"Danča" jubileja tiks svinēta ar trim krāšņiem koncertiem "No saknēm līdz debesīm augt" – 20. martā Valmierā, 3. aprīlī – Liepājā, un 18. aprīlī – Latvijas Nacionālajā operā (tiesa, uz šo koncertu biļetes jau sen izpārdotas).
Kāds bija "Danča" sākums? Ar rīkojumu no augšas, ka Universitātei vajag savu deju ansambli?
Nē. Izrādās, ka jau trīsdesmitajos gados Johanna Rinka [deju apzinātāja un skolotāja – red.] kopā ar Latvijas Universitātes dejotājiem ir piedalījusies folkloras svētkos Londonā – šos faktus palīdzēja atrast Ēriks Tivums. Tātad – dejošanas sēkla ir iesēta jau trīsdesmitajos gados. Tiesa, trīsdesmitajos gados deju kolektīvi un latviešu skatuviskā deja, kādu mēs to pazīstam šodien, nemaz nebija; tā radās tikai pēckara periodā. Trīsdesmitajos gados notika vingrotāju svētki, kur dejotāji piedalījās, veidojot ornamentus un greznojot šos svētkus. Taču ir patīkama sajūta, ka pirms tā oficiālā sākuma kādi iedīgļi ir bijuši: ka studenti ir dejojuši, un pārstāvējuši Universitāti Londonā. Tāpēc šķiet, ka "Danča" dibināšana 1946.gadā bija loģisks turpinājums Johannas Rinkas aizsāktajam.
Šajā saistībā noteikti jāpiemin "Danča" mākslinieciskie vadītāji.
Jā, un tie bija Milda Lasmane ar savām horeogrāfijām; Harijs Sūna, kuram tuva bija profesionālā dejas māksla un viņš ietekmējās no baleta, piemēram, savu deju "Pie Daugavas" Harijs Sūna veidoja kopā arī ar leģendāro horeogrāfi Helēnu Tangijevu-Birznieci. Šeit noteikti jāpiebilst, ka Harijs Sūna pirms "Danča" vadīja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas deju ansambli (agrāk LLA atradās Rīgā, nevis Jelgavā). Nosaukums "Dancis" radās tieši Sūnas laikā – tāpat kā nozīmīte, ko nēsā "Danča" biedri. Pēc tam jau nāca Voldemārs Novickis, Bruno Priede, arī Uldis Šteins ir īsu laiku strādājis "Dancī" – pirms atnāca Uldis Žagata. Savukārt Alfrēds Spura, kas uz "Danci" atnāca pēc Žagatas, ansamblī strādāja astoņpadsmit gadus! Gadu šeit nostrādāja Artūrs Ēķis. Es "Danci" vadu kopš 1987.gada – tātad jau gandrīz trīsdesmit gadus –, bet kā dejotājs uz šejieni atnācu 1964.gadā. [smaida – red.]
Tagad, šķiet, sanāk, ka "Dancis" ir teju vai vecākais deju ansamblis...
Mēs tiešām esam vieni no vecākajiem. Agrāk tā pa vēsturi nerakājās, kā tagad, nu daži ir aizrakušies līdz pagājušā gadsimta sākumam un atraduši kaut kādus deju ansambļu vēstures iedīgļus. Tas labi, ka meklējam savas saknes. "Danča" līdzgaitnieku ir diezgan daudz – pagājušogad 70 gadu jubileju svinēja ansamblis "Līgo", šogad "Raitais solis" Cēsīs, Imanta Magones radītā "Liesma", tad vēl "Rotaļa", "Teiksma", "Gatve" un mēs...
Jāņem vērā, ka, lai nu kāda politika bija pēckara periodā, nacionālās izpausmes tomēr tika atbalstītas un veicinātas. Līdz ar to radās diezgan daudz deju ansambļu. Turklāt ir būtiski, ka gan kora, gan deju mākslā caur deju un dziesmu mēs tomēr varējām uzturēt nacionālo garu.
Kā, jūsuprāt, to dejotprieku ir izdevies noturēt vairāku paaudžu garumā?
