Kā šobrīd jūtaties?
K: Patiesībā ļoti jauki, šī ir patiešām skaista vieta. Es nezināju, ka te būs mežs.
V: Mēs šeit ieradāmies pirms aptuveni divām stundām, vakar spēlējām Čehijā, Ostrovā. Par laimi, tomēr ceļš bija samērā viegls, tādēļ nejūtamies noguruši un esam gatavi uzstāties.
Vai tas, ka gandrīz katru dienu esiet citā pilsētā un pat valstī, ļoti nenogurdina?
V: Mūsu grupas biedram Kailam ir teiciens, ka mēs esam bijuši dažnedažādākajās vietās, bet tās tā arī neesam redzējuši. Mūsu viesošanās pārsvarā sastāv no lidostām, viesnīcām, koncertiem, