Ņemot rokā grāmatu par Kurzemes fronti (jeb Kurzemes cietoksni, jeb Kurzemes katlu, kā nu kuram labāk tīk), lasītājs droši vien gaidīs sīkus kauju aprakstus, vācu un padomju stratēģijas un taktikas analīzi. Tomēr Vinsenta Hanta grāmatā karadarbība ir vairāk fonā. Šeit priekšplānā ir karavīru un civiliedzīvotāju atmiņas, vēstures entuziastu stāstījumi un mūsdienu vērojumi. Karavīru stāstu pat, šķiet, ir mazāk nekā visu pārējo. Autoru acīmredzami vairāk ir interesējis, kas noticis Kurzemes frontes aizmugurē, nevis priekšējās līnijās. Šeit ir stāsti par holokaustu, Kureļa un Rubeņa karavīriem, partizānu cīņu pret vāciešiem un padomju spēkiem, došanos bēgļu gaitās ar kuģiem uz Vāciju un laivās uz Zviedriju, padomju un vācu karaspēka pastrādātajām zvērībām.

Atmiņas un vērojumi tiek izklāstīti uz visai detalizētu Latvijas pilsētu, lauku un mežu aprakstu fona. Galvenokārt gan tas ir stāsts par latviešiem un Latviju, lai gan grāmatā ir sastopams arī pa stāstam no vācieša, norvēģa un rumāņa skatpunkta. Neticams šķiet fakts, ka autoram savos meklējumos nav izdevies satikt nevienu Sarkanās armijas veterānu, kurš būtu karojis Kurzemē. Autora paskaidrojumi šķiet visai nepārliecinoši: "Neskatoties uz mutiskiem aicinājumiem un sludinājumiem Kurzemes laikrakstos, nespēju pierunāt uz sarunu nevienu latviešu Sarkanās armijas veterānu. Jutos vīlies (..), viņi atteicās runāt un izvēlējās palikt ēnā. Kopš neatkarības atjaunošanas sabiedrības spriedums ir nosliecies viņiem par sliktu, tādēļ viņi vairās atklāties un izvēlas vadīt mierīgas vecumdienas." (328. lpp.) Tas ir pārsteidzoši, ņemot vērā 9. maija svinību un Krievijas propagandas mērogu.

Otrs grāmatas trūkums, ko varētu atzīmēt, ir visai neveiklais tulkojums, it sevišķi attiecībā uz daļu militārās terminoloģijas. Tomēr acīmredzamas ir autora simpātijas pret Latvijas zemi un cilvēkiem, kā arī līdzjūtība un varbūt pat sīciņa vainas sajūta par to, ka angļi, par spīti lielajām cerībām, pēc Otrā pasaules kara nenāca latviešiem palīgā. Pāris reižu šī tēma ieskanas arī Hanta intervijās.

Interesanti šķiet arī autora vērojumi par Latvijas atmiņu kultūru. Izbraukājis daudzas kauju un vardarbīgas izrēķināšanās vietas, par kuru pastāvēšanu lielākajai daļai mūsu valsts iedzīvotāju nav ne mazākās nojausmas, viņš raksta: "Rodas iespaids, ka Latvijā atcere ir vienīgi personisks process, kurā ārpasaule nav aicināta vai pat liegts tai piedalīties. Sākot šo ceļojumu, man likās, ka šie notikumi nav pienācīgi pieminēti, bet es maldījos. Piemiņas vietu ir atliku likām, tāpat kā cilvēku, kuriem šie notikumi vēl ir spilgtā atmiņā. Es sāku apjaust arī to, ka Latvijā atcere izpaužas divējādi. Ir atceres pasākumi, kurus latvieši atzīmē kopā ar tautiešiem un ģimeni, un ir atcere, kurā tie dalās ar ienācējiem, kuri kaut kad vēlāk var radīt apdraudējumu. Šķiet, piesardzība un varbūt arī noklusēšana ir neatņemamas atceres procesa sastāvdaļas." (255. lpp.)

Izskaidrojums šim fenomenam patiesībā gan varētu būt vienkāršāks un skarbāks – Latvijas vēsturē ir bijis tik daudz karu, revolūciju un pastrādāts vai piedzīvots tik daudz šausmu, ka to visu pienācīgi iezīmēt dabā nemaz nav iespējams. Varbūt pat tā ir vienkāršāk turpināt dzīvot. Ja šādu grāmatu rakstītu latvietis, nevis anglis, iespējams, viņš tai liktu nosaukumu "Meži asinīs", nevis "Asinis mežā".