Heine-Vāgnere bija 20. gadsimta 50.-70. gadu izcilākā māksliniece ar augsti attīstītu vokālo tehniku, plašu balss diapazonu, kā arī izteiktu dramatisko talantu, kas atklājās bieži vien diametrāli pretējās, psiholoģiski sarežģītās un kontrastainās lomās, liecina ziņu aģentūras LETA arhīvs.

Operdziedātāja dzimusi 1923. gada 23. jūnijā Rīgā. 1950. gadā viņa kļuva par LNOB solisti. Uz Baltā nama skatuves viņa uzstājās līdz pat 1975. gadam.

Kopumā uz skatuves viņa nodziedāja 39 lomas.

Jau no bērnības Heine-Vāgnere bija saistīta ar mūziku. Māte - Erna Heine dziedāja Teodora Reitera korī, bet mātes brālis - Alberts Verners bija viens no vadošajiem baritoniem 30. gados.

Dziedāšanu viņa mācijās pie Hertas Lūses un Marijas Bolotovas. Bija LPSR Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra soliste, kur dziedāja Santucu, Dezdemonu, Tatjanu, Baņutu, Ortrūdi, Salomi, Elizabeti, Brunhildi, Violetu, Eiridiki, Turandotu, lēdiju Makbetu.

Heine-Vāgnere bija 5. Vispasaules jauniešu un studentu festivāla laureāte, tāpat viņa bija pastāvīga Ļeņingradas Kirova teātra viessoliste.

Māksliniece tikusi apbalvota ar trešās pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni.