Pētera Darguna dzejas krājums "Tumšā stundā" nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Labākais dzejas krājums". Grāmatas izdevējs – apgāds "Neputns".
Tavs iepriekšējais dzejas krājums iznāca pirms deviņiem gadiem. Kāpēc tāda pauze? Vai vari pastāstīt, ko darīji starplaikā?
Pirmkārt, jāatzīst, ka esmu slinks rakstītājs. No vienas puses, sabiedrībā, jeb, kā tagad mēdz teikt, tirgū dzejai nav pieprasījuma. Tirāžas ir mazas, dzejnieka statuss - apšaubāms. Arī tas neveicina rakstītkāri par spīti dažādām valsts atbalsta programmām. Deviņi gadi, manuprāt, ir gana ilgs laiks, lai noformulētu pietiekami pārdomātu poētisko atbildi savam pirmajam krājumam. Turklāt jāuzsver, ka "Tumšā stundā" ir otrais dzejas krājums, arī šis faktors ir nospēlējis diezgan būtisku lomu. Ir redzēti tik slikti otrā krājuma piemēri, ka pret radošajām izpausmēm uzmanīgāk liek izturēties arī iekšējais cenzors. Ir lietas, ko papīram nebūtu jāpacieš. Bet runājot par šiem deviņiem dzīves gadiem... Varbūt varu lūgt precizēt jautājumu?
Labi, precizēšu. Šoreiz es vairāk par tām aktivitātēm, kas vienā vai citā veidā saistītas ar literārajiem procesiem, jo tiem tu noteikti malā neesi stāvējis.
Man nezin kāpēc labpatīk uzskatīt, ka no tiem procesiem esmu bijis gana norobežojies. Jā, stāvējis malā. Drīz vien pēc krājuma iznākšanas kādu laiku biju pārcēlies uz dzīvi ārzemēs, pametu gan valsti, gan visus procesus. Tātad piederības sajūtas nav, to esmu pārslimojis. Protams, ja kādam jāpalīdz ar tekstiem, ar atdzejojumiem vai tulkojumiem, neatsaku. Un deviņos gados sakrājies arī gana daudz publikāciju. Bet tā brīvprātīgi... Laikam daudz labprātāk no literatūras turos pa gabalu.
Kāpēc pa gabalu? Kaut kas tajā visā netīk?
Man nepatīk lasīt. Pavisam godīgi. Tā noteikti ir studiju un obligātās literatūras trauma. Jā, teksts kā fenomens man šķiet interesants, ar lielu aizrautību varu darboties ap tekstiem, pat radīt savējos. Bet lasīt tikai lasīšanas pēc? Nē, nē, tas nav par mani. Atceries anekdoti par čukču, kurš nav lasītājs, bet gan rakstnieks? Nu lūk, tāds čukča arī esmu. Turklāt darbojoties Rīgas Jauno literātu apvienībā un Latvijas Literatūras centrā, rakstniecības "drēbi" esmu iepazinis gan tuvplānos, gan masu skatos. Attiecīgi ekspektācijas zemas, pārsteigumu maz un interese par procesiem tiešām minimāla.
Pag, pag, tad tu gribi teikt, ka latviešu literatūrai nav ne tagadnes, ne skaista potenciāla?
Vai tiešām es ko tādu gribētu teikt. Ir gan skaistā tagadne, gan daudzsološais potenciāls. Literatūrā ienāk jauna paaudze. Notiek formas un satura meklējumi. Tas vienmēr ir skaisti. Tomēr lielās līnijās prognozējami. Ja man kāds lūgtu uzstādīt diagnozi latviešu rakstniecībai, es minētu adaptācijas traucējumus. Tā izrādījusies nepiemērota tirgus apstākļiem, tā netiek līdzi jaunajiem laikiem. Nelāgākais ir tas, ka maz līdz arī lasītāju sirsnīgais atbalsts. Arī viņiem vairāk vajadzīgi "vecie, labie laiki", runāšana pusvārdos, zemteksti. Tauta joprojām cer uz jauniem ziedoņiem un vāciešiem, un tautai taču it kā ir šādas tiesības, vai ne? Tomēr literatūras konjunktūra, sekojot tirgus konjuktūrai, ir traģiski mainījusies, visādi puskoka lēcēji raksta kaut kādas jēlības, turklāt viņus, gribot negribot, jāuztur nodokļu maksātājam. Tāda nu ir mūsu gaišā neatkarība hroniski pūstošā kapitālisma apstākļos. Ir jāpārcieš adaptācija, jānomainās paaudzēm, citas receptes te nav.
