezgalību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
