Andra Dzenīša foto tīmeklī patlaban var atrast bildē uz sniegadēļa. Tiesa, šis uzņēmums nav gluži tapis pasaules augstākajās kalnu grēdās, tomēr vienā šādā slavenā grēdā Andrim nesen patiešām bija darīšanas. Radošu ļaužu darbam un atpūtai paredzētais nams Casa Pantrova netālu no Lugano 2007. gadā uz dažām nedēļām kļuva par mūsu talantīgā tautieša apmešanās vietu - Dzenīti varēja redzēt kāpjam kalnos, kā arī klaiņojam pa apkārtnes laukiem un pilsētām. Tas, ko nevarēja redzēt - tā bija daiļrade. Vispārzināms, ka radoši cilvēki dalāmi divās grupās: tie, kuri uz šādiem namiem dodas patiešām pastrādāt, un tie, kuri šādos namos atpūšas, uzkrājot spēkus intensīvam darbam pēc atgriešanās dzimtenē. Andris Dzenītis ir neiedomājami apzinīgs cilvēks - nekāda radošā haosa! Vispirms darbs, tad izpriecas (arī žurnālā "Mūzikas Saule", kur Andris ir klasiskās mūzikas sadaļas redaktors, viņš ir teju vienīgais rakstu autors, kurš ne tikai ievēro termiņus, bet arī apsteidz tos).
Tad nu, lūk, Casa Pantrova tapa iecere skaņdarbam, kuru Andris uzskata par vienu no savām nozīmīgākajām līdzšinējām partitūrām - Lielajai mūzikas balvai 2008 nominētais opuss Let it be forgotten. "Katrs pieskāriens, smarža vai garša ir tikai reizi piedzīvojama un tādēļ skaista savā šķietamajā mirstīgumā. Šveices Alpu ielokā es ļāvos brīža netveramībai," saka Andris. Netverams ir arī pats skaņdarbs - gandrīz nevienas reljefas līnijas, intensitāte ir dziļa, bezgalīga, taču vienlaiks smalki planējoša. Skaņdarbam nav ne sākuma, ne beigu - mirklis mūžīguma, kas notverts nošlapās. Pēc pirmatskaņojuma Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā 2008. gada 30. septembrī aplausi bija ilgi (zāle, starp citu, bija pārpildīta) - Latvijas radio koris Kaspara Putniņa vadībā dziedāja atdevīgi un visnotaļ palīdzēja pieskarties tam mūžīgumam, par ko 20. gadsimta sākumā runājusi amerikāņu dzejniece Sāra Tīsdeila un par ko 21. gadsimta sākumā vēlējies runāt Latvijas komponists Andris Dzenītis.
Pavisam citā noskaņā radīts otrs balvas kandidāts - dziesma jauktam korim, flautai, divām koklēm un akordeonam Pigeon Post jeb "Baložu pasts". Te skaņu audums virmo, ņirb, trīsuļo, kustas, paaugas, paplok, atkal paaugas, līdz uzsprāgst negaidīti daiļā mažora akordā - koris dzied vārdu "karš". Arī te Andris izvēlējies amerikāņu dzejas paraugu - teksts ņemts iz Katarīnas Lī Beitsas (starp citu, ASV neoficiālās himnas America the Beautiful dzejas autores) daiļrades. "Šī dzeja ir par balto un tumšsārto mūsos. Par nevainību un asinīm. Sirdsapziņas barometrs ir viduslīnija. Darbs veidots izteikti kontrastējošs, droši balansējot uz iekšējas nedrošības un bezgalīgas gaismas robežas miera baloža lidojuma vieglumā," tāds ir komponista komentārs.
Andris Dzenītis dzīvo mazā dzeņa namiņā Imantas mežmalā, viņam ir brīnišķīga maza sieviņa un divi burvīgi mazi bērni, viņam patīk mazi auto, joga, fotografēšana un sarunas ar draugiem - viņš nav plānprātīgs, sevī iegrimis ģēnijs ar sabiedrībai kaitīgām ekstravagancēm. Viņš ir mūsu laikabiedrs un runā mūsdienu valodā. To apliecina abi balvai nominētie absolūti atšķirīgie skaņdarbi, ko radījis viens un tas pats talantīgais cilvēks.
Piedāvājam fragmentus no Latvijas Radio 3 - "Klasika" raidījuma, kas veltīts Lielās mūzikas balvas jaundarbiem.
Andris Dzenītis 'Baložu pasts' (fragments)
$sound_file = 'http://www.delfi.lv/temp/audio/Dzenitis-BalozuPasts.mp3'; include "$includes_dir/articleincludes/audioplayer.inc"; ?>
Andris Dzenītis 'Let it be Forgotten' korim (fragments)
$sound_file = 'http://www.delfi.lv/temp/audio/Dzenitis-LetItBeForgotten.mp3'; include "$includes_dir/articleincludes/audioplayer.inc"; ?>