Kāpēc tieši Zaļā vārna? Nevis, piemēram, baltā vārna, melnā avs, neparastais zvirbulēns utt.?
Varbūt tāpēc, ka Zaļās Vārnas Latvijā tiek sargātas, pētītas novērotas. Tas tāpēc, ka Latvija ir tālākais punkts uz ziemeļiem, kur šie putni vēl ligzdo, jo spēj atrast piemērotu barību. Citur "plastmasas Eiropā" šādu iespēju gandrīz nav. Grāmatas galvenā varone gan nemeklē kukaiņus, taču nespējot pati sev un citiem paskaidrot, tomēr meklē kādu iemeslu, kāpēc tas viss, kāpēc vispār cilvēks dzīvo. Un meklējot atbildes uz šo jautājumu, viņa sāpina savu ģimeni. Cilvēks mainās brīdī, kad vēlas uzzināt, atcerēties to, kas bijis ielikts šūpulī. Jēgu. Un tas tad arī izmaina viņas dzīvi.
Zini, zaļās vārnas ir redzējuši tikai tie, kas apzināti braukuši uz Ādažu poligonu, Kalngali. Citiem pietiek tikai ar bildītēm vai ziņām, ka tādi putni ir. Bet ir arī tādi, kas zaļo vārnu gribētu papaijāt, samīļot un teikt: Lūdzu atgriezies arī nākamgad. Mēs darīsim visu, lai nesačakarētu ekosistēmu, un tev būs tavas vaboles. Dzīvība.
Vakar es redzēju saulrietu un cauri tam Visuma melnumu un visas tās planētas... Vakar es tīrīju breksi un ar asaku iedūru pirkstā. Vakar es ieskatījos sava bērna acīs un redzēju viņa skatienu. Tas viss nozīmē, ka es vairs neesmu tas cilvēks, kas sarakstīja šo grāmatu. Esmu jau cita. Ar katru sekundi. Tā nav nekāda filozofēšana. Vērot pasauli ir ārkārtīgi grūti tad, ja tu neesi vienkārši kluss vērotājs, bet arī izdari spriedumus, secinājumus. Tas ir tas rakstnieka grūtums - būt atbildīgam par saviem secinājumiem un neiespēt būt par kluso vērotāju.
Taču mana atbildība par uzrakstīto nestāv klāt visu mūžu, jo tie jau ir konkrētā brīža atspulgi. Ja kāds "Zaļajā Vārnā" sevi atpazīst un saka: "Tā Ulberga ir idiote, vazā netīro veļu pa pasauli", tad tas nozīmē, ka mans tā brīža vērojums ir bijis asredzīgs, un es šo cilvēku tajā brīdī esmu redzējusi tādu, kāds viņš patiešām ir. Jo, ja jau cilvēks sevi tekstā neatpazītu, tad diez vai varētu teikt, ka viņu vazā pa pasauli. Un, ja viņš sevi atpazīst, tad tas nozīmē, ka viņš zina, ka tāds ir. "Zaļajā Vārnā" ir ielikts grūtums, nespēja uz dzīvi paskatīties ar mācekļa acīm. Daudzi gadi ir bijuši kā viena grūta diena. Ne tikai manā dzīvē. Daļēji gandrīz visās. Protams, pirmām kārtām ņēmu tracinošas tēmas no savas dzīves. Un tas ir godīgi, jo tā IR mana dzīve. Lasītājs gan ar manis radīto tekstu drīkst darīt, ko vien vēlas. Tā vairs nav mana darīšana, jo es vairs neesmu tas cilvēks.
Tu runā ļoti braši, vai tad nudien nesāp?
Man sāpētu tad, ja sarunā ar Dievu, viņš man teiktu, ka devis tik daudz augsnes, kur augt un attīstīties, bet es to neesmu izmantojusi. Reiz kāda sieviete sašutusi stāstīja par kādu savu paziņu, ar kuru viņai katru dienu jātiekas, taču viņi esot tik ļoti atšķirīgi, ka ikviena tikšanās viņai sagādājot milzu nepatiku. Gudrs cilvēks viņai tad teica: „Tādā gadījumā - jāmainās!" Uz ko viņa atbildēja: „Nu, ja. Es arī tā domāju! Tikai nekādi nevaru piedabūt to cilvēku mainīties!" Šis ir stāsts arī par mani. Un, varbūt par vēl kādu. Tomēr visvairāk man sāpētu, ja mans dēls būtu uzaudzis par tādu, kas sabradā kukainīti un par to smejas.
