Tavos mūzikas ierakstos figurē 19. gadsimta komponisti Lalo, Sensānssfranču romantiskā mūzika. Kad Vācijā studēju franču baroku, radās skaidrs priekšstats, ka franču senajā mūzikā ir pilnīgi citi noteikumi, nekā vāciešiem vai itāļiem. Vai, tavuprāt, to pašu var teikt par franču romantisma laika mūziku?

Zini, noteikumu tur ir ļoti maz. Tas ir tāds periods – romantisms – īpaši franču kultūrā, visnotaļ uzpūsts, visādas smaržas, Elizejas lauki... Runājot par tālaika virtuozo vijolmūziku – tas pats Lalo, Sensānss –, akcents tajā likts uz ekstraverto romantismu. Izeju uz skatuves, spēlēju milzīgu vijolkoncertu, visi pacentušies ielikt simtpiecdesmit astoņus miljardus nošu, lai viss ir ļoti iespaidīgi, un tā tālāk. Jā, šī mūzika ir ļoti ekstraverta, vērsta uz efektu. Nekā dziļi filosofiska tajā nav. Nekādus eksistenciālus jautājumus risināt nevari. Tie divi ieraksti man bija nenormāls izaicinājums, jo pēc būtības tā galīgi neesmu es. Varbūt tīņu laikos, bet arī īstenībā nē.

Vai tu esi ekstraverta?

Es pati nesaprotu, kas esmu. Brīžiem jā, brīžiem nē. Ļoti privāts cilvēks, tajā pašā laikā man ir ļoti daudz enerģijas un esmu ļoti atvērta. Bet, tā kā tas nav mans mīļākais repertuārs, to ierakstīt bija visnotaļ grūti. Un es sapratu, ka atslēga šai mūzikai ir – pēc iespējas pilnīgāk izmantot savu iztēli. Jo mūzika ir normāla. Laba. Nav ģeniāla, tā neelpo pati par sevi. Ļoti daudz jāieliek fantāzija, tēli, asociācijas, tam jābūt nedaudz crazy, jāatlaiž viss vaļā, lai tas aizietu līdz klausītājam. Ļoti daudz vijolnieku to jau superīgi spēlē, kāpēc to darīt vēlreiz, ja godīgi. Mani tas īsti neinteresē. Šī mūzika dzīvo pati par sevi.

Jo cilvēkiem patīk?

Cilvēkiem patīk tas, kas ir saldi, virtuozi, viegli. To ļoti viegli pārdot, un tad mums jārunā arī par industriju. Bet mākslas īstenā sūtība ir atspoguļot realitāti tādu, kāda tā ir. Francijā, protams, ir liela interese par vietējiem komponistiem. Dabiski, tā ir jebkurā valstī, bet Francijā to var just īpaši – nekā labāka par franču mūziku nav.

Es pietiekami daudz spēlēju visu ko. Mazāk mūsdienu mūziku. Bet drīzumā būs jāsāk. Vienkārši šobrīd ir tāds periods – es vēl esmu nosacīti jauna, un man kaut kādi ceļi tikai tagad veras vaļā.

Bieži ir tā – piezvana un pasaka – jāspēlē tas un tas. Tajā brīdī man ir jāpiedomā, vai es to varu. Man, protams, mūzikā ir dievi – Bahs, Bēthovens, Šūberts, Mocarts. Tas ir kā viens bloks. Arī Brāmss.

Kad veidoju soloprogrammu, cenšos domāt, vai varu tajā ienest kaut ko svaigu. Piemēram, tagad Parīzē spēlēšu Šimanovska "Mythes". Ar to es iesākšu koncertu. Tad ir Debisī, Šosona poēma, lai francūžiem kļūst forši ap sirdi. Un beigās būs Šūberta ģeniālā, milzīgā fantāzija. Tāda programma ir ļoti intensīva, tajā ir ļoti daudz informācijas. Tajā pašā laikā, manuprāt, visi var būt apmierināti.

Vijolrepertuārs kā tāds nav pati interesantākā mūzika. Protams, vēl ir ļoti daudz, ko es vēlos iemācīties – Berga Vijolkoncerts, abi Šimanovska koncerti, daudz kas mani pie sevis velk. Vēl Britens, Bārbers – no vijoļu solo superrepertuāra, kas ir absolūti ģeniāli. Bet vairāk klausos simfonijas, kvartetus, klaviermūziku, mani ļoti interesē vokālais repertuārs. Viss ir saistīts. Par to arī runāju ar draugiem – ir jāiet uz izstādēm, teātri, operu, visu, visu, visu. Tas ir kopums, ko mēs darām. Ir jāsaprot globālā ainava.

Man ir tik daudz interešu, un tas palīdz saprast, kas ir kas. Paskaties – tās ir četras stīgas, uz kurām katru dienu spēlēju. Un tas instruments ir bīstams. Pirmkārt, tas ir ļoti grūti, nenormāli daudz jāspēlē, jātrenējas. Tajā viegli aizmirst, ka tas ir tikai instruments.

Bīstamība, ka no mūziķa vari pārvērsties par vijolnieku?

Tieši tā. Tu aizraujies ar savu instrumentu, domā, kā ir jāstāv... par to daudz runāju ar saviem kolēģiem. Ir svarīgi redzēt, saprast, kas notiek ar vijolniekiem un mūziķiem vispār. Protams, jādomā par vijolnieka stāju, tehniku. Jo mēs ļoti daudz zaudējam kustoties, man pašai ar to vēl jāstrādā. Bet tas ir rīks, caur kuru mēs izsakāmies. Un mēs nevaram ļaut šim rīkam dominēt. Neesmu ļoti ieinteresēta vijolē kā tādā. Un visu laiku starp to ir jābalansē. Jo, piemēram, lai nospēlētu tādu Prokofjeva Vijolkoncertu, man nācās strādāt vaiga sviedros. Jā, tas ir darbs, viss ir normāli, bet sanāk, ka visu dzīvi jāmeklē balanss.

Asais vijoles bosiņš ar smaržu kaislību. Intervija ar mūziķi Elīnu Bukšu
Foto: LETA. Elīna Bukša saņemot Lielo mūzikas balvu par labāko debiju 2012. gadā

Te arī varam runāt par klasiskās un populārās mūzikas saplūšanu, ka tas ir nevis kaut kas nepareizs un greizs, bet dabisks process, kas atspoguļo mūziku, ko cilvēki mūsdienās klausās. Mūzika reflektē par sabiedrību, procesiem tajā. Tas nav tā, ka ieslēdzies istabā ar 19. gadsimta vijolrepertuāru un izliecies, ka laiks nav pagājis uz priekšu.

Viennozīmīgi. Mums ir jāmēģina pacelties pāri tam visam. Tāpēc mani pārņem milzīgas dusmas, kad uz lielās skatuves parādās kāds ļoti spilgts talants, kas, piemēram, uzvelk ādas bikses vai uznāk uz skatuves zābakos, un cilvēki viņu par to kritizē. Ir viens tāds cilvēks, kuru es apjūsmoju. Nepazīstu viņu personīgi, bet esmu ļoti lielā sajūsmā par to, ko viņš dara. Tajā pašā laikā kā mūziķe redzu arī viņa vājos punktus. Tas ir diriģents, komponists Teodors Kurendzis (Kurentzis). Tur ir vesels stāsts. Viņš radījis pats savu orķestri no nulles Novosibirskā. Šobrīd viņi atrodas Permā, Krievijā, nekurienes vidū. Viņš ir grieķis. Viņiem tur ir sava laboratorija, bet viņi spēlē visā Eiropā. Spēlē ar Patrīciju Kopačinsku, abi divi ļoti saderīgi uz skatuves.

Tātad tevi interesē klasiskā mūzika mūsdienīgos kontekstos.

Tieši tā. Mums jādzīvo līdzi laikam. Protams, ir vērtības, tradīcijas, to visu mēs pieņemam. Bet mēs esam mūsu paaudze, mēs izsakāmies nedaudz savādāk.

Un informāciju uztveram citādi.

Jā. Protams, ir jābūt uzmanīgiem ar tehnoloģijām. Es pati esmu pilnīgi atkarīga no telefona. Tas mani tracina, bet brīžiem mēģinu arī no tā atslēgties. Laikam tas bijis visos gadsimtos, bet, manuprāt, mūsdienās cilvēkiem pietrūkst atvērtības. Mani mulsina cilvēku agresīvās reakcijas. Jo īpaši mākslā, kur nekas nav iegravēts akmenī. Te viss ir subjektīvs, sirreāls, nesaprotams. Mēs taču nezinām – sak, tas nebija Mocarta stilā. Bet tad pasaki, kas ir stils! Zini, tādas lietas ļoti tracina. Es saprotu, ja cilvēks spēlē ļoti slikti vai nepārliecina, bet... Vispār – mūzikas kritiķi... sorry.

Un tomērpēc koncerta varam izvirzīt kaut kādus kritērijusvai tas bija profesionāli, muzikāli...

Vai tas mūs paņēma, vai tas mums kaut ko deva. Ir ļoti daudz burvīgu izpildītāju, kuri ļoti labi spēlē savus instrumentus. Bet tādu kā Gidons Krēmers nav daudz. Ļoti sarežģīts un daudzslāņains cilvēks, bet viņš vienmēr kaut ko rada, visi vadiņi savienojas, viņš saprot lielo ainavu. Kad klausos viņa Šūberta ierakstus ar pianistu Valēriju Afanasjevu, tas arī ir tas, kā Šūberts tajā brīdī varēja justies. Jo tur ir tik daudz skarbuma. Man ļoti nepatīk bantītes mūzikā. Estētiskā māksla, viss smuki un pareizi. Tur cilvēkam bijuši pārdzīvojumi, izmisuma mirkļi, ciešanas. Mums jāmēģina to kaut kā atspoguļot. Tādēļ franču romantiski virtuozā vijolmūzika ar to visu nav man.

Bet, kad tu lasi atsauksmes par saviem ierakstiem... Vai tu vispār lasi?

Lasu, protams. Tas ir ļoti interesanti. Nemelošu un neteikšu, ka man viss vienalga. Esmu ļoti jūtīgs cilvēks, un mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā tam ir kaut kāda nozīme. Es lasu un kaut kā mēģinu sagremot. Jā, ir ļoti labas atsauksmes. Tas ir aizgājis līdz cilvēkiem. Ir arī tā, ka vispār nepiegriež vērību. Neesmu no tiem māksliniekiem, kas ir augstie intelektuāļi, bet neesmu arī intuitīvs dzīvnieks. Kaut kas pa vidu. Garastāvokļa cilvēks. Kā jau teicu, ļoti asi jūtīga pret visu, kas notiek. Man šķiet, ir normāli, ka līdz kādam tā mūzika aiziet, līdz kādam nē. Bet, protams, mūs visus tas uztrauc. Saproti, tas ir uzrakstīts, kaut kur stāv un dzīvo savu dzīvīti...

...ar tavu vārdu un uzvārdu treknrakstā. Tu teici, ka vēro mūziķus apkārt un runā par to ar kolēģiem. Kas ir tās nianses, sīkumi, ko, piemēram, tu kā praktizējoša mūziķe, vijolniece pamani, bet es kā vērotājs no malas nekad neieraudzītu?

