Nīderlandietis Teo Jansens (1948) ir uzaudzis Ševeningenā – mazā ostas pilsētiņā, kas atrodas ziemeļos no Delftas. Ģimene uz pilsētu pārvācās pēc tam, kad Otrajā pasaules karā zaudēja savu saimniecību. Šēveningenā viņi iztiku pārsvarā pelnīja ar vācu tūristu izmitināšanu savā dzīvoklī, kas atradās tieši pāri ielai no pludmales. Sarunā ar "The New Yorker" Jansens dalās atmiņās, kā māte vasarās agri no rītiem modinājusi viņu, sešus brāļus un četras māsas, lai izpūstu gaisu no matračiem, uz kuriem viņi pa nakti gulējuši, un paspētu tos aizvākt no dzīvojamās istabas, pirms mostas viesi, kuri savukārt gulēja ģimenes gultās.
Jansens skolojās turpat Ševeningenā, pēc vidusskolas beigšanas devās uz Delftu studēt fiziku, taču 1974. gadā universitāti pameta, tā arī no nepabeidzis. Tā vietā viņš kļuva par mākslinieku un strādāja dažādus gadījuma darbus, piemēram, medicīnas laboratorijā. Ienākumus Jansenam nodrošināja arīdzan viņa ainavu gleznas, kuras viņš "papildināja" ar sievietēm apakšveļā. "Tās bija vulgāras gleznas, taču tās pirka," viņš stāsta.
Punktu šai nodarbei pielika gaismas jutīgas automātiskās gleznošanas pistoles izgudrošana, ko viņš prezentēja vietējās izstādēs. Pēc tam Delftas pilsētas pašvaldība piešķīra viņam subsidētu studiju pilsētas centrā, kurā viņš strādā arvien.
Pēcāk, 1990. gadā, kad Jansens nacionālajam laikrakstam "De Volkskrant" rakstīja sleju, viņš brīdināja tautu, ka pieaugošais jūras līmenis varētu atkal appludināt Holandi un samazināt to līdz izmēram, kāds tas bija viduslaikos. Kā risinājumu viņš piedāvāja uzbūvēt "dzīvniekus–pašgājējus", kuri uzartu un izmētātu smiltis, tādējādi palielinot piekrastes kāpu zonu. Jansens apņēmās šim projektam veltīt gadu, taču rezultātā ar to viņš ir nodarbināts vēl aizvien, apgalvojot, ka "pludmales briesmoņi" izmainīja viņa dzīvi.
Jansens savus "pludmales briesmoņus" raksturo kā "staigājošus skeletus, kuri barojas no vēja, tāpēc tiem nav jāēd", salīdzinot tos ar "jaunām dzīvības formām", kuras nākotnē plāno "palaist savā vaļā, lai dzīvo".
Pirmais 1990. gadā radītais "pludmales briesmonis" varēja kustināt vien kājas, guļot uz muguras, taču, attīstoties tehnoloģijām un Jansena pieredzei, tie kļuvuši par pilnvērtīgām kinētiskajām skulptūrām, kas daļēji spēj reaģēt uz apkārtējo vidi. "Tie spēj labāk pasargāties no vētrām, tiem ir sensori, kas reaģē uz ūdeni un smilšu cietību. Tie arvien labāk spēj izdzīvot pludmalēs," mākslinieks atklāj sarunā ar BBC.
Ik gadu oktobrī Jansens ķeras pie jauna "pludmales briesmoņa" radīšanas. Nākamā gada maijā, kad tas ir daļēji pabeigts, viņš aizved to uz pludmali un palaiž, lai visu vasaru tas dzīvojas savā nodabā. "Rudenī es esmu gudrāks un pasludinu dzīvnieku par izmirušu – tas kļūst par fosiliju. Šīs fosilijas nokļūst kapsētās, kas ir izstādes." Mākslinieks gan atzīst, ka ik reizi tas ir skumji, jo līdz ar briesmoni nomirstot arīdzan daļiņa no viņa paša.
"Pludmales briesmoņu" radīšanas stāstu Jansens detalizēti aprakstījis grāmatā "Dižais pretendents" ("The Great Pretender"), atklājot savu pieredzi "Dieva ādā".
Jansens ar saviem "pludmales briesmoņiem" iekļuvuši arī animācijas seriāla "Simpsoni' 28. sezonas 10. epizodē, kuru mākslinieks pats arī ierunājis. Uz Homēra jautājumu, vai tā ir zinātne, vai atkritumi, Jansens atbild: "Nīderlandiešu māksla!"