Ausmas Derkēvicas vārds Latvijas kormūzikas vēsturē trekniem jo trekniem burtiem rakstāms blakus brāļiem Imantam un Gido Kokariem, Haraldam Mednim, Daumantam Gailim, Leonīdam Vīgneram, Jānim Dūmiņam un citiem dižgariem. Viņa strādājusi kopā ar tādiem pasaulslaveniem komponistiem kā Mikis Teodorakis un Endrū Loids Vēbers, kā arīdzan virkni mūsmāju radošo meistaru, starp kuriem izceļams Pēteris Vasks, kura talantu viņa turēja ļoti augstā vērtē. Ausma Derkēvica viņu aicināja komponēt viņas vadītajam korim "Dzintars" jau septiņdesmito gadu beigās, kad Vasks plaši nebija pazīstams ne Latvijā, ne pasaulē. Savukārt Derkēvicas vadītajos kolektīvos izauguši tādi operdziedātāji kā Egils Siliņš, Guntars Ruņģis, Ansis Sauka un Dita Kalniņa. Reti kuram ir izdevies sadarboties ar tik daudzām izcilām pasaules mēroga zvaigznēm – Sāra Braitmena, Irina Arhipova, Jeļena Obrazcova, Kurts Mazurs un, protams, Mariss Jansons.

1973. gadā viņa kļuva par pirmo un daudzus gadus arī bija vienīgā sieviete, kas kāpusi uz Dziesmu svētku virsdiriģentu podesta. Viņas vadībā uzplauka koris "Dzintars" (1959–2000) un Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" (1969–1990), 1995. gadā viņa kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri, 1994. gadā saņēma "Lielo mūzikas balvu" par mūža devumu kora mākslā, 1999. gadā viņai piešķīra Latvijas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju, 2004. gadā Ausma Derkēvica tika godināta ar Ministru kabineta balvu par mūža ieguldījumu kora mākslas attīstībā, savukārt 2005. gadā kļuva par Latvijas Mūzikas akadēmijas goda profesori.

"Ja viņa nebūtu bijusi sieviete, tad Dziesmu svētku tribīnē būtu stāvējusi vismaz divus Dziesmu svētkus agrāk. Vienus noteikti. Ja viņa nebūtu bijusi sieviete, daudz kas būtu bijis citādi. Organizēšana gan nekad nebija viņas sirds lieta, tāpēc arī varbūt tandēms ar tēvu bija tik optimāls, bet mākslinieciskā vadītāja viņa noteikti būtu bijusi ātrāk. Ar visu, kas viņai bija dots, viņa noteikti būtu tikusi līdz orķestrim. Viņu tas ļoti interesēja. Dažas reizes viņai tāda iespēja bija, tiesa, ārzemēs gan, bet nekad Latvijā," atklāj Inguna Ula Cepīte, Ausmas Derkēvicas un Imanta Cepīša meita, grāmatu izdevniecības "Pētergailis" vadītāja un vēsturiski biogrāfiskā romāna "Ulsiks" autore.

Ausma Derkēvica – pirmā sieviete uz Dziesmu svētku virsdiriģentu podesta
Foto: Anita Rožkalne

Arīdzan Ausma Derkēvica kādā 1973. gada intervijā atzinusi, ka diriģenta profesija gribot negribot paģērē konkrētas rakstura iezīmes: "Diriģenta profesija vispār nav sievišķīga profesija (..) Diriģentam jābūt valdonīgam, ārkārtīgi stingram, kategoriskam, ārkārtīgi organizētam savā darbā. Un sievietei to visu darīt ir daudz grūtāk nekā vīrietim. Ja sieviete gribēs būt tikai šarmanta, tad viņa nebūs laba diriģente." Tiesa, vaicāta par to, kā tad tas nākas, ka viņa, būdama sieviete, tik izcila padevusies, maestrīna mēgusi atbildēt, ka, iespējams, ir "patīkams izņēmums vai pārpratums".