Es pamanu tendences, tās parādās nepārtraukti. Redzu cīņu, kas notiek vijolnieku konkursos. Nekad neesmu bijusi veiksmīga lielajos konkursos. Esmu spēlējusi, bet man tas ir tīrais sports, sagatavošanās process ir superīgs, kad tu strādā ļoti fokusēti. Bet es vienkārši nespēju izdzīvot tajā nenormālajā zooloģiskajā dārzā, stresā. Kā mākslā vispār var... vienkārši ļaunuma iemiesojums visi tie pasākumi. Bet es redzu cilvēkus, kas tajā ir nedaudz pazuduši. Kā zombiji. Kurus vecāki bērnībā aizveduši uz mūzikas skolu, sevišķi mūziķi no Āzijas. Tev vienkārši nav izvēles. Un, kad tu nonāc Eiropā un studē, ir grūti saprast, kāpēc tu to dari. Ļoti bieži, cilvēkam jautājot, kas ir tas, kas tev patīk, nav konkrētas atbildes. Jā, visi saka of course, I love music (protams, es mīlu mūziku), bet tas ir normāli.

Asais vijoles bosiņš ar smaržu kaislību. Intervija ar mūziķi Elīnu Bukšu
Foto: LETA

Vai tevi uzrunā tavu vienaudžu ieraksti?

Jā. Viena no lielākajām iedvesmām ir krievu pianists Pāvels Koļesņikovs, ar kuru es spēlēju kopā. Nezinu, kas viņš ir par cilvēku. Ārkārtīgi jūtīgs pret visu, kas notiek apkārt. Īsts mākslinieks, kurš katru reizi rada kaut ko īpašu, vienmēr ieliek tajā savu sirdi un dvēseli, nav aprobežots. Pagājušogad "Hyperion" apgādā iznāca viņa disks ar Šopēna mazurkām. Kad viņš man parādīja pirmo variantu, biju bez vārdiem. Pie tam – mēs spēlējam kopā, man jābūt kritiskai. Pēc tam pusgadu viena no tām mazurkām man bija modinātājs. Tajā cilvēkā ir kaut kas tāds – viss ir kaut kādā balansā. Ir daudz citu cilvēku, ko es zinu, bet nepazīstu. Kāds kaut kur nospēlē koncertu, un tas ļoti iedvesmo.

Tevis pieminētais Gidons Krēmers var atļauties runāt pretī milzīgām industrijām un realizēt savas koncepcijas, jo viņam ir savs vārds. Vai tu kā jauna māksliniece esi sastapusies ar to, ka tavas idejas nepieņem, tev pretī ir siena, pret kuru viss atsitas?

Jā. Bet nevis tā, ka idejas par traku. Es vienkārši nepatīku. Man šķiet, manī iztrūkst daudz no tā, kas šobrīd kotējas ļoti augstu. Nevaru spriest par sevi. Esmu ļoti piesardzīga, ļoti sevi aizsargāju. Prasīga pret kolēģiem. Rūpīgi izvēlos cilvēkus, ar kuriem spēlēt kopā. Protams, ir vasaras festivāli, kur tu brauc, tevi saliek kopā ar kādu, un tu pat nezini, ar ko tu spēlē. No tā es šobrīd apzināti cenšos izvairīties, man tas nepatīk. Nevaru divās dienās uzcept kaut ko jaunu. Tas arī citiem cilvēkiem manī nepatīk, jo esmu nedaudz asa, bosiņš, līderis. Brīžiem izraisu agresīvu reakciju, jo pieprasu no cilvēkiem atdevi, tāpat kā no sevis. Tajā pašā laikā man ļoti veicies, jo apkārt ir domubiedri, labi cilvēki, kuri novērtē, redz, ka tur kaut kas dzimst, rosās.

Teici, ka tev ir sāpe par mūsdienu mūziku. Tieši kādā ziņā?

Man vienkārši liekas – ja tur ieniršu, tad neizniršu atpakaļ. (smiekli)

Labā nozīmē?

Viennozīmīgi. Es vienmēr ticu pareizam taimingam. Arī attiecībā uz cilvēkiem, attiecībām. Visam jānotiek dabiski. Un es jūtu, ka tas vilnis sāk tuvoties. Un es tur varētu ļoti aizpeldēt. Labā nozīmē. Vēl tik daudz kas jāiemācās no standartrepertuāra, man jāizdomā, ko es vēlos. Visu laiku jāatrod sevī spēks. Tas nav viegli. Šī profesija vispār nav viegla.