Kāda tad, tavuprāt, varētu izskatīties tā adaptējusies literatūra? Vai pasaules praksē vari nosaukt kādus piemērus? Un kā tu tik labi zini, uz ko tauta cer?
Uztraukumam nav pamata. Tauta ne tikai uz kaut ko cer, bet arī darbojas reālajos apstākļos. Turklāt latviešu literatūra "tirgus" apritē neieiet ar tukšām rokām un kā jaunpienācēja. Lai kāda būtu mana attieksme pret literārajiem procesiem un galma intrigām, esmu pārliecināts, ka latviešu literatūrai piemīt augsta nākotnes vērtība. Pat vidējā termiņa perspektīvā uz latviešu rakstniecības nākotni raugos ar zināmu optimismu. Tomēr laika faktors jāņem vērā jebkurā gadījumā. Un jāpatur prātā, ka latviešu literatūras vēsturi rakstīs "Makdonalda" paaudze.
Esmu dzirdējusi, ka "garajā literārās klusēšanas laikā" esi arī studējis psihoterapiju. Vai vari par to pastāstīt sīkāk?
Tas atbilst patiesībai. Lēmums studēt psihoterapiju bija gana pragmatisks. Pēc atgriešanās dzimtenē darbojos reklāmas jomā, un kaut kādā brīdī sapratu, ka laika faktors šajā nozarē strādājošajiem par labu nespēlē. Vai kāda aģentūra ir izvadījusi pensijā teksta autoru vai mākslinieku? Neesmu dzirdējis. Radošie izdeg, industrijai vajag arvien jaunas asinis. Tādēļ likmes uz investīcijām psihoterapijas apguvē likās saprātīgs lēmums. Tā ir nozare, kur pieredze tiek novērtēta. Gan morāli, gan, par laimi, materiāli.
Vai strādā par psihoterapeitu arī reālajā dzīvē?
Krīze šajā lauciņā ieviesusi diezgan drastiskas korekcijas. Psihoterapija nav pirmās nepieciešamības pakalpojums, potenciālie investori vai nu izputināti, vai ir prom no valsts. Pat talantīgi un reiz pieprasīti psihoterapeiti spiesti meklēt iztikšanu kā nu kurais. Dažs emigrē, dažs pārkvalificējas par pirtnieku. Vēl kāda lieta par krīzi: psihoterapeits, kas nonācis finansiālā atkarībā no klientiem, ir gaužām neviennozīmīgā situācijā. Tā nav veselīga nevienam no šajā pašizziņas spēlē iesaistītajiem. Tātad, kā nojaut, klientūru neuzturu, nav tādi laiki. Otrkārt, grozi kā gribi, terapeita figūrai piemīt idealizācijas potenciāls, un šo aspektu es neesmu gatavs ne īsti uzņemties, ne panest. Tādēļ par psihoterapeitu sevi nesaucu un stāvu pie ratiem. Daudz tuvāks man ir dzejnieka paštēls - to es tolerēju ar uzviju. Tas dod daudz lielāku rīcības brīvību. Kā redzi, ir arī daudz ērtāks - vari gadiem ilgi neko nerakstīt, un tu nevis slinko, tu "klusē". Pat tas ir žests! No pašas psihoterapijas pozīcijām raugoties, manā gadījumā runa, protams, ir par narcistisko ievainojumu. Es apzinos arī to, ka terapeits-Narciss var būt bīstamāks par dažu labu noziedznieku. Tāpēc sapni par gaumīgi iekārtotu kabinetu ar kušeti pārlieku nesteidzos īstenot. Prāta pagaidām pietiek.
