Foto: Kristina Hudenko

Ukrainai jāatrod sava seja – bez muļķībām un čipsiem, citādi jebkāda tiekšanās uz Eiropu ir bezjēdzīga. Bet – kas attiecas uz kultūru – tos mūziķus, kuri dzīvo Ukrainā, bet tāpat dzied krievu valodā, nevar uzskatīt par ukraiņu mūziķiem. Tā pirms koncertturnejas un uzstāšanās festivālā "Kubana" Rīgā portālam "Delfi" stāstīja grupas "Vopļi Vidopļasova" ("Воплі Відоплясова") līderis Oļegs Skripka, kurš dalījās savās pārdomās par Ukrainas attiecībām ar Krieviju un pasauli, ukraiņu valodas pozīciju, demokrātijas bezpalīdzību, diktatūras efektivitāti un pavasara piesaukšanas rituālu Maidanā.

Jaunībā Oļegs Skripka strādāja militārā uzņēmumā, izstrādājot satelītu navigācijas sistēmu. Vīlies vietējā ražošanas nozarē, viņš nodevās mākslai. Ukrainas neatkarības atgūšanas laiku pavadījis Francijā, bet pēc septiņiem gadiem atgriezies un centies atgūt to, ko palaidis garām aktīvas pilsoniskās pozīcijas jomā. 2009. gadā jaunu aktīvistu grupa pat piedāvājusi mūziķi izvirzīt par Ukrainas prezidentu, bet viņš atteicies.

2013. gadā Skripka diezgan kūtri iesaistījies Maidana notikumos, vismaz – kūtrāk, nekā no viņa bija gaidījuši. Taču turpmākajos ukrainiskās identitātes meklējumos viņa izteikumi radījuši lielu daudzumu neapmierinātības, turklāt – pat līdzpilsoņos. Piemēram, šogad Skripka kopā ar citiem aktīviem ukraiņu šovbiznesa darboņiem vērsās pie prezidenta ar prasību pārtraukt importēt no Krievijas visu audio un audiovizuālo produkciju, kā arī pārtraukt translēt Krievijas izpildītāju uzstāšanos Ukrainas televīzijas un radio ēteros.

Mūziķis sarunu ar "Delfi" norunā svaigēdāju restorānā Rīgas centrā, uz kurieni atbrauca ar visu savu lielo ģimeni – sievu Nataļku, dēliem Romānu un Ustimu, meitām Oļesju un Zorjanu. Piedzirdījis ģimeni ar vitamīnu kokteiļiem, viņš paskaidroja, ka cenšas lietot veselīgu uzturu. Kijevā vitamīnus viņam nodrošina paša saimniecība, bet, ceļojot ārpus valsts, organizēt to visu ir krietni sarežģītāk.

Ģimeni gaida tāls ceļš. Uz Jūrmalas festivālu "Made in Ukrainā" viņi atbraukuši ar mašīnu no Kijevas, no šejienes tālāk dodas atpūsties pie drauga uz Lietuvu, pēcāk koncerts Minskā, bet tad – "Kubana" un tikai pēc festivāla – atpakaļ mājās. Pats mākslinieks ir apmierināts, ka visu šo laiku var pavadīt ar sievu un bērniem, iegūstot no ģimenes priekiem "patiesu kaifu".

Mākslinieks nav Māte Terēze, viņš nevar izglābt visu pasauli

Foto: Publicitātes foto

Festivāls "Kubana" emigrēja no Krievijas uzreiz pēc notikumiem Ukrainā…

Kaut kādā ziņā simboliski, bet šajā festivālā Krievijā mēs nekad neesam uzstājušies, bet tad, kad viņi pārvācās uz Eiropas Savienību, uzaicināja arī mūs. Iespējams, mēs bijām pārlieku proeiropeiski. Tiesa, mēs bijām sargātāji arī vairākiem Krievijas festivāliem – "Maxidrom", "Крылья", "Нашествие"…

Krima sadalīja Latvijas kultūras darboņus, piemēram, grupa "Brainstorm" un Intars Busulis turpināja uzstāties Krievijā, bet režisors Alvis Hermanis kategoriski atteicās strādāt Maskavā. Kā jūs šo problēmu risinājāt?

Mums neviens nav atņēmis iespēju braukt uz Krieviju, bet sākoties karam, mēs tur vairāk nekoncertējam, lai arī iepriekš tur aizvadījām lielāko daļu koncertu. Pēdējais koncerts bija Sanktpēterburgā 2013. gadā. Tad pārgriezām nabassaiti, un turpināt attiecības kļuva vienkārši neiespējami. Notika dziļa tektoniska novirze, un kontinenti šķīrās. Protams, mākslinieki nav šī procesa iniciatori, bet neiesaistīties šajos notikumos mēs nevaram.

Bet kā ir jūsu koncertu apmeklētājiem? Kurš līdz viņiem nogādās patiesību?

Mākslinieks nav Māte Terēze, viņš nevar izglābt visu pasauli. Ja process sācies, viņam jānokļūst līdz loģiskam atrisinājumam. Ja mēģināsi iesprūst vecajā formā, vienkārši atpaliksi no laika un pārtapsi par retro. Es neizslēdzu, ka beigās piedzims kaut kāds jauns attiecību veidols starp Krieviju un Ukrainu, bet tieši jauns, jo pa vecam vairs nekad nebūs. Nekādu vecāko brāļu, kamēr mēs modernizējamies līdzi laikam un mēģinām pārorientēties uz rietumu tirgu. Par piemēru, "BB" tikko atgriezās no tūres ASV.

Kas ir jūsu publika tur?

Ja iepriekš tie bija postpadomju emigranti, tad tagad tā vairāk ir ukraiņu diaspora, bet, ņemot vērā, ka šobrīd tā ir aktivizējusies visā pasaulē, koncertu kļuvis vēl vairāk. Izņēmums bija tikai uzstāšanās Čikāgā, kur mēs sniedzām koncertu ar Čikāgas džeza orķestri un dziedātāju Linnu Džordanu – tur trešdaļa zāles bija amerikāņi. Iespējams, "Kubana" ir kompromisa variants, laukums ārzemēs, kur mūziķi no Krievijas un Ukrainas var turpināt kaut kādu kopīgu komunikāciju ar klausītājiem. Piemēram, vakar es uzstājos "Made in Ukrainā", gāju pa Jūrmalas ielu un pie manis pienāca bariņš krievu: "Kad atbrauksiet, mēs tā jūs gaidām un ilgojamies". Es tikai noplātīju rokas – ne tā situācija.

Vai esat satikuši šeit kādu, kas pret notikumiem Ukrainā un jūsu pozīciju izturas citādi?

Dievs stāvējis klāt. Lai gan, iespējams, tādi cilvēki ir. Viņi vienmēr ir bijuši. Mēs izbraucām Krieviju, un īpaši jau provincēs vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri nāca klāt un teica: "Tu ko, normāli krievu valodā nemāki dziedāt?" Es viņiem vienmēr atbildēju: "Ja atbrauks "Red Hot Chili Peppers", jūs arī liksiet viņiem dziedāt krievu valodā?"

Kā jums klājas attiecībās ar krievu kolēģiem? Pieņemsim, ar Gariku Sukačovu jūs kopā dziedājāt "Напои меня водой". Šodien viņa uzskati attiecībā uz Ukrainu ir pilnīgi atšķirīgi no jūsu…

Neteikšu, ka mēs aktīvi komunicējam. Astoņdesmitajos gados, jā, tikāmies, dzērām kopā šņabi, bet tagad mūsu grupa uztur diezgan slēgtu dzīvesveidu – pārāk bieži neredzamies arī ar ukraiņu kolēģiem. Ja mūs kopā savedīs kāds pasākums, tad parunāsim. Kāpēc gan ne? Manai mammai māsa dzīvo Ukrainas austrumos – kara zonā, viņa uztur ļoti aktīvu prokrievisku pozīciju, bet cilvēciskās attiecības mēs esam saglabājuši. Mamma ir ļoti vieds cilvēks. Viņa par bezjēdzīgiem tematiem ar māsu nerunā – interesējas par veselību, par to, kurš kuram piedzimis, kurš aprecējies… Kā man teica mamma – ne mēs šo putru ievārījām, ne mums to strēbt. Kas attiecas uz muzikantiem, man ir interesanti, kurš kādas dziesmas pa šo laiku uzrakstījis. Un, ja nu pēkšņi viņi sāks viņas ideoloģiski lobēt… Vajadzētu atcerēties, ka katrai ideoloģijai ir derīguma termiņš, bet skatīties acīs citiem nāksies krietni ilgāk. Pienāk apskaidrība, un ko tad?

Zem demokrātijas lozungiem mūsu valstī nerimstas karš

Foto: Publicitātes attēls

Kādas domas un emocijas šodien ir svarīgi nodot klausītājiem?

Parastas cilvēciskās vērtības: gaismu, mīlestību, draudzību, mieru un visu pozitīvo. Tās sajūtas ir internacionālas. Kad izej uz skatuves, tu uzsāc kontaktu ar publiku un nodod emocijas, kuras parastajā dzīvē ne vienmēr var saņemt. Arī mūziķiem tas ne vienmēr izdodas, kā arī publika ne katru reizi gatava pieņemt to, bet ja sanāk – tā ir katarse.

Vai ir svarīgi kādā valodā tiek nodotas šīs internacionālās vērtības?

Ukrainā jā. Paskaidrošu kāpēc. Ukraiņu mūzikas tirgus lauciņš ir potenciāli milzīgs (pie mums dzīvo vairāk kā 40 miljoni cilvēku), bet vēl nesen, tas galīgi nestrādāja. Prezidenta [Leonīda] Kučmas laikā ēterā bija tikai astoņi procenti ukraiņu mūzikas.

Vai varat precizēt, ar ukraiņu mūziku jūs saprotat "made in Ukraine" vai "ukraiņu valodā"?

Protams, ka valodu. Es neuzskatu tos, kuri dzīvo Ukrainā, bet dzied krievu valodā, par ukraiņu mūziķiem. Tie ir cilvēki, kuri vairāku sakritību dēļ dzīvo un pelna naudu Ukrainas teritorijā.

Bet kā tad ar "Eirovīzijas" dalībnieci Džamalu?

Viņa ir pārejas process. Vakar no viņas dzirdēju pāris vārdus ukraiņu valodā un ļoti sapriecājos. Viņa ir Krimas tatārs – tas ir pavisam cits stāsts. Šī tauta jau pārdzīvoja Staļina genocīdu. Šodienas Krimas tatāri no jauna kļuvuši par Kremļa imperiālistu mērķi. Viņi ļoti sarežģītos apstākļos cīnās par savu kultūru un, iespējams, šodien nevajadzētu bargi vērtēt Džamalu par sliktajām ukraiņu valodas zināšanām. Bet es turpināšu. Kučmas laikā bija tikai astoņi procenti ukraiņu mūzikas. Tas nav kaut kādu ierobežojošu likumu rezultāts, vienkārši pēc fakta tā sanāca – neviens to neattīstīja. Pēc tam nāca [Viktors] Juščenko, un it kā atveda līdzi proukrainiskos spēkus, bet faktiski – ēterā palika tikai četri procenti ukraiņu mūzikas. Parādījās [Viktors] Janukovičs, un palika tie paši četri procenti. Tagad ukraiņu mūzikas ir vēl mazāk – tikai divi procenti.

Ja atgriezīs Krimu un Donbasu, kļūs vēl mazāk.

Viss ir atkarīgs no kultūras nesēju harizmas. Nezinu, kā pie jums Latvijā, bet līdzīgu situāciju kā Ukrainā es novēroju Lietuvā: Viļņa – tāda "toleranti multikulturāla", bet Kauņa – ļoti nacionāla. Tā arī pie mums: Kijeva vairāk globalizējusies, bet Ļviva – patriotiska. Kāpēc tā notika Kijevā? Viss vienkārši: masu informācijas līdzekļi Ukrainā ļoti ilgu laiku piederēja Krievijai. Tāpēc ļoti ilgu laiku mēs rotējām Krievijā, nevis Ukrainā. Uzstājāmies tur biežāk. Atceros, kā pirms desmit gadiem gāju pa Sevastopoles pludmali un mani gandrīz piekāva par to, ka runāju ukraiņu valodā – kur nu vēl dziedāt! Valdība, kura nerisina tādas problēmas, nevar izdzīvot. Tagad Ukrainā notiek ļoti nopietns karš saistībā ar informatīvās telpas tīrīšanu – tai jākļūst ukrainiskai.