Kur atrast spēku, kad tā nav?

Smaržās. (smejas) Tā ir viena no manām lielākajām kaislībām. Nišas aromāti, nevis tas, ko mēs pērkam veikalos.

Kas ir nišas aromāti?

Luksa aromāti. Mazas kompānijas, kas strādā ar slaveniem parfimēriem un rada mākslu smaržas pudelītēs, nevis smuku ziedu ūdentiņu, kas ir lielveikalu plauktos.

Vai esi lasījusi Patrika Zīskinda "Parfīmu"?

Zinu to grāmatu, bet vēl neesmu lasījusi. Šeit man ir ļoti daudzas lietas. Vintage aromāti no sešdesmitajiem, piecdesmitajiem, pat četrdesmitajiem gadiem. Es ļoti aktīvi meklēju kaut ko jaunu. Tas mani ļoti iedvesmo.

Vai smaržu pudelīte nav kā vinila plate? To atskaņojot, zini, ka adata mazliet arī pabojā ierakstu, tāpat, atverot pudelīti, neliels daudzums smaržas izgaro.

Jā, tev taisnība. Esmu par to aizdomājusies, bet tad es padomāju – nē, tas mirklis ir tik spēcīgs, kad tev uz ādas ir kaut kas tik ģeniāls. Ar vintage gan tā ir, jo tādas vairāk neražo. Patiesībā tu ienirsti citā laikmetā. Tas tev tik daudz ko dod un atver.

Kā vēstures grāmata.

Absolūti. Un vēl labāk, jo smarža, manuprāt, ir ļoti spēcīgs...

Informācijas nesējs.

Un avots, kas kaut ko atver. Aromāts, cilvēks, daba. Rīgā ir atvēries salīdzinoši liels nišas aromātu veikals. Diezgan labas lietas viņiem ir. Tā man ir ļoti svarīga aizraušanās. Sapņoju vienu dienu pati kaut ko uzbrūvēt.

Vai tev jātrenējas, lai aromātus varētu izbaudīt?

Man tas notika ļoti ātri. Bet ir komplicēti aromāti, kur tiešām ielikta sirds un dvēsele. Tā ir vesela filosofija. Tas jānēsā noteiktos laikapstākļos, pareizajā dienā, kad tam jūties gatavs. Man liekas, visģeniālākie aromāti pieprasa rūpīgu izpēti. Mani mazāk interesē visi tie elementi, bet emocija, kas nonāk pie cilvēka. Tas ir vissvarīgākais. Pazīstu dažus parfimērus un zinu, ka arī viņi ļoti smagi strādā, arī tur ir nežēlīgs bizness, konkurence. Cilvēki grib to, kas smaržo viegli, neviens negrib neko pārāk sarežģītu. Bet pēdējos divos, trīs gados parādījušies absolūti fenomenāli parfimēri. Viņiem ir savi veikaliņi, Parīzē ir meka, lielie veikali. Tur varu nosēdēt trīs, četras stundas.

Tur nav tā, ka ieej komerciālā smaržu veikalā un attopies smaržu mākonī? Varbūt to var salīdzināt ar mūsdienu mūzikas industriju...

Kad ieej tādā komerciālā smaržu veikalā, tas ir briesmīgi. Bet, ieejot Parīzes mekā, tur ir viss. Skan ģeniāls Bēthovena simfonijas ieraksts, Mocarta opera. Viņi tev dod šampanieti vai kafiju, un tu peldi. Un tur strādā cilvēki, kas to dievina un tam dzīvo.

Man ir sapnis – organizēt koncertus, kur sākumā būtu smaržu prezentācija. Un cilvēki lēnām iepeld tajā iekšā. Protams, ar pielāgotu mūziku. To pašu vēlētos darīt ar dzeju. Mums ir tik daudz talantīgu dzejnieku, esmu sajūsmā. Man patīk Artis Ostups, Henriks Eliass Zēgners, Marts Pujāts. Arī pati nedaudz rakstu. Gribētos iepazīties un kaut ko paveikt kopā.

Nupat elektroniskās mūzikas apvienīga "Gas of Latvia" muzikāli ietērpa Henrika manifestu par mūsu paaudzi.

Vēl man ļoti interesē fotogrāfija. Nopirku "Zenītu". Esmu ļoti fascinēta par to, kā tas viss darbojas. Pianistam Pāvelam, ar kuru kopā spēlēju, ir ļoti laba kamera, mēs kopā eksperimentējam. Bet esmu sajūsmā par aifonu. Ar to es ļoti labi varu fotografēt. Pagaidām nav pievīlis.

Asais vijoles bosiņš ar smaržu kaislību. Intervija ar mūziķi Elīnu Bukšu
Foto: LETA

Tu studē Beļģijas karalienes Elizabetes Mūzikas kapelā. Man uzreiz acu priekšā ir romantizēts priekšstats par pili no kāda māsu Brontē romāna. Iespējams, īstenība jau nav tik romantiska?

Nē. Galīgi nav romantiski. Ļoti dīvaina tā institūcija. Ar saviem plusiem, mīnusiem. Esmu tur sesto – pēdējo gadu. Mana lielākā mākslinieciskā izaugsme notika tieši tur. Iedomājies – Vaterlo mežs, stirnas, brieži, klusums. Neviena nav apkārt. No visām pusēm skan mūzika, visi nenormāli trenējas, vakarā ballītes, bohēma. Ģeniāli pasniedzēji. Skola ir arī tavs menedžments. Tu daudzviet spēlē koncertus, dažādas programmas. Tavas idejas tiek uztvertas ļoti nopietni. Mīnuss ir tāds, ka viss balstās uz privātiem sponsoriem, tādēļ ir ļoti grūti programmās ienest kaut ko svaigu, par to mēs vienmēr esam pārdzīvojuši. Bet visi cilvēki tur strādā tev, tevi aprūpē, pabaro. Man liekas, nav līdzīgas skolas Eiropā. Varbūt Amerikā ir līdzīga skola, bet tās komfortas zonas Beļģijā jau ir mazliet par daudz. Esmu tur tikai sava pedagoga Ogistēna Dimē dēļ. Dažreiz dzīvē jūti, ka tev kaut ko par visām varēm vajag.

Kad pirmoreiz dzirdēju viņa ierakstus, sapratu, ka tas ir cilvēks, kurš man iemācīs, ko gribu. Viņš neaiztiek manu personību, ar ļoti lielu cieņu attiecas pret to, kas es esmu, nepārkāpj nevienu barjeru. Un es taču nāku no krievu skolas, kur tev sit pa galvu un pirkstiem. Protams, man bija superīgs pasniedzējs Ojārs Kalniņš. Viņš ielika pamatus. No viņa nāca nenormāla atdeve, viņš mani mīlēja kā meitu, dzīvoju viņa ģimenē kādus astoņus gadus. Viņš ļoti ticēja man. Man liekas, biju viņam kā pēdējais, izredzētais bērns, kurā viņš ielika visu. Pat pārāk daudz. Jo, kad viņš nomira, ļoti to pārdzīvoju, likās, ka viņš tur būs līdzās mūžīgi. Tajā pašā laikā – pēc viņa aiziešanas sapratu, ka beidzot esmu brīva, viņš man nodevis visas savas zināšanas, iedevis visu labo. Bet man ir stiprs, ļoti riebīgs raksturs. Ja kaut ko gribu, es vispār nepadošos, darīšu visu. Ja kaut kam ticu, esmu diezgan stūrgalvīga. Ne akla, bet stūrgalvīga. Jo redzu, kas notiek apkārt. Bet tas ir mans sākums, no kurienes es nāku.

Nebija viegli – ne parastajās, ne mūzikas skolās. Jo esmu tāda, kāda esmu. Ne anarhiste, bet izlēcēja. Tas visus tracina. Šausmīgi teatrāls cilvēks, man gribas, lai viss ir ar humoru, man nepatīk pārāk nopietni cilvēki, es vienkārši to nesaprotu. Man skolā nepatika sistēma, garās stundas, kurās visi mieg ciet.

Bet, atgriežoties pie kapelas – tā ēka izskatās kā balts kuģis nekurienes vidū. Ļoti iespaidīgi. Man liekas, es citādi nemaz nevarētu. Man nepatīk institūcijas, ļoti svarīgs ir cilvēks, pie kura mācos. Es vienmēr pie viņa nāku ar jautājumiem, tad beigās manā galvā viss saliekas kopā. Kad pirms pāris gadiem abi bijām Latvijā, viņš radiointervijā ļoti labi pateica – ka mēs esam nevis kā pasniedzējs un audzēknis, bet divi kolēģi. Jo viņš pats daudz koncertē, joprojām ir uz skatuves, zina, ko tas nozīmē, zina vājos punktus, pazīst mani kā cilvēku, zina, pie kā man ir jāstrādā. Arī kā psihologs, padomdevējs. Ļoti liela iedvesma. Ir procesi, kas notiek ilgstoši – dažas lietas, ko viņš man teica, prasīja vairākus gadus, lai to saprastu. Kad man beidzot pieleca, attapos – pirms cik gadiem viņš man to teicis. Tajā brīdī skatījos viņā muļķīgām acīm un domāju – ej taču tu vienā vietā, darīšu, kā pati gribu. Bet tomēr nē.

Ievadot tavu vārdu interneta meklētājā, pedagogu skaitā parādās arī Ana Čumačenko.

Arī ļoti svarīgs cilvēks. Pilnīgs pretstats Ogistēnam – struktūra, forma, vienkāršība. Ļoti vāciska. Pirms viņas man nekad nebija bijusi pedagoģe-sieviete. Man daudz vieglāk gan komunicēt, gan spēlēt ar vīriešiem. Ar Anu tas bija ļoti jocīgi, jo uzreiz sapratu sarežģīto sieviešu dabu, kas ir arī manī un ko vīrieši nesaprot. Mēs tikāmies divas trīs reizes gadā. Viņa manī atbrīvoja sievišķo, vienkāršo.

Esmu ļoti romantisks cilvēks, liekas, dzīvoju nepareizajā gadsimtā, šeit neiederos. Un viņa to ļoti skaidri redzēja. Kad ar viņu iepazinos, man bija divdesmit gadu. Biju ļoti trauksmaina. Viss notiek, viss kūp, enerģijas uzplūdi, asaras, mani neviens nesaprot. Viņa gada laikā ar savu mātišķo instintinktu mani nomierināja, sekoju viņai kā pīle pakaļ. Viņa man meta izaicinājumus, varbūt nevarēs mani paņemt, jo pie viņas vienmēr milzīgas rindas, viņa ir ļoti pieprasīta. Tagad neesmu viņu redzējusi veselu gadu, bet toreiz tas bija ļoti svarīgi – ar viņu iepazīties. Viņa saprata manu sarežģīto dabu – zini kā, Ogistēns redz daudzas lietas, bet sūdzas, ka nestāstu viņam neko – esmu privāts cilvēks, bet sievietes to uzreiz jūt, nolasa no acīm, tas ir ļoti eleganti. Viņai piemīt vienkāršība, viņa nav Ogistēns ar trakajām idejām, nav Krēmers ar flautando skaņu... Tas arī ir forši, ka tu kaut ko tādu redzi un saproti, ka tas ir dziļi, kvalitatīvi, pārdomāti. Ir bijis tā, ka nospēlēju viņai, bet viņa saka – piedod, neatbalstu nevienu tavu ideju. Tā bija, kad pirmo reizi viņai nospēlēja Brāmsa koncertu. Viņa manī paskatījās – varbūt varētu kaut ko citu? Nezinu, ko tev teikt. Bija arī tā. Bet beigās sapratu, ka viņai taisnība, vajag meklēt sevī mieru, kaut kādu stāvokli.