Ausma Derkēvica piedzima 1929. gada 21. jūlijā Rīgā Rūdolfa Derkēvica un Natālijas Urbānes ģimenē. Tēvs bija Latvijas armijas virsnieks un 1944. gadā šā iemesla dēļ bija spiests emigrēt uz Vāciju, bet pēc tam uz ASV, kur dzīvoja līdz savai nāvei 1974. gadā, nekad vairs nesatiekot ne sievu, ne meitu. Savukārt māte Latvijas brīvvalsts laikā strādāja par grāmatvedi pie Latvijas preses karalienes Emīlijas Benjamiņas. Skolas gaitas Derkēvica uzsāka Franču licejā, kā rezultātā viņa brīvi runāja gan vācu, gan franču valodā, turpināja Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas Kordiriģēšanas nodaļā, bet pēc absolvēšanas ceļš viņu aizveda uz Latvijas Valsts konservatoriju. Konkrētāk – uz izcilā latviešu kordiriģenta Teodora Kalniņa klasi. Jau vidusskolas laikā viņa iepazinās ar savu pirmo vīru – velosipēdu izgatavotāja un uzņēmēja Gustava Ērenpreisa dēlu Jāni. Nabadzīgā kopdzīve gan ilga vien piecus gadus, un šai laikā Derkēvicai tika konstatēta slēptā tuberkuloze.

Ar Teodoru Kalniņu diriģentei studiju gados izveidojās īpašas attiecības – viņš Ausmas Derkēvicas acīs bija ne tikai kordiriģēšanas un pedagoģijas autoritāte, bet kļuva arīdzan par ģimenes draugu. Teodors Kalniņš ar ģimeni bija pirmais, kas Ausmas Derkēvicas un viņas otrā vīra – diriģenta Imanta Cepīša – nule kā pasaulē nākušajai meitai Ingunai dāvināja pūriņu.

Ar dzīvesbiedru Imantu plecu pie pleca Derkēvica sadarbojās ne tikai mājās, bet arī profesionālajā dzīvē. 1959. gadā viņi abi kopā sāka vadīt sieviešu kori "Dzintars", ko darīja līdz pat 2000. gadam. Tieši ar šo kori arīdzan aizsākās Derkēvicas kā sieviešu koru kustības izveidotājas un veicinātājas ceļš Latvijā, tostarp gūstot starptautiskus panākumus, no kuriem nozīmīgākais noteikti ir 1968. gadā iegūtais "Grand Prix" konkursā Debrecenā, Ungārijā, kas bija pirmā Latvijas mūziķu uzvara starptautiskā konkursā. Koris izpildīja Marģera Zariņa "Odu danci", un šis vēsturiskais ieraksts vēl arvien glabājas Latvijas Radio fonotēkā.

Taču tas bija tikai sākums – kopumā "Dzintars" Ausmas Derkēvicas vadībā ieguvis zelta medaļas un "Grand Prix" 15 dažādos starptautiskos konkursos. Panākumu atslēga bija Derkēvicas milzīgās darba spējas, lielais prasīgums gan pret sevi, gan kolektīvu un augstā profesionalitāte, ko uzsvēris arī Pēteris Vasks: "Es vienmēr pie katras iespējas pieminēšu Ausmu Derkēvicu, jo man viņa savulaik ir devusi milzīgus impulsus strādāt. Kopš pirmās tikšanās reizes pret Derkēvicu jūtu lielu bijību. Mēs abi esam maksimālisti, tas ir magnēts, kas mūs tuvina. Es viņu tik ļoti cienu. Viņa ir apbrīnojama. Diža, traģiska un ļoti vientuļa personība. Es zinu, cik grūti ir diriģentam no profesionāla kora izdabūt maksimāli labu dziedājumu. Bet Ausma to panāca ar amatieriem – pasaules klases līmenī! Tas viņai prasīja sevis sadedzināšanu, un koris uzliesmoja reizē ar viņu. Viņai ir dzelzs lēdijas stāja. Nē, ne dzelzs, viņa ir cēlāks metāls – platīna lēdija!"

