No 27. līdz 29. jūlijam jau 26. reizi Livonijas ordeņa Siguldas pilī norisināsies Starptautiskie Siguldas Opermūzikas svētki, kuru centrālais notikums šogad būs itāļu komponista Umberto Džordāno meistardarba "Andrē Šenjē" oriģināliestudējums. Pirmo reizi Latvijā šī pasaulslavenā opera tika iestudēta 1928. gadā ar jauno mākslinieku Jāni Vītiņu galvenajā lomā. Viņa sniegums toreiz raisīja sajūsmu gan publikas, gan mūzikas profesionāļu vidū, paverot ceļu uz spožu starptautisku karjeru, taču šis fakts nebūt nav vienīgais, kas viņa vārdu pārliecinoši (un arīdzan skaudri) ieraksta Latvijas vēsturē.
Jānis Vītiņš piedzima 1894. gada 14. oktobrī Aizputes apriņķa Dzērves pagastā. Skolas gaitas viņš sāka Rāvas pamatskolā, mācības turpināja Činkas komercskolā Liepājā, pēcāk iestājās Pleskavas praporščiku skolā. 1915. gadā Vītiņu iesauca Krievijas armijā, no kuras mājās viņš atgriezās ar Svētā Jura krustu. Savukārt 1919. gadā Vītiņu mobilizēja Latvijas nacionālajā armijā, kur kā virsleitnants viņš demonstrēja varonību cīņās pie Bolderājas, kā arī sāka publiski uzstāties – dziedāt. Tas arī bija iemesls, kāpēc 1920. gadā pēc demobilizēšanās viņš iestājās Latvijas konservatorijā. Paralēli Vītiņš dziedāja arī Latvijas Nacionālās operas korī, kur arvien biežāk viņam sāka uzticēt solo partijas. Savukārt 1921. gadā Vītiņu par cīņām 1919. gada 3. novembrī pie Šmita un Dreimaņu mājām Bolderājas rajonā apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni.
Jāņa Vītiņa laikabiedrs, kolēģis un arīdzan draugs operdziedātājs un rakstnieks Mariss Vētra savās atmiņās par dalību Brīvības cīņās, kas apkopotas grāmatā "Rīga toreiz...", raksta: "Biju iepazinies ar sestās rotas komandieri Jāni Vītiņu. 8. Daugavpils pulkā par viņu stāstīja leģendas. Viņš protot dziedāt, dzert un karot. Viņš allaž esot savas rotas priekšgalā. Ar pāris trakuļiem no savas rotas Spilves pļavā Jānis Vītiņš padzina lielgabalu apkalpi no ienaidnieka lielgabaliem, apgrieza stobrus un tad šāva tiem pakaļ. Jelgavā viņš iegāja pats pirmais, ieguvis zirgus un mundierus, bet neviena gūstekņa. Bija trakot iemīļots un slavināts. Nebija kareivja, kas negribētu sekot virsleitnantam Jānim Vītiņam. Kad viņš uzsāka "Ķemermiestiņu", tā izstiepās no Olaines līdz Baložiem, un viss pulks dziedāja līdzi. Ar gari, gari izstieptu "Ķemermiestiņu" divdesmitie gadi soļoja no Jelgavas uz Rīgu. Jānis Vītiņš dziedāja visskaļāk. (..) Viņš bija karavīrs, nedomāja kļūt par mākslinieku, bet iedziedājās Baltā namā vēl pirms manis."