Interesanti, vai paralēli studijām esi apmeklējis kādu burvi vai zintnieku un mācījies burmavārdus?
Ha! Nu, kā to ņem... Bet visi cilvēki taču buras nepārtraukti! Atkārto kaut kādas pašizgudrotas afirmācijas. Ar mazajiem ikdienas rituāliem uztur savu pasaulīti. Izmisuma brīžos tirgojas ar likteni. Maģijas principi ir tik visaptveroši, ka pilnībā pietiek ar lielveikala apmeklējumu, pie burvjiem nav jābrauc.
Jautāju, jo man tavs "Tumšā stundā" šķita viens ellīgs buramvārdu krājumiņš. Vecākā meita tavu grāmatu nosauca par skumju. Varbūt tu esi kļuvis par tādu kā skumjo burvi? Vai arī es galīgi neko pareizi neuztvēru, un tu esi domājis pavisam ko citu?
"Tumšā stundā" ir uzticīga tam kredo, ko uzstādīja jau pirmais krājums. Joprojām ir aktuāls tas pats "ticu neesamībai". Taču man pašam daudz svarīgāks par skumjām, drūmumu, sērām vai vilšanos ir jautājums, kas īsti ir šī neesamība. Un kāpēc tai tik negrozāmi ticu. Nav taču nekāda racionāla pamata tiekties pēc tā, kā nemaz nav. Šajā ziņā grāmata noteikti ir milzīga eksistenciālā absurda izpausme. Drīzāk. Varbūt arī buramvārdu krājumiņš, ja ar buršanos saprot apzinātu iejaukšanos "realitātē", lai to pārveidotu. Jā, simboliski šīs grāmatas poētiskais ceļš ved tumsā. Bet ne jau, lai kārtējo reizi paironizētu par gaismu, nē. Drīzāk ticībā, ka aiz šīs dualitātes, aiz šīm tik sasodīti trauslajām esamības formām "kaut kas" tomēr ir. Iespējams, tiecos pēc Austrumos piesauktās - kaut arī varbūt pašos pamatos pārprastās - dievišķās tukšības? Zinot mani, nemaz nebūtu brīnums. Protams, tas viss var šķist skumji, absurdi, pat nožēlojami. Ir taču skaidrs, ka uz jautājumu "kas ir klusums?" vienīgā atbilde ir pats klusums. No otras puses, cilvēki grāmatu pērk, lasa, dzīvo tai līdzi. Tātad klusumu vēl neesmu pelnījis.
Vai dzejā bez izjūtām un ticībām ir nepieciešama arī amata prasme?
Kā jebkurā arodā. Tehniku būtu vēlams pārvaldīt, ar izjūtām vien nepietiek. Šajā lauciņā svētīgu darbu veic dzejnieks Ronalds Briedis, Literārās akadēmijas rīkotājs. Visu cieņu, jaunā gvarde latviešu literatūrā ienāk ar koptu rakstītprasmi. Savā praksē esmu nonācis pie secinājuma, ka būtiski ir pārzināt pēc iespējas dažādus valodas instrumentārijus. Šeit es domāju ne tikai klasisko retoriku, bet arī neirolingvistiskās programmēšanas principus, valodas stratēģijas visdažādākajās jomās. Ne tikai stilus, bet arī stratēģijas. Valoda galu galā ir ierocis. Un ieroči ir ne tikai jāspodrina. Protams, dzejniekam ir jāmāk izjaukt un salikt soneta "kalašņikovu". Tomēr ieroči ir arī jāpilnveido, jārada jauni, precīzāki un efektīvāki. Galu galā ikkatram, ne tikai dzejniekam, ir jābūt gatavam stāties pretim daudzveidīgajiem pasaules izaicinājumiem.
