Sanktpēterburgā dzimušais (tolaik Ļeņingrada) leģendārais krievu rokmūziķis Viktors Cojs gāja bojā 1990. gada 15. augustā 28 gadu vecumā, ar savu automobili “Moskvič” ceļa posmā Sloka-Talsi ietriecoties autobusā “Ikarus”. Ja ne šīs autoavārijas, tad šodien, 21. jūnijā, viņš svinētu savu 55. dzimšanas dienu.
Kādreizējais "Kino" basģitārists un tagadējais grupas "Aquarium" basists Aleksandrs Titovs Coju atminas kā romantisku, gana maigu un svārstīgu cilvēku, kurš tai pat laikā skaidri zinājis savu mērķi. "Viņam bija savs personīgais ceļš – viņš allaž par to runāja, viņam vienmēr bija mērķis. Un tā nebija masu kultūra, tā viņu drīzāk biedēja. Dzīves nogalē – zinu no stāstiem un arī pats redzēju – tas viņu mocīja. Bija redzams, kā viņu tas nomāc. Protams, viņam patika lielais skaits pielūdzēju, taču sākotnēji mērķis viņam bija pavisam cits. Masu histēriju ir grūti pārciest, jo nav iespējams noslēpties. Tāpēc atpūsties regulāri viņš brauca uz Baltiju, tur viņu mazāk "knābāja"," atmiņās par aizgājušo radošo laikabiedru ar "Meduza" dalās Titovs.
Savas īsās, taču gana ietekmīgās un ražīgās karjeras laikā Cojs ar "Kino" paspēja ierakstīt astoņus albumus (tai skaitā pēdējo "Melno albumu" ("Черный альбом"), kas tika pabeigts un laists klajā pēc viņa nāves. Slava un statuss Coju ne pārāk interesēja, to viņš arīdzan vairākkārt apliecinājis intervijās, tāpēc rokmūzikas elka parādīšanās uz kino ekrāniem bija vairāk kas līdzīgs radoša cilvēka meklējumiem.
‘Ijahha’ (1986)
Coja drauga Rašida Nugmanova īsmetrāžas filma "Ijahha" ("Йя-хха") tika uzņemta divu nedēļu laikā un tajā iemūžināti galvenie tā laika Ļeņingradas roka pasaules darboņi – grupas "Alisa" un "Zoopark", "Aquarium" līderis Boriss Grebenščikovs un, protams, šodienas gaviļnieks Cojs. Melnbaltajai filmai nav sižeta, turklāt līdzekļu trūkuma dēļ tā arī netika pabeigta.
‘Brīvdienas cauri’ (1986)
Režisora Sergeja Lisenko garadarbs ir vēl viens bezbudžeta studentu kino, taču šoreiz tas no A līdz Z veltīts tieši Cojam un "Kino". "Brīvdienas cauri" ("Конец каникул") veido četri videoklipi: "Aizver pēc manis durvis" ("Закрой за мной дверь"), "Pamēģini ar mani uzdziedāt" ("Попробуй спеть вместе со мной"), "Tālāk rīkosimies mēs" ("Дальше действовать будем мы") un "Kādreiz tavās acīs dega ugunkuri" ("Раньше в твоих глазах зажигались костры").
‘Roks’ (1987)
‘Assa’ (1987)
Režisora Sergeja Solovjova kulta filmā "Assa" ("Асса") Coja piedalīšanās ir visai savdabīga, proti, viņš redzams pašās beigās. Ainu ar Coja un "Kino" piedalīšanos filmēja veselu dienu Maskavas Zaļajā teātrī Gorkija parkā, turklāt lielāko daļu laika aizņēma režisora ķīviņi ar apsardzi. Filmā arīdzan tiek atskaņota, šķiet, teju par "Kino" simbolu kļuvusī dziesma "Pārmaiņas" ("Перемен").
‘Adata’ (1988)
Rašida Nugmanova darbs "Adata" ("Игла") ir Coja kino karjeras virsotne. Viņa atveidotais personāžs Moro dodas apraudzīt draudzeni pēc tēva nāves un atskārst, ka profesora meitas pārtikusī dzīve slēpj skeletus skapī, proti, meitene "uzsēdināta" uz narkotikām. Cojs apņēmies meiteni no ligas izglābt un aizved uz tuksnesi, lai viņa "atlauztos", bet pats paralēli cenšas sodīt vietējo mafiju. Coja aktierspēle šajā filmā ir īpašas pieminēšanas vērta, jo Nugmanovs viens no pirmajiem pierādīja, ka labam sniegumam ne vienmēr it nepieciešama attiecīga izglītība un pieredze – reizēm ir gana vienkārši būt pašam.