To, kādi mūsdienās ir mūzikas festivāli, lielā mērā veidojuši konkrēti vēsturiski gadījumi – gan spilgtas un iespaidīgas uzstāšanās, kas iedvesmojušas attiecīgo klausītāju un mūziķu paaudzi mainīt radošās darbības paņēmienus, gan tehnoloģiju jauninājumi, kas ļauj pārveidot festivālu formātu.
Gaidot pašmāju lielāko mūzikas un mākslas festivālu "Positivus", piedāvājam atskatīties uz desmit notikumiem pasaules festivālu vēsturē, kas vai nu ietekmējuši šī formāta pasākumu tradīcijas, vai ierakstīti mūzikas vēsturē kā neatkārtojami un mākslinieciski augstvērtīgi notikumi.
Ņūportas folkmūzikas festivāls (1965). Dilans ar elektrisko ģitāru
1965. gada jūlijā Bobs Dilans kāpa uz Ņūportas folkmūzikas festivāla skatuves ar elektrisko ģitāru, daļā skatītāju radot sašutuma vilni. Folkmūzikas cienītāju iemīļotais Dilans, uzvilcis saules brilles un ādas jaku, pēkšņi skanēja pavisam ne tā, kā to gaidīja attiecīgā publika. Lai arī daudzi tolaik Dilanu kritizēja, viņa provokatīvais solis uz visiem laikiem satricināja mūzikas industriju.
Pagājušā gadsimta 60. gadu vidū Bobs Dilans tika uzskatīts par galveno personu amerikāņu folkmūzikas jaunākajā vilnī. Viņa ieraksti līdz 1965. gadam – "The Freewheelin' Bob Dylan" un "The Times They Are a-Changin'" – daudziem mūzikas vērtētājiem un faniem lika mākslinieku dēvēt par savas paaudzes balsi.
1965. gada koncerts esot bijusi pirmā reize, kad Dilans uzstājas ar elektrisko instrumentu ansambli, pats spēlēdams elektrisko ģitāru. Vairāki skatītāji koncerta laikā ar saucieniem un svilpieniem protestēja pret Dilana izgājienu, jo uzkatīja, ka šādi Dilans attālinās no "patiesu" (akustisku) politisku dziesmu sacerēšanas. Taču mūsdienās ir skaidrs – ar šo koncertu Ņūportas festivālā Dilans mainīja populārās mūzikas vēsturi. Viņš ne tikai pārorientējās uz jaunu skanējumu pats, bet neatgriezeniski ietekmēja turpmāko gadu mūziku un kontrkultūru.
'Monterey Pop' festivāls (1967). Džimijs Hendrikss aizdedzina ģitāru
Lai arī mūzikas instrumentu iznīcināšana šķiet kā necieņas izrādīšana, ir mūziķi, kuru destrukcijas izlēcieni būtiski ietekmējuši koncertu tradīcijas. Spilgts piemērs ir izcilā ģitārista Džimija Hendriksa grupas "The Jimi Hendrix Experience" koncerts 1967. gadā "Monterey Pop" festivālā Kalifornijas štatā.
Lai arī instrumentu šķaidīšanā Hendrikss nav uzskatāms par pionieri (tie drīzāk varētu būt, piemēram, britu grupa "The Who"), viņa ceremoniāla "Fender" instrumenta sadedzināšana pēc elpu aizraujošās "Wild Thing" versijas festivālā kļuvusi par atpazīstamības zīmi ne tikai konkrētajam pasākumam, bet arī visai sešdesmito gadu psihodēliskās mūzikas scēnai.
Hendrikss ģitāras dedzināšanu skaidrojis kā rituālu vai upuri, savukārt mūzikas žurnālisti piedāvā arī citas interpretācijas, aprakstot notikušo gan kā vienkāršu skatītāju "uzkurināšanu", gan kā narkotiska reibuma izraisītu rīcību, gan – simbolu Hendriksa inovatīvajai un ugunīgajai ģitārspēlei.
Leģendāro Hendriksa priekšnesumu iemūžinājis D. A. Penibeikers, kurš 1968. gadā izdeva dokumentālo koncertfilmu "Monterey Pop".
Vudstokas festivāls (1969). Ierodas 400 000 cilvēku
Turpmākajos gados, lielā mērā pateicoties Vudstokas (Woodstock, 1969) festivālam, mūzikas festivāli sāka kļūt par globāli pieprasītu un komerciālu parādību.
Mēdz teikt, ka Vudstokas festivāls ir sešdesmito gadu kontrkultūras kulminācija – uz nelielo Ņujorkas štata pilsētu Betelu ieradās neplānoti liels apmeklētāju skaits – kopā aptuveni 400 000 cilvēku. Turklāt bijis paredzēts, ka pasākums noritēs no 15. līdz 17. augustam, taču iznākumā tas ilga četras dienas.
Populārās mūzikas vēsturē Vudstokas festivālu uzskata par pagrieziena punktu galvenokārt tādēļ, ka pēc tā mūzikas festivāli kļuva arvien izplatītāki un aizvien biežāk ieņēma Vudstokai līdzīgu formu, kurā vairāku dienu garumā cilvēki dzīvo kādā apzaļumotā teritorijā, klausoties mūziku visas dienas garumā.