Tiesa, Ausma Derkēvica vienlaikus bijusi ļoti romantiska un trausla, mīlējusi dabu un ziedus, mākslu un dzeju. "Es teiktu, ka mamma bija cilvēks ar ārkārtīgi plānu ādu. Viņai bija ļoti grūta dzīve. Es domāju, ka tik izcila mūziķe viņa bija sava traģiskā likteņa dēļ. Gan veselības, gan ģimenes ziņā. Viņa allaž bijusi tā, kura visiem ģimenē palīdzējusi ar visu tikt galā, lai arī pašai nebūt nav klājies viegli. Ja vajadzēja, tad viņa varēja visu – pat tapetes pielīmēt vai grīdu nokrāsot. (..) Viņu ļoti baroja mūzika. Bagātināja ciešanu pilnā dzīve, par ko es neesmu gatava ne stāstīt, ne uzrakstīt," atklāj Ula.

1964. gadā Ausma Derkēvica sāka pasniegt Emīla Dārziņa Speciālajā mūzikas vidusskolā un darīja to līdz 1969. gadam, kad kopā ar vīru Latvijas filharmonijā pārņēma lielākā profesionālā kolektīva – Valsts Akadēmiskā kora – vadību. Darbs ar kori "Latvija" ilga vairāk nekā 20 gadus. "Latvija" viņas vadībā kļuva par Latvijā lielāko profesionālo kori ar specializāciju lielo vokāli instrumentālo formu iestudējumos.

Ausma Derkēvica no tā laika diriģentiem atšķīrās ar savu allaž ieturēto stāju un stingro raksturu, kas nereti licis diriģenti pielīdzināt viņas skolotājam Teodoram Kalniņam, kurš bija noslēgts, atturīgs un izcēlās ar milzīgu savaldību.

"Pilnīgi noteikti viņa bija atturīga. Arī viņa pati ir teikusi, ka vairāk līdzinās savam tēvam, kurš emigrēja, kad viņai bija 15 gadu, nevis mammai, jo mana vecmāmiņa bija ļoti sabiedriska. Pauls Dambis teicis, ka viņa nebija nekāda šovmene. Tā tas bija gan darbā, gan mājās. Tas, kas viņai ļoti, ļoti nepatika – ne tikai citos diriģentos, bet arī citu profesiju pārstāvjos – bija ārišķīgums un teātris. Diriģēšanā viņai nepatika lieki žesti. Mammai bija ļoti nepieņemama dzīšanās pēc lētas popularitātes. Teikt nepamatotus komplimentus, lai izpelnītos simpātijas un ziedu klēpjus Dziesmu svētkos, – "šīs lietas un tas bučīgums, tas nav man", viņa teica," atminas meita Ula, kura vārda vistiešākajā nozīmē ir dziedot dzimusi un dziedot augusi, jo kopš 13 gadu vecuma dziedājusi vecāku vadītajā korī "Dzintars" un pēcāk arī Valsts akadēmiskajā korī "Latvija".

Ģimenes dzīve allaž bijusi cieši sajūgta kopā ar Ausmas Derkēvicas un Imanta Cepīša profesionālo darbību. Meita Ula bijusi klāt neskaitāmos mēģinājumos un koncertos jau no mazām dienām, un pat kāzu dienā radošais tandēms neiztika bez darba: "Uz vienas fotogrāfijas redzami vecāki. Mammai melnie, kuplie svārki. Tie, kas ar tādu kā smalku tīkliņu virs spožā auduma apakšā. Viņai mugurā mazliet caurspīdīgā baltā blūzīte ar zilganu rožu pušķīšiem. Fotogrāfija gan ir melnbalta, bet vai tad Ulsiks nepazīst Amerikas vectēva savulaik sūtītos svārkus un blūzīti, nezina krāsas? Rokās mammai kallu pušķis. Tētim parasts uzvalks. Ulsiks zina, ka tā ir vecāku kāzu bilde. Mamma stāstīja – tajā dienā viņi sareģistrējušies un tūliņ devušies uz mēģinājumu. Novadījuši mēģinājumu – neviens korī pat nezinājis, ka viņi tikko apprecējušies," savā grāmatā raksta Inguna Ula Cepīte.

Īpaši dziesmota gaisotne mājās bija, kad sākās gatavošanās Dziesmu svētkiem. "Bija lielie mēģinājumi no rīta līdz vakaram, gatavošanās dziesmu kariem, spriedze. Varēja dzirdēt, ka mājās notika sarunas par repertuāru, jo bija jāpilda idejiskās nodevas, un par to neviens ļoti lielā sajūsmā nebija. Tā kā abi mammas kori ir bijuši galvenā Latvijas komponistu radošā laboratorija, tad viņa uzskatīja, ka repertuārā ir jābūt gan klasikai, gan jauniem skaņdarbiem," stāsta Ula Cepīte. Tāpat "ķezu magnēts" Ulsiks atminas, ka Dziesmu svētku laikā vannā mazgājās nevis mamma vai Ulsiks, bet gan rozes.

Tiesa, Ausma Derkēvica nekad nav salūzusi varas nosacījumu priekšā un viņas koncertprogrammās allaž pirmajā vietā ir bijušas mākslinieciskās vērtības, lai gan varas orgāniem uz viņu lūkoties šķībi bija ne viens vien iemesls: "Problēmu viņai ir bijis diezgan daudz. Viņas tēvs bija Latvijas armijas virsnieks, kuram draudēja nošaušana. Dzimusi armijas cietoksnī. Ar braukšanu uz ārzemēm bija diezgan sarežģīti. Viņai īpaši vajadzēja uzticamus galvotājus. Pēc lielajiem sasniegumiem un lauriem – tad jau ceļš bija vienkāršāks, bet sākumā noteikti nē. Arī ceļš uz pedagoģisko darbību konservatorijā bija slēgts – tēva un arīdzan pirmā vīra, lielrūpnieka Gustava Ērenpreisa dēla, dēļ. Biogrāfisko traipekļu pietika, tiem laikiem bija pat daudz par daudz. Protams, nu viņa ir Mūzikas akadēmijas goda profesore, taču sāpe par liegumu pasniegt konservatorijā viņai bija," atminas meita.

Ausma Derkēvica – pirmā sieviete uz Dziesmu svētku virsdiriģentu podesta
Foto: Privātais arhīvs

Ausmas Derkēvicas darba turpinātāji ir Māris Sirmais un Aira Birziņa. Māris Sirmais pie maestrīnas skolojās deviņdesmitajos gados, kopā vadot kori "Dzintars", bet 1997. gadā pārņēma Valsts akadēmisko kori "Latvija". Savukārt Aira Birziņa no Ausmas Derkēvicas 2000. gadā pārņēma kora "Dzintars" vadības grožus. Pēc darba uzsākšanas viņa atklāja, ka ir lepna, ka var turpināt maestrīnas darbu, bet vienlaikus ir grūti stāties cilvēka vietā, kas 40 gadus ir veidojis kolektīva vēsturi. "Cenšos turpināt viņas ceļu jaunradē, mudinot komponistus rakstīt sieviešu koriem. Profesionāli augstu viņu vērtēju kā diriģenti ar gleznainu žestu, kā spilgtu interpreti, kas dziļumu un satura atklāsmi meklē katrā priekšnesumā, notikumā. (..) Galvenās šaubas sevī ir par atbildību pret vēsturi, "Dzintara" nozīmību Latvijas mūzikas dzīvē un ārzemēs. Arī kora dziedātājiem saku, ka mums ir jāturpina vēsture, ko esam mantojuši."

Arīdzan Māris Sirmais uzsver Ausmas Derkēvicas prasīgumu, kas apvienojumā ar smalku iekšējo trauslumu padarīja viņu par īstenu mūzikas karalieni: "Atminos epizodi vēl no studiju gadiem, kad nestrādāju korī "Dzintars", bija iespēja vērot viņas vadītu mēģinājumu. Mani fascinēja viņas darba stils, augstie profesionālie mērķi pašdarbības korim, darba disciplīna mēģinājumā. Pie Ausmas Derkēvicas nevarēja vienkārši atdziedāt notis, viņa bija prasīga muzikālā tēla un rakstura veidošanā. Vēl šodien to novērtēju kā būtisku pavērsienu manā dzīvē."

Turklāt Ausmu Derkēvicu uz rokām nēsāja ne tikai viņas audzēkņi, kolēģi un skatuves partneri, bet arī pasaules pirmais kosmonauts Jurijs Gagarins. Burtiski. 1966. gadā kora "Dzintars" vieskoncertu laikā Krimā ieradās arīdzan Jurijs Gagarins, Vladimirs Komarovs un citi kosmonauti. Koris viņus sveica ar Emīla Dārziņa "Nāru dziesmu", bet Gagarins Derkēvicu pēc tam vizināja laivā un uz rokām iznesa no jūras. Rezultātā gan Gagarins, gan Komarovs tika uzņemts par kora goda biedru. Viņi vēlējās šādu tikšanos organizēt arī pēc gada, tika uzsākta pat sarakste, taču to pārtrauca kosmonautu bojāeja.

"Mamma bija ļoti pieticīga. Viņa, protams, apzinājās savu talantu un spējas, bet viņai vienmēr bijuši augsti kritēriji un latiņa. Ļoti augsts prasīgums pret citiem – koriem, orķestriem, solistiem, bet pret sevi daudz, daudz lielāks. Acīmredzot arī tāpēc tādi panākumi," stāsta Ula. Kad 1995. gadā mammu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni, viņa esot teikusi, ka nevar to pieņemt, un uzskatīja, ka tas ir jāpiešķir par lielākiem nopelniem. "Viņa teica, ka var pieņemt "Lielo mūzikas balvu", kuru jūtas par savu mūža darbu mūzikā kaut cik nopelnījusi, bet ne Triju Zvaigžņu ordeni. Viņai nešķita, ka viņas nopelni Latvijas labā būtu tik lieli."

Par Ausmas Derkēvicas lielāko spēku un talanta izpausmes veidu uzskatīja tieši lielformas skaņdarbu interpretējumus: "Tā ir Ausmas stihija, kurā viņas talants atraisās pilnā mērā. Kad 1968. gadā diriģentes vadībā "Dzintars" pirmo reizi atskaņoja manas daudz pulgotās "Sērdieņu dziesmas", vai 1986. gadā, kad Valsts akadēmiskais koris iestudēja manu "Koncertu fantāziju par Albrehta Dīrera gravīru tēmām", visas ritmiski kaprīzās vietas, visi meditatīvi statiskie posmi tika piepildīti ar neiedomājamu emocionalitāti. Imants Cepītis, ieraugot partitūrā dažādos tolaik vēl neierastos muzikālās notācijas simbolus, tūdaļ nodeva darbu atskaņošanai Ausmai – tā drošāk!" grāmatā "Izredzētie" raksta komponists Pauls Dambis.

Ausma Derkēvica – pirmā sieviete uz Dziesmu svētku virsdiriģentu podesta
Foto: Privātais arhīvs

Ausmas Derkēvicas pēdējie Dziesmu svētki bija 2008. gadā. "Es biju ar viņu kopā. Biju jau uzģērbusi tautastērpu, bet sapratu, ka nedrīkstu dziedāt. Man ir jāsēž mammai blakus, jo viņa nebija tik spēcīga. Tajos Dziesmu svētkos es gandrīz visu laiku biju ar viņu. Viņa galīgi nejutās labi un teica, ka šādā stāvoklī nav jādiriģē. "Es nediriģēšu, es nebraukšu, es neģērbšos," viņa atkārtoja. Mans vīrs viņu ļoti, ļoti pierunāja un palīdzēja apģērbties. Viņai tiešām bija ļoti slikti. Bet viņa jau iepriekš bija diriģējusi dažādās sarežģītās situācijās – pēc insultiem, ar izoperētu lauztu plecu... Vīrs zināja, ka mūzika, kopkoris un svētki iedos viņai tādu... Tur, tajā diriģentu tribīnē, atveras kaut kādas septītās debesis un devītie spēki. Notiek brīnums, un tu spēj pilnīgi neiedomājamo. Tie bija Melngaiļa "Lokatiesi, meža gali"," atminas Ula.

Pēc mammas nāves ik gadu 26. jūnijā, kad kalendārā ir gan Ausmas, gan Ingunas, kopā ar kora meitenēm, Māri Sirmo un/vai Airu Birziņu Ula dodas uz Meža kapiem un pēc tam uz dārzu, kas bija Ausmas Derkēvicas mazā miera un prieka osta, lai kopīgi ar dziesmām godinātu cēlās kormeistares piemiņu.