Pēdējos gados Latvija piedzīvojusi vairāku pasaulslavenu mākslinieku un grupu uzstāšanos – koncertos, festivālos un pavisam nelielos koncertos klubos.
Ne vien Rīgas koncertu vietās, bet arī dažādos festivālos visai bieži iespējams iepazīties arī ar pašmāju underground censoņiem. Daži ir tik leģendāri, ka tiek izdoti viņu kaverversiju albumi, bet citi ir tik ļoti "andergraundā", ka neuztraucas par to, vai kāds vispār atnāk uz viņu koncertu.
Tas ir par Zaķi. Viņu varētu saukt par "mūziķi Zaķi" (līdzīgi kā sevi sauc "mūziķis Dons") vai par "dziesminieku Zaķi" (jo viņš taču sacer un spēlē savas dziesmas), bet viņš pats sevi sauc par "grupu Zaķis".
Tāpat Zaķi varētu dēvēt par brīvmākslinieku, panku vai kādā pavisam eksotiskā vārdā, taču pēc pirmdienas koncerta "Naba Klab" man Zaķi gribas dēvēt par Latvijas underground lielāko mīklu - tik stabilu vērtību kā zem galda pielipinātu košļeni, kura gadu gadiem kalst, bet tad, ja to kāds uzdrīkstas atkal ielikt mutē, uzreiz ir skaidrs - tā ir vecā, labā zemeņu "hubabuba"!
Nebūt ne visi pie Latvijas mūzikas apvāršņa esošie var atļauties pirmdienas vakarā ierasties klubā, aši apēst [raiderī nepieprasītos] makaronus un apmēram 40 minūšu garumā neļaut pazust smaidam no klausītāju lūpām. Bez liekām raizēm, pārdomāta mārketinga un citām šķietami nepieciešamām lietām Zaķis spēj aizkustināt un likt priecāties, just līdzi un ar nepacietību gaidīt nākamo uzstāšanos.
Domāju, man piekritīs jebkurš Zaķa fans: māksliniekam ir tikai viena īpašība, kuru vajadzētu censties izskaust - proti, viņš mēdz aizmirst pat savas populārākās kompozīcijas.
Koncertā Zaķis priecēja sanākušos ar eksistenciālo darbu "Apziņa, ka esam d***ā", sirsnīgo kompozīciju "Bulciņa", dziesmu, pie kuras neviens nekad nedejo "Everybody Dance Now!", kādu īpašu un ļoti erotisku elsienu kompozīciju un spēcīgo kaverversiju, kas izpildīta ar cieši pie rokas piekļautu muti - "Pirdienu Titāniks".