Latvijā arī periodiski parādās piedāvājumi slēgt Krievijas televīzijas kanālus, bet uzreiz atceras par to, ka tas nav demokrātiski, bet cenzūra – padomju laiku atliekas. Kā jūs uz to skatāties?

Kā to sasniegt nav mana darīšana. Ja es kļūtu par ministru vai amatpersonu, viennozīmīgi kaut ko izdomātu. Bet diemžēl tieši šobrīd demokrātiskie lozungi mums ir atņēmuši Krimu, pusi Luhanskas un Doņeckas apgabala. Zem šiem lozungiem mūsu valstī nerimstas karš. No tās puses šauj, bet mēs – demokrāti, mums jāpilda Minskas vienošanās. Jebšu – tavā priekšā ir noziedzinieks, kurš negrib zināt ne par kādu demokrātiju, bet tu mēģini demonstrēt politkorektumu. Kad Turcijā notika pučs, diktators Erdogans atrisināja problēmu vienas nakts laikā, bet mēs esam demokrāti. Turklāt Turcijā nogalināja trīssimt cilvēku, bet pie mums 20 tūkstošus un katru dienu šis skaitlis aug. Tāpēc, ka mēs esam demokrāti.

Bet kā citādi? Ukraina taču tiecas uz demokrātisko Eiropu. Vai jums ir cits piedāvājums? Nadežda Savčenko nesen paziņoja, ka gatava uzsākt pagaidu diktatūru…

Politika nav mana darīšana. Es vienkārši saku to, ko redzu. Par Savčenko jautājiet viņai pašai.

Un tomēr, vai jums, māksliniekiem, vajadzētu iet politikā vai nē? Jūsu kolēģis Svjatoslavs Vakarčuks nostrādāja par deputātu, mūsu pašu Raimonds Pauls ilgu laiku nosēdēja parlamentā, bet jūs savulaik ļoti aktīvi atbalstījāt Juščenko…

To nolem katrs pats. Vienīgi nevajag aizmirst par pieklājību. Pēc Juščenko es izdarīju secinājumus par to, kas ir politika, un sapratu, ka es nemāku un negribu ar to nodarboties.

Un tomēr tagad jūs uzskata par Kijevas mēra Vitālija Kļičko padomnieku.

Reāli es nekad neesmu bijis viņa padomnieks. Man vienkārši ir bijusi iniciatīva pārvērst Andreja ielu par kaut ko līdzīgu Parīzes Monmartrai – patīkamu atpūtas vietu pilsētniekiem. Pagaidām gan nekas nav sanācis. Bija labas idejas un bija nauda, bet izrādījās, ka pārakmeņotu domāšanu grūti izkustināt no vietas. Tu gribi izdarīt kaut ko jaunu un interesantu, bet iedzīvotāji bloķē jebkādu ideju pat nenoskaidrojot, vai tas viņiem būs labi, vai nebūs. Sākotnēji es biju plānojis, ka mēs kļūsim par pilnvērtīgiem domes partneriem – vienkārši palīdzēsim ar kultūras jautājumiem. Izrādījās, ka man būtu jādara pilnīgi viss vienam. Sākot no tualetēm, ūdens caurulēm un bruģi. Tas man nav interesanti. Bet ar domi mēs tāpat sadarbojamies sīkos projektos.

Mēs, ukraiņi, savā galvaspilsētā jūtamies kā geto

Foto: Publicitātes attēls
Septiņus gadus nodzīvojāt Francijā, bet tāpat pametāt Eiropu. Tagad, kad Ukraina paziņoja par asociāciju ar ES, vai nedomājat atgriezties?