Jā, par to daudzi brīnās un uzdod šo jautājumu. Atcerieties, bija periods, kad likās – jālikvidē visi kinoteātri, jo neviens vairāk uz kino neiet, un nevienam tas neinteresē. Tagad, kad kinoteātri ir likvidēti, mēs ceļam jaunus. Ar teātriem arī vienubrīd tā bija, kad likās – tie ir jātaisa ciet. Pats to zinu, jo gluži labi atceros laikus, kad viens otrs Dailes teātrī gribēja ierīkot autosalonu, jo – nav jau skatītāju, un kaut kā tā nauda jāpelna... Toreiz zem "sitiena" nonāca Muzikālais teātris, bet tagad skatītāji alkst pēc operetes, un uz "Sikspārni" nevar dabūt biļetes. [domā – red.] Ar dejošanu bija tāpat, bet tagad dejotāju ir vairāk nekā iepriekš! Un gandrīz vairāk nekā koristu. [smaida – red.]. Visi saka – mēs esam dziedātāju tauta. Bet es gribētu teikt, ka mēs esam dziedātāju un dejotāju tauta. Ja Deju svētkos piedalās 15 tūkstoši dejotāju, tad padomājiet, kas tas par skaitli! Nesen kādā intervijā man jautāja, vai dejošana esot atkarība. Es atbildēju, ka ļoti, ļoti, bet – pozitīvā nozīmē: ja cilvēks ir sācis [dejot], viņš nevar beigt.
Pirms pāris dienām biju uz "Dzintariņa", "Dzirkstelītes" un "Uguntiņas" koncertu. Skatījos koncertu, kurā dejoja mans mazdēliņš, un blakus man sēdēja mans dēls, kurš dejo "Dancī". Tātad, dejošana aiziet paaudzēs.
Daudzi sūkstās, ka jauniešus, īpaši puišus, ir grūti pierunāt dziedāt koros. Kā jums izdodas puišus piedabūt dejot?
Iespējams, tas ir dažādā repertuāra dēļ. Un tas noteikti ir atkarīgs arī no tā, kā mēs, vadītāji, jūtam un reaģējam uz kolektīva vēlmēm. Ja tu viņiem dosi to, ko viņi grib, dejotāji dejos un pievilks arī citus dalībniekus. Ja liksi darīt to, kas neinteresē, tad arī nekas nebūs, un pazudīs arī tie dejotāji, kas mums ir. Šī ir reize, kad vēlos uzteikt savu dejotāju atdevi, aizrautību, atsaucību. Viņi mācās, strādā, bet savai sirdslietai – dejai, laiku nežēlo.
Palasot "Danča" vēsturi, sapratu, ka jums ir daudz ļoti interesantu tradīciju un piedzīvojumu...
Viena no spēcīgākajām tradīcijām: joprojām ansambļa pirmā tikšanās jaunajā sezonā notiek 1. septembrī – neatkarīgi ne no kā. Un otra, kas ir iekalta kā akmenī jau kopš laika gala – tā ir jauno biedru uzņemšana. Tas ir īpašs pasākums, kam katru reizi tiek izgudrota jauna tēma, kas jaunajiem biedriem jāatspoguļo dejiskā priekšnesumā. Par "Danča" biedru var kļūt pēc gada vai pusotra nodejošanas. Šī tradīcija tiešām tiek ievērota kopš senseniem laikiem.
Nezinu, vai to var uzskatīt par tradīciju, bet "Dancis" piedalās daudz dažādos projektos: jau ilgstoši Jelgavā ik gadu piedalāmies koncertā "Mēs mīlam dejā"; esam iedibinājuši labdarības projektu "Deja mazajai sirsniņai", kurā piedalās seši Rīgas vadošie deju ansambļi, lai vāktu līdzekļus bērniem, kuri slimo ar cerebrālo trieku. Vispirms dejotāji tiekas ar mazajiem bērniņiem, rīko viņiem rotaļas, spēles un atrakcijas, bet pēc tam notiek koncerts. Visi līdzekļi, kas tiek savākti šajā akcijā, tiek nodoti fondam., kas palīdz slimajiem bērniņiem.
Ir dzirdēts arī par jūsu leģendārajām florbola un hokeja spēlēm...
Jā, un ļoti patīkami, ka šo tradīciju – "Danča" spēlēto hokeju – ir pārņēmuši arī citi kolektīvi. Manuprāt, hokeja spēlēšana tika ieviesta Alfrēda Spuras laikā, un "Dancis" hokeju spēlēja Rīgas Sporta pilī, kas nu jau diemžēl aizgājusi nebūtībā... Es gan pats nespēlēju, bet biju bļāvējos. [smejas – red.].
Spēles parasti notika starp "Vektoru" un "Danci", un pārpildīto tribīņu vienā pusē sēdēja Universitātes, bet otrā pusē – Rīgas Tehniskās universitātes līdzjutēji. Protams, Sporta pilī tikām iekšā vēlu vakarā – ap deviņiem, desmitiem, jo pa dienu tur trenējās un spēlēja "lielie" hokejisti. Tagad pat īsti neatceros, kura komanda guva vairāk uzvaru: gāja ļoti dažādi, dejotāji kārtīgi cīnījās, un tas bija tiešām skaisti! Šī sportiskā tradīcija turpinās arī tagad, tikai hokeja vietā spēlējam florbolu. Uz spēlēm savākties gan ir diezgan grūti, jo tad koncerts ir mums, tad – "Vektoram". Kad dejotāji aizrāvušies man atkal prasa: mums ir pienācis uzaicinājums spēlēt, vai varēsim to darīt, atbildu: un kad tad mēs dejosim? [smaida – red.]. Protams, ka fiziskās aktivitātes arī ir nepieciešamas, turklāt man tiešām prieks, ka šī sportošanas tradīcija starp deju ansambļiem Latvijā tagad ir izplatījusies. Tagad pat darām tā, ka no rīta ir sporta spēles, bet vakarā – koncerts. Un pēc tam vēl balle – padomājiet, cik dejotāji ir izturīgi!
Un vēl jau ir "Egona" kauss – Tehniskās universitātes TDA "Vektors" rīkotais pasākums. Tagad katrs deju kolektīvs ir izveidojis sporta nozari, par kuru viņi atbild, un tā nu dejotāji tiekas ne tikai koncertos, bet arī dažādās sporta sacensībās. [smaida – red.]. Piemēram, orientēšanās, kas savulaik sākās Pierīgā, bet nu jau viņi pilnos autobusos dodas uz Kuldīgu un kur tik vēl ne. Tātad tie, kuri grib nākt dejot uz "Danci", lai liek aiz auss, ka mums bez dejošanas ir arī ļoti aizraujoša sabiedriskā dzīve!
"Dancis" noteikti ir daudz ceļojis...
Jā, esam ļoti daudzās valstīs koncertējuši. Visbiežāk esam braukuši uz Franciju –saistībā ar UNESCO un CIOFF. Piecus vai sešus gadus braucām ļoti daudz: tad uz vienu festivālu, tad – uz diviem, tad – uz veselu mēnesi vai pat pusotru. Ir būts Panamā, Polijā un Vācijā, Anglijā un Spānijā, Turcijā, Maķedonijā, Ķīnā. Nupat esam saņēmuši uzaicinājumu piedalīties Tallinas dienās. Un kur tad vēl "Gaudeamus" – studentu svētki! Esam piedalījušies visos šajos svētkos, un jau plānojam doties uz nākamajiem, kas 2018. gadā notiks Igaunijā, kas būs Eiropas prezidējošā valsts.
Pie Latvijas koriem tālajās zemēs klausītāji ir pieraduši. Kā tur uztver mūsu dejotājus?
Kā lielu brīnumu! Visi brīnās: kā tas var būt, ka cilvēki tā dejo; priecājas par krāšņajiem tautas tērpiem, meiteņu bizēm, par dejas tehnisko izpildījumu. Mēs tiešām varam justies ļoti lepni un gandarīti, ka līdzās afrikāņu, poļu un ungāru temperamentīgajiem dejotājiem mūs uztver tik draudzīgi un emocionāli. Bet ir interesanti, ka bieži daudz emocionālāk uztver tieši mūsu lēnās un dvēseliskās dejas. Kad ar "Daili" savulaik bijām Grieķijā un koncertā dejojām "Garo danci", dejas vidū skanēja aplausi. Kad pirms pieciem gadiem "Dancis" viesojās Kalugā, smeldzīgajai "Kur tu biji, bāleliņi" nevajadzēja nekādu tulkojumu. Skatītāji saprata latviešu dejas valodu. Man jau šķiet, ka mēs ar savu dejas mākslu patiešām esam unikāli.