Vai vari sevi iedomāties kā ansambļa vadītāju? Kā, piemēram, to dara vijolnieki Dāvids Grimāls, Kolja Blahers?

Jā, tieši par to šodien domāju. Protams. Ļoti ceru, ka tas varētu piepildīties. Domāju, mums jāmēģina izvairīties no tituliem – čellists, vijolnieks... Mēs varam tik daudz ko atvērt gan sev, gan citiem.

Kā spilgta personība, kas iedod impulsu citiem.

Tieši tā. Tev jābūt arī ļoti labam psihologam. Ir jāsaprot, kā ar cilvēkiem runāt. Protams, orķestra rutīna, dzīve... Nekad neesmu spēlējusi orķestrī, bet tas noteikti ir ļoti grūti, ja tev ir viduvējs vadītājs.

Asais vijoles bosiņš ar smaržu kaislību. Intervija ar mūziķi Elīnu Bukšu
Foto: LETA

Vai varētu teikt, ka arī Prokofjeva Pirmais vijolkoncerts pie tevis nonācis pareizajā laikā?

Jā! Goda vārds. Īstenībā Prokofjevs man ir mazliet pret spalvu. Man patīk viņa baleti, operas. Bet viņš tā kā ir un tā kā nav. Viņš vienkārši man bijis kā komponists, kurš stāvējis malā. Tajā pašā laikā atzīstu, ka viņš uzrakstījis ģeniālu mūziku, kas mani aizrauj kaut kā citādi.

Bet šis koncerts ir ļoti īpatnējs. Tur joprojām īsti nevaru līdz galam saprast pareizo balansu. Tas ir kā dīvains sapnis, kurā tu atrodies, kurā notiek daudz kas labs, daudz kas slikts, konflikti, kaut kas tevī piedzimst, kaut ko atklāj priekš sevis. Ir skaisti momenti – sākums un beigas, vijoles attiecības ar orķestri... Patiesībā vistīrākā kamermūzika. Ja vien tā partija nebūtu tik sasodīti sarežģīta, būtu vēl labāk. (smejas)

Sāku to mācīties diezgan intensīvi pirms pāris mēnešiem, tā būs pirmā reize, kad to spēlēju. Varbūt spēlēšu šo koncertu arī nākošajā sezonā. Kaut kas tajā ir ļoti netverams, man to grūti aprakstīt. Tajā nav tās cilvēciskās, tumšās puses, kas ir Šostakovičā. Nespēju būt vienaldzīga pret viņa mūziku, tā vienmēr mani ieved kaut kādā transā. Šeit ir kas citāds, viennozīmīgi. Bet šī koncerta struktūra ir ģeniāla, to šodien arī teicu Normundam Šnē. Ātrā daļa ir pa vidu un viss beidzas uz trim piano. Tas ir izcils efekts!

Pirmais koncerts ir spēlēts mazāk, nekā otrais, kas ir efektīgāks, trauksmaināks. Cilvēkus, protams, mulsina beigas, tas ir salīdzinoši īss. Un vijolnieciski ļoti grūts. Tas būs arī izaicinājums. Bet bija ļoti interesanti šos mēnešus pavadīt ar šo darbu, tajā iemīlēties, tad atkal distancēties. Tādas ir manas attiecības ar šo koncertu. No vienas puses, tu dzirdi kaut ko ļoti skaistu, nākamajā brīdī tas viss paiet garām. Ļoti jocīgi. Ir vajadzīga iekšējā distance, lai labi nospēlētu šo koncertu. Jāpaliek iekšējā dzena stāvoklī. Tur ļoti daudz murgu, cīņa starp labo un ļauno. Kā es to savā fantāzijā mēģinu iztēloties. Gaisma beigās uzvar. Šis koncerts ir tāds ideālistisks.