Viens no iemesliem, kāpēc es pametu Parīzi – pilsēta burtiski pārvērtās netīrīgā, trokšņainā pūznī ar nekārtīgu un steidzīgu dzīves ritmu. Es atgriezos klusajā un tīrajā Kijevā un apmetos pašā mierīgākajā rajonā. Šodien Kijeva kļuvusi tikpat trokšņaina kā Parīze, bet mans mierīgais rajons par mūžīgajiem, neizbraucamajiem korķiem. Par to, vai Ukrainai vajag Eiropā… Ukrainai sākumā vajadzētu tikt Ukrainā. Lūk, kad tā kļūs par īstu Ukrainu, tad tā varēs virzīties, kur vien vēlas – kaut vai uz štatiem, kaut vai uz Norvēģiju. Bet kamēr tu neesi noformulējis, un tev nav savas personības, neesi atradis sevi, kamēr krievu valodas aizsardzībā stājusies demokrātija un neļauj attīstīties ukraiņu valodai, visas šīs asociācijas valstij nepalīdzēs. Ukraina vienkārši izgaisīs. Jebkurā sastāvā viņa nespēs atrisināt savas problēmas – ne ekonomiskās, ne kulturālās.

Šodienas situācija ir katostrofāla: ukraiņi izmirst. Kijevā, Ukrainas galvaspilsētā, ukraiņu valodas lietotāji ir agresīvā vidē. Piemēram, tu sūti bērnus ukraiņu skolā, kur stundas notiek ukraiņu valodā, bet starpbrīžos lielākā daļa bērnu un skolotāju runā krievu valodā. Grāmatu ukraiņu valodā ir šausminoši maz. Radio un televīzijā gandrīz nav dziesmu ukraiņu valodā. Ja bērnam vajadzīgs treneris vingrošanā vai cīņas mākslās – viņi visi vada stundas krievu valodā. Mēs, ukraiņi, savā galvaspilsētā jūtamies tā, it kā atrastos geto. Neviena amatpersona šo jautājumu nerisina. Kad es jautāju saviem bērniem, kur jūs gribētu dzīvot nākotnē, viņi atbild, ka Ļvivā, tāpēc, ka tur runā ukraiņu valodā. Bet no savas profesijas skatapunkta – es nevaru dzīvot Ļvivā, jo man visu laiku jāatrodas galvaspilsētā. Mana patriotiskā pozīcija diezgan ilgu laiku bijusi mana imidža ekskluzīvā daļa. Bet tā nav izdomāta, tā ir patiesa, un es jau 20 gadus pie tās pieturos. Tagad arī Ukraina beidzot ir sapratusi, ka patriotiskums ir mūsu izdzīvošanas līdzeklis. Uzsaukumi no sērijas "būsim toleranti", "Ukraina – vairāku tautu dzimtene", protams, skan skaisti, bet bez patriotisma mēs vienkārši izzudīsim.

Vai nav bail no Romeo un Džuljetas situācijas? Pieņemsim, ka jūsu meita atvedīs uz mājām krievu valodā runājošu Romeo?

Kad radīsies tāda situācija, tad arī lemsim. Mums ir ģimenes draugi, kuri dzīvo netālu no Kijevas un uzturas tikai krieviski runājošo vidē. Lai nepazustu šajā gūzmā, viņi piedzemdēja daudz bērnus un iemācīja viņiem ukraiņu valodu. Ja bērni no apkārtnes nāk ciemos, viņi automātiski pārslēdzas uz ukraiņu valodu, jo vairākumā ir pārspēks. Tāpat arī ir pie mums mājās – mēs runājam ukraiņu valodā, bet ciemiņi pārtver šo komunikācijas veidu. Man nav mesijas kompleksa, vienkārši es pats radu to vidi, kādā vēlos dzīvot. Atradām pat vienīgo skolu Kijevā, kur skolotāji starpbrīžos nedrīkst runāt krievu valodā. Pret tēva pienākumiem es izturos ar lielu pietāti. Līdz 40 gadiem man nebija bērnu, bet tad kā aizgāja…

Mums trīs bērnu ģimene tiek uzskatīta par daudzbērnu ģimeni, bet jums ir četri.

Vīrietim būt par tēvu nav pašsaprotami. Tu domā, kāpēc, lai kāds visu laiku "lēkātu tev pa galvu". Bet tad viņi parādās. Tu atnāc no darba, viņi arī sāk lēkāt tev pa galvu, un tu esi laimīgs. Darbā var notikt dažādas lietas, jebkādas nepatikšanas, bet mājas – tā ir tava miera osta. Un pat tad, ja ne tik klusa. Iemet enkuru un atslābinies.

Jūs pats tikāt audzināt ukraiņu ģimenē?

Nemaz ne. Mamma man ir krieviete, bet tēvs ukrainis. Tētis runāja ukraiņu valodā, bet pēc tam to aizmirsa. Mēs nedzīvojām Ukrainā un runājām krievu valodā. Pēc tam vecāki atgriezās dzimtenē, un nedaudz vēlāk – arī es. Tēta ar mums jau nav gadu, bet pēdējos piecus gadus viņš ar mums runāja ukraiņu valodā, arī mamma sākusi. Es viņai to neuzspiežu, viņa pati dzīvo miestā, kur lielākā daļa runā ukraiņu valodā.

Kurā brīdī jūs pārslēdzāties uz ukraiņu valodu?

Francijā. No sākuma es iemācījos franču valodu, bet tikai pēc tam – ukraiņu. Tas ir izplatīts fenomens: daudz ukraiņu kļūst par tādiem tikai tad, kad aizbrauc dzīvot uz ārzemēm, tikai attālumā tu spēj novērtēt savas kultūras patiesās vērtības.

Satelītu navigācijas sistēma "ГЛОНАСС" – tā ir mana izstrāde

Foto: Publicitātes attēls. Made in Ukrainā

"Vikipēdija" laipni stāsta, ka pirms pārvākšanās uz Franciju, jūs strādājāt militārā uzņēmumā. Vai šodien netiek izmantots cīņās tas, ko kādreiz pats ražojāt?

Tā nebija īsti ražotne, bet gan zinātniska apvienība, kas nodarbojās ar ekesperimentālu augsti tehnoloģisku paraugu izstrādi un ražošanu. Ja esat dzirdējuši par krievu satelītu navigācijas sistēmu "ГЛОНАСС", tad tā ir mana izstrāde. Trīs gadus tam veltīju. Jāteic, ka Ukrainai tolaik bija diezgan daudz "krievu" sasniegumu.

Bet sistēma "ГЛОНАСС" taču izrādījās ne pārāk veiksmīgs projekts?

Tieši tādēļ es no turienes aizgāju. 1991. gadā es nodevu strādājošu paraugu, bet, ja tolaik amerikāņiem bija militārs GPS analogs mūsdienu telefona izmērā, tad mūsu izgudrojums bija liela kaste. Mums nebija detaļu, nebija iespēju, kāds kaut ko nodzēra, kaut kur iztērēja… Kopumā ļoti skumja aina.

Burtiski pirms pāris dienām sīriešu bēglis, kuram Vācijā atteica statusu, iedarbināja sprāgstvielu netālu no muzikāla festivāla teritorijas. Līdzīgas situācijas Eiropā notiek teju katru dienu… Vai to vajag Ukrainai?

Diemžēl tā tas ir: trešais pasaules karš notiek visās frontēs. Putinam nav iespēju doties rietumu virzienā pa tiešo, tāpēc viņš izmanto apejošus variantus caur saviem sabiedrotajiem. Kamēr karš nebeigsies, terorakti nerims.

Bet jums pagaidām nav islāmisko teroristu?

Viņi taču ir sabiedrotie…

Putina?

Protams. Es daudz tajā nesaprotu, bet kopumā aina ir ļoti skaidra.

Ja mēs gribam pozitīvas pārmaiņas, tās ir jāpiesauc

Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Kā jūsuprāt ārzemēs iztēlojas Ukrainu? Un kā to būtu jāiztēlojas?

Diemžēl Ukraina kā valsts līdz šim nav parādījusi savu politisko seju. Amatpersonas risina savas privātās intereses, bet pilnīgas un jēgpilnas ārpolitikas nav.

Jūs cenšaties to izmainīt?

Viena cilvēka balstiņa te ir nekas – oda sīciens. Kamēr televizorā neparādīs – neko neuztvers nopietni.

Televizorā taču to vien tikai rāda kā karu Ukrainā.

Tā arī tas ir. Kad es dzīvoju Francijā, bet Ukrainā bija neatkarības ausma, Eiropā rādīja tikai to, kas saistīts ar Černobiļu. Kijevā uzbūvēja lielveikalus, ielās sāka braukt džipi, bet Parīzē rādīja pavisam citu ainu. Tagad situācija ir krietni labāka, bet televizorā rāda tikai to, kas ir saistīts ar karu.

Bet kā gribētos?