Vairāki Vudstokā izskanējušie koncerti nu iegajuši vēsturē ne vien kā kvalitatīvi muzikāli priekšnesumi, bet arī – kā hipiju ēras simboli. Viens spilgts piemērs ir jau minētais Džimijs Hendrikss, kurš ar elektrisko ģitāru nospēlēja psihodēlisku ASV himnas versiju festivāla noslēgumā.
Par festivālu uzņemta dokumentālā filma, kas 1970. gadā saņēma Amerikas Kinoakadēmijas balvu "Oskars".
'The Bath Festival' (1970). 'Led Zeppelin' leģenda
1970. gadā Somersetā, Lielbritānijā notika "The Bath Festival", kurā neaizmirstamu un vēsturiski nozīmīgu priekšnesumu sniedza tobrīd slavas zenītā esošā grupa "Led Zeppelin".
Mūziķi festivāla auditoriju iepazīstināja ar sava topošā trešā albuma jauno materiālu. Tā bija pirmā reize, kad plašāka publika izdzirdēja nu jau leģendāro "Immigrant Song" un citas dziesmas.
Kopumā koncerts ilga trīs stundas, grupa atpakaļ uz skatuves tika saukta piecas reizes un šī joprojām tiek uzskatīta par visu laiku labāko un nozīmīgāko "Led Zeppelin" performanci.
Sanfrancisko pludmalē aizdedzināta koka cilvēka figūra (1986)
ASV pilsētā Sanfrancisko 1986. gadā bariņš draugu aizdedzināja aptuveni trīs metrus augstu, no koka veidotu cilvēka figūru, tādējādi nododoties tā dēvētajai radikālajai pašizpausmei (radical self-expression).
Kā raksta mūzikas apskatnieki, tajā brīdī tas vēl nebija zināms, bet viņu performance bija sākusi ķēdes reakciju, kas iznākumā būtiski ietekmēs festivālu kultūru. Koka figūras dedzināšana turpinājās katru gadu, kamēr 1990. gadā pasākums norisinājās Nevadas štata Blekrokas tuksnesī, šoreiz jau ar nosaukumu "Burning Man".
Lai arī deviņdesmitajos festivāla popularitāte pieauga, "meinstrīmā" pasākums ienāca 21. gadsimta sākumā. Kā vēsta žurnāls "Everfest", 1990. gadā uz Nevadas tuksnesi devās aptuveni 120 cilvēku, bet 2014. gadā – jau 66 000. "Burning Man" izceļas galvenokārt ar to, ka pasākuma centrā novieto nevis mūziku, bet gan festivāla apmeklētāju un radošo izpausmi. Ciem vārdiem, "Burning Man" nav tradicionāls mūzikas festivāls, kurā būtiskākais ir slaveno mūziķu priekšnesumi, bet gan saiets, kas mudina iesaistīties, radīt, eksperimentēt.
"Burning Man" koncepcija un tā veidotāju domu gājiens atstājis redzamu iespaidu uz mūsdienu izklaides pasākumiem, kuros arvien nozīmīgākas kļūst tādas vērtības kā kopiena, sadarbība, videi draudzīgs dzīvesveids, kā arī tā dēvētā "hand-made" kultūra.
'Reading Festival' (1992). Pēdējais 'Nirvana' koncerts Lielbritānijā
Pazīstamā 90. gadu grupa "Nirvana" 1992. gadā bija "Reading" festivāla hedlaineri. Dažas dienas pirms festivāla klīda baumas, ka grupas līderis Kurts Kobeins, iespējams, koncertu atcels vājās veselības dēļ.
Reaģējot uz baumām, koncerta dienā Kobeins uz skatuves tika izstumts ratiņkrēslā, tērpies slimnīcas halātā un dīvainā parūkā. Kritiķi atzīmē, ka šis bijis viens no labākajiem "Nirvana" koncertiem. Diemžēl uzstāšanās "Reading" festivālā bija pēdējā reize, kad "Nirvana" viesojās Britu salās.
'Lollapalooza' (1993). 'Rage Against the Machine' pa pliko Floridā
'Hurricane' (2004). Deivida Bovija pēdējā uzstāšanās
2004. gadā Vācijas festivālā "Hurricane" pirmā vakara galvenais mākslinieks bija Deivids Bovijs. Viņš nospēlēja pilna garuma koncertu, ar dziesmām klejojot pa dažādiem savas karjeras laikaposmiem. Pēc publikas ovācijām Bovijs atgriezās uz skatuves, lai nospēlētu "Life on Mars?", "Suffragette City" un noslēgumā "Ziggy Stardust". Diez vai publikā kāds nojauta, ka mūziķis cieš no stiprām sāpēm krūšukurvī, bet ejot nost no skatuves saļima.
Nākamajā vakarā rokmūzikas leģendai bija paredzēta uzstāšanās "Southside" festivālā Vācijas dienvidos, taču koncerts, tāpat kā vēlākā turneja tika atcelti.
Iznākot albumam "The Next Day" (2013), daudz tika baumots par iespējamu turneju, tomēr runas neapstiprinājās un koncerti netika izziņoti. Tādējādi uzstāšanās Vācijā ir pēdējā reize, kad Bovijs sniedza pilna garuma koncertu.