Cik zinu, tu esi aizgājusi prom no visiem darbiem un dzīvo tikai ģimenei un rakstīšanai. Vai tas ir vienkārši?
Ir vienkārši darīt to, ko sirds liek. Neliekuļot sev un citiem. Es ļoti novērtēju to, kas man ir dots. Kad pārnāku mājās, mani sagaida mīlestība, kad dodos prom, zinu, ka gribēšu atpakaļ. To visu es kādreiz nezināju, nejutu. Pēdējā laikā it kā daudz slinkoju. Zinu, ka jāraksta, jāpabeidz reiz iesāktais darbs, bet tad man šķiet, ka rakstot es nokavēšu kopā būšanu ar savu ģimeni. Mēs jau neko tādu nedarām. Visi pēc kārtas mīļojam mūsu suni un kaķi, vakaros spēlējam zolīti, runājamies, smejamies. Ja jau mēs visi pa dzīvi ejam kā vientuļi ceļinieki un mūsu mīļie arī ir tādi paši ceļinieki, tad jācenšas baudīt katrs kopā pavadītais mirklis. Ja jautājumā ietverta arī materiālā puse, tad varu droši teikt, ka nejūtu trūkumu. Ja vajadzīgs, varu palīdzēt arī citiem.
Nesen man nācās skatīt kādas pavisam parastas ģimenes ikdienu. Māte katru dienu skrien uz diviem darbiem, bērni uz skolu. Viņi satiekas ap deviņiem un pēc stundas jau iet gulēt, lai varētu celties un atkal darboties kā uzvilktas rotaļlietas. Viņi cits citu gandrīz nesatiek. Kamēr māte vēl darbā, bērni sēž pie datoriem, pilda mājasdarbus. Vai tad tā ir dzīve? Cik zinu, tā dzīvo daudz cilvēku. Un tikai tāpēc, lai varētu nomaksāt augstos siltuma rēķinus un piepildīt vēderus. Kur paliek viss pārējais, svarīgākais? Cilvēki ir gatavi samaksāt par komfortu ar vientulību un hronisku pārgurumu. Skaidrs, ka tā ir utopija, jo pilsētas jau ir runājušas, taču man šķiet, ka cilvēkiem klātos labāk, ja iespēju robežās pārvāktos uz laukiem. Būtu smagi jāstrādā, taču daba dotu spēku un cilvēks pats sev - lielāku neatkarību. Un, ja kādam šķiet, ka cilvēks, kas atļaujas biežāk būt kopā ar ģimeni un vēl arī darīt to, kas sirdij tīk, ir sabiedrības liekēdis... Lai būtu! Es no mīlestības nekaunos!
Tu vienubrīd aktīvi iesaistījies diskusijās par rakstnieku statusu Latvijā un mūsdienu sabiedrībā. Vai, tavuprāt, pēdējā gada laikā ir kaut kas mainījies?
Kaujas saucieni, šķiet, ir noklusuši. Mums mājās nav interneta, tāpēc diskusijas nelasu, neiesaistos. Taču domāju, ka uzņēmīgi cilvēki ir gana uzstājīgi mājuši ar rokām un tapuši sadzirdēti. Apbrīnoju viņus, kaut kādā ziņā. Tomēr ļoti žēl, ka kultūras cilvēkiem ir tā jāzemojas, jātaisnojas, it kā rakstnieki un dzejnieki darītu kaut ko sliktu. Mūsu mazajā valstī ir gana daudz labu rakstnieku, dzejnieku, tulkotāju. Apbrīnojami daudz. Tikai sabiedrība, tas ir mēs, nevis kādi mistiskie „viņi", neesam tik tālu izauguši, lai to novērtētu. Mēs kliedzam, bļaujam par to, kas mums nav, bet nenovērtējam to, kas ir. Tas pats notiek arī ģimenēs - cilvēki sagrābušies milzu kredītus, jo nenovērtē to, kas viņiem ir. Mums vajag dižpārdokli, lai varam atslēgties no darba, taču mums nevajag dižu tekstu, lai, nedod Dievs, neieraudzītu sevi vāju. Sabiedrības prioritātes var redzēt statistikā, cik bieži un ilgi cilvēki sēž pie TV, kādas filmas skatās, kādus interneta portālus lasa, kādas datorspēles spēlē, kādus ķengājošus komentārus raksta, bet baidās atklāt savu vecāku doto vārdu. Mēs esam parauti līdzi amerikāņu sapnim, taču aizmirstam, ka esam latvieši. Ļoti ceru, ka mana dēla paaudze būs tiktāl izaugusi, attīstījusies, ka mācēs no sākuma cits citu uzklausīt un priecāsies par veiksmēm, nevis neveiksmēm. Varbūt cilvēki aizmirsīs, kā ir būt ļauniem. Un valsti nepārvaldīs nepiesātināmi kabatzagļi. Pastāvēs, kas pārmainīsies - to zināja jau Rainis.
Ko jaunu tagad virpini?
Savulaik esmu lūgusi KKF-am radošo stipendiju romānam "Pirmais sniegs". Taču šobrīd man vienlaicīgi top divi darbi. Zinu, tas skan pavisam traki, tāpēc arī neiet uz priekšu tik ātri, cik gribētos. Taču darbi būs. Un viens no tiem, cerams, visai drīz. Zini, visādas nominācijas, godi, uzliekot par pienākumu „saņemties", rakstīt vēl labāk, arvien un arvien. Pēc Zaļās Vārnas mani plosīja tādas kā šaubas par to, cik tad lasāms būs nākošais gabals, kā to uzņems, taču kādā brīdī manī ienāca miers. Miers pašai ar sevi par to, kāda esmu. Citu un savā skatījumā. Ja mātei ir divi bērni - viens ieņemts neapzināti un dzērumā, bet otrs kārtīgi plānots un gaidīts, tad vienalga, tie abi vienmēr paliks viņas bērni. Protams, priecāšos, ja manu nākamo darbu arī kāds izlasīs!
Lai arī literatūrā esi jau kādu laiku (te domāju iepriekš iznākušos jauniešu romānus), tomēr var teikt, ka tā pa īstam, ar nopietnu izdevēju, esi ienākusi šajā vidē salīdzinoši nesen. Ko tu varētu ieteikt tiem jaunajiem vai ne tik jaunajiem rakstītājiem, kas vēl tikai pošas publiski parādīties?
Ieteikt, dot padomus vispār nedrīkst. Ja cilvēkam ir šaubas par savu vērtību, tad droši vien viņam ir svarīgi, ko par viņu domās, runās apkārtējie. Tāda attieksme pret sevi var nodarīt lielu postu - tādā veidā top darbi literatūrā, mākslā un mūzikā it kā pēc „pieprasījuma". Ja tauta grib klausīties melodiskus šlāgerus - lūdzu - jaunie, godkārīgie mūziķi sacerēs kādu gabalu un uzreiz kļūs slaveni! Ja tauta grib lasīt vieglus romānus par grūto sadzīvi un pantiņus ar sakārtotām atskaņām - lūdzu - uzradīsies kāda izdevniecība, kas šos romānus izdos, jo tā taču var labi nopelnīt! Tikai rodas jautājums, kurš to visu regulē? No darba nogurušais lasītājs, vai izsalkušais rakstnieks? Varbūt - laikmets?
Pastāv arī otra galējība - vēlme, nepieciešamība būt tik šausmīgi neatkārtojamam, ka dzeju vairs neviens nesaprot, bet proza kļūst par krustvārdu mīklu vai ēdienu receptes par prozu. Lai nu kā, tomēr negribētos, lai rakstniecība kļūst par biznesu. Ir svarīgi iet savu ceļu, nevis šķūrēt vieglas taciņas pēc pieprasījuma. Tad būs vairāk īstas mūzikas un paliekoši stāsti.
Vēl jaunajiem ir mode saukt sevi par rakstniekiem un dzejniekiem pēc pirmās grāmatas, stāsta publicēšanas. Tā nebūtu īsti pareizi. Arī man kļūst neērti, jūtu, ka tas vēl ir nepelnīti, ja mani nosauc par rakstnieci. Vēl par agru. Esmu nupat iesākusi mācīties.