Gribētos, lai valsts saistītos ar kaut ko labu un kvalitatīvu. Bet tā iznāk, ka patrioti sit dūri krūtīs: vajag, lai viss būtu tikai ukraiņu. "Vatņiki" norāda: vajag, lai būtu arī krieviem – demokrātija! Patrioti, cenšoties kaut ko pierādīt, sāk kaut ko darīt, bet nekvalitatīvi, savukārt "vatņiki" sāk kliegt: redziet, kārtējais ukraiņu "fufelis". Kad nacionāls produkts, tostarp kultūras produkts, būs kvalitatīvs un konkurētspējīgs, to sāks izmantot ne tikai Ukrainā. Nepietiek darīt kaut ko savu, vajag to darīt arī līmenī – tā, lai uzvarētu.

Vai Džamala kvalitatīvi reprezentēja Ukrainu "Eirovīzijā"?

Es esmu rokeris, man "Eirovīzija" vispār šķiet pilnīgs absurds. Nesaprotu, kāpēc tāds pasākums vispār pastāv. Manuprāt, estrāde ir kaut kas līdzīgs čipsiem. Ja čipsi ir iznākuši globālā līmenī un pārdodas dažādās valstīts, tie tāpat ir čipsi jeb – neveselīga pārtika. Lūk, vakar mēs spēlējām dzīvo mūziku. Ilgi gaidījām, kamēr visu noskaņos, pēc tam man negribēja strādāt ģitāra, bet, kad visbeidzot viss sanāca, efekts uzreiz atspoguļojās klātesošo sejās. Bet tad, kad dzied ar fonogrammu, tad cilvēki, protams, vēzē ar rokām pēc inerces, bet kas tā par uzstāšanos? Tie ir čipsi. Un "Eirovīzija" ir vieni vienīgi čipsi, tāpēc negribas pat sevi salīdzināt ar to, kad pasaulē tik spraigi plaukst veselīgā dzīvesveida piekopšana. Mums kaut kā bija koncerts ar "Иванушками international". Un tā kā tūre jau bija savā noslēgumā, pēc uzstāšanās mēs iedzērām grimmētavās. Viņi saka: "Mums tā patīk jūsu mūzika," bet es jau iereibis tā arī atcirtu: "Tad kāpēc jūs dziedat tādu sūdu?" Un viņi, mēģinot attaisnoties saka: "Bet cilvēki taču to pieprasa." Bet kāpēc tik slikti domāt par cilvēkiem? Pēc tādas ideoloģijas arī tiek būvēti baisākie režīmi. No šādas domāšanas arī rodas agresija, jo visu laiku tiek pazemināts kopīgās kultūras līmenis. Lieliski, protams, ka Ukraina otro reizi uzvarēja "Eirovīzijā", bet tas ir nesistemātisks kopīgās problēmas risinājums. Lūk, ja ukraiņu mūzika būtu tādā līmenī, ka vismaz skanētu pie sevis dzimtenē, to klausītos un izvēlētos – tas būtu lieliski.

Jūsu dziesma "Весна" tika uzrakstīta krietnu laiku pirms visiem šiem notikumiem, bet tikai vēlāk Ukrainai sniedza jaunu nozīmi. Vai tolaik jūs dziesmā ieguldījāt kaut ko vairāk par gadalaiku maiņu?

Es uzrakstīju to, ko jutu tajā momentā. Tas noteikti nebija mārketinga gājiens. Ar atpakaļejošu datumu noskaidrojās, ka dziesma iznākusi tradicionālā kanonā "веснянки". Tādas ir katrā tautā – tās izmanto pavasara piesaukšanas rituālos. Mūsu senči saprata, ka pavasaris pienāks jebkurā gadījumā, bet, lai viss notiktu labi un pareizi, to vajadzēja uzaicināt pēc visiem kanoniem. Ja mēs gribam pozitīvas pārmaiņas, tās ir jāpiesauc.

Maidans bija tāds rituāls?

Protams, bet tāda veida rituālu mēdz būt daudz. Ir dziesmotie rituāli, ir vudu rituāli, kad lejas asinis. Ja pirmais Maidans varēja noiet pa naža asmeni, tad otrais izlietos milzīgā asins peļķē. Tas ir bīstams pasākums.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!