Foto: Arhīva foto
Aiz daudziem diženiem mākslas darbiem slēpjas mūzas, kuru sejas reizēm ir pazīstamākas nekā pašu mākslinieku sejas. Mūzas iedvesmo, atbalsta, izklaidē un mierina, un bez viņām daudzu meistarīgu vīru daiļrade nebūtu tāda, kāda tā ir.

Tiesa, ne vienmēr šo sieviešu dzīve ir rozēm kaisīta. Viņas aizmirst ne tikai paši mākslinieki, bet arīdzan vēsture, tāpēc esam apkopojuši septiņus mākslas darbus, kuros redzamas slavenu gleznotāju mūzas, mīļākās un arīdzan sievas.

Rembrantam mūžam uzticīgā Hendrike

1654. gada gleznā redzamā sieviete, visticamāk, ir Hendrike Stofelsa (Hendrickje Stoffels) – holandiešu gleznotāja un grafiķa Rembranta van Reina civilsieva, kura dzīvoja kopā ar mākslinieku pēc viņa sievas Saskijas nāves. Tai pat gadā, kad tika uzgleznots šis portrets, Stofelsa kļuva grūta un piedzīvoja publisku pazemošanu par to, ka palikusi stāvoklī, neesot saistīta laulības saitēm. Tomēr sieviete palika uzticīga Rembrantam un dzīvoja kopā ar viņu līdz pat sava mūža beigām.

Goijas mājkalpotāja Leokādija


Spāņu gleznotāja un grafiķa Francisko Goijas 1823. gadā tapušajā gleznā "La Leocadia" redzama viņa mīļākā Leokādija Veisa (Leocadia Weiss) sēru tērpā. Par Goiju 35 gadus jaunākā Veisa bija kurlā mākslinieka mājkalpotāja, kura dzīvoja kopā ar viņu un palika uzticīga Goijam līdz pat viņa nāves stundai. Viņu kopdzīve gan ir miglā tīta, piemēram, nav skaidri zināms, vai Goija adoptēja vienu no Veisas bērniem – meitu Rosario. Taču pilnīgi droši ir zināms tas, ka laimīgu beigu šim stāstam nebija – Leokādija netika iekļauta mākslinieka mantojumā, tāpēc pēc viņa nāves dzīvoja nabadzībā, pārtiekot no naudas, ko ieguva par pārdotajiem mākslas darbiem, kurus dzīves laikā Goija bija viņai uzdāvinājis.

Manē miniatūrā sarkanmate Viktorīna

Viens no impresionisma celmlaužiem, franču gleznotājs Eduārs Manē savu mūzu Viktorīnu Morānu (Victorine Meurent) pirmoreiz ieraudzīja uz ielas. Viņu piesaistīja sievietes miniatūrais augums un nevaldāmie sarkanie mati. Tolaik Viktorīna bija franču gleznotāja Tomasa Kutūra (Thomas Couture) modele, kā arī muzikante vairākās Parīzes kafejnīcās. Pirmo reizi Manē mākslā viņa parādījās 1862. gada gleznā "Ielu dziedātāja" ("La Chanteuse des rues"), taču slavu iemantoja ar 1863. gada meistardarbiem "Pusdienas zālē" ("Le déjeuner sur l'herbe") un "Olimpija" ("Olympia"). Vairāk nekā gadsimtu Viktorīna tika uzskatīta par mākslinieka mīļāko, taču nu vēsturnieki lauž šķēpus par to, ka viņu attiecības bijušas profesionālas. Viņa arīdzan bija Degā un Tulūza-Lotreka modele, turklāt pati ar panākumiem gleznoja.

Renuāra kailā Diāna


Līse Trehota (Lise Trehot) un Ogists Renuārs satikās Fontenblo mežā, kur gleznoja impresionisti. Pirmo reizi Līse Renuāra mākslā parādījās kā kailā Diāna 1867. gadā, taču kopumā sieviete redzama aptuveni 20 gleznās. Kad Renuāra darbi tika izstādīti ikgadējā "Salon de Paris" izstādē, prese viņu salīdzināja ar lielu un mīkstu sieru, bet viens laikraksts pat pamanījās publicēt izsmejošu karikatūru. Trehota norija aizvainojumu, pārtrauca attiecības ar Renuāru un nekad vairs ar viņu nerunāja. Tiesa, dažas gleznas viņa paturēja.

Gogēna nepilngadīgā Taiti sieva


Pirmajā ceļojumā uz Taiti 1891. gadā franču postimpresionists Pols Gogēns atskārta, ka gaidītās nepieradinātās un nesamaitātās utopijas vietā viņš ir nonācis misionāru un franču koloniālistu ietekmes zonā, kas jau dramatiski bija mainījusi vietējo sabiedrību. Jaunā sieviete, kura redzama 1893. gada gleznā "Tehamanai ir daudz senču" ("Merahi Metua No Tehamana"), kļuva par Gogēna sievu. Šī laulība ir gana kontroversiāls fakts Gogēna biogrāfijā, jo tā tika izlemta un noorganizēta vienas dienas laikā, turklāt meitenei tolaik bija vien 13 gadi.

Šīles ielasmeita Valija

Austriešu gleznotājs Egons Šīle sastapa Valiju Neuzilu (Wally Neuzil) 1911. gadā, kad viņa strādāja Vīnes ielās. Mākslinieks viņu uzaicināja strādāt pie sevis par modeli, bet pēc kāda laika Valija kļuva par Šīles mīļāko un ievācās viņa dzīvoklī uz dzīvi. Tas bija diezgan vētrains dzīves posms – mākslinieku apsūdzēja par nepilngadīgās pavedināšanu, kā arī pornogrāfijas izplatīšanu. Viņš pat sabija cietumā, kamēr Valija turpināja "bīdīt" viņa biznesu. Viņa ir redzama 1913. gada gleznā "Sieviete melnās zeķēs" ("Frau mit schwarzen Strümpfen"), kā arī pozējusi daudziem citiem darbiem. 1915. gadā Šīle pēkšņi attiecības ar Valiju pārtrauca, lai apprecētu krietnāku meiteni Edīti Harmsu (Edith Harms). Viņa dzīvoja ielas otrajā pusē Šīles Vīnes studijai, turklāt ar mākslinieku sievieti iepazīstināja neviens cits kā Valija.

Pikaso mīļotās Marija un Dora


Kubisma aizsācējs, spāņu gleznotājs Pablo Pikaso bija teju tikpat izslavēts mīlnieks kā gleznotājs. Dzīves laikā viņam bija neskaitāmi daudz sieviešu, kuras neizbēgami atstāja iespaidu arī uz viņa radošo darbību. 1932. gada gleznā "Sapnis" ("Le Rêve") redzama tobrīd 17 gadus vecā Marija Terēze Valtere (Marie-Thérèse Walter).

Nākamo 10 gadu laikā Pikaso stils mainījās, atkāpjoties no miesas apaļumu atveidošanas un pievēršoties krietni vien ģeometriskākai glezniecībai, proti, kubismam. Tas savukārt redzams otrajā portretā, kas tapis 1944. gadā. Gleznā redzama Dora Māra (Dora Maar), ar kuru gleznotājam bija romantiskas attiecības 1935. gadā. Dora bija fotogrāfe, gleznotāja un arīdzan dzejniece, tāpēc atšķirībā no daudzām citām gleznotāja sirdsdāmām intelektuālajā un radošajā ziņā ar viņu bija līdzvērtīga.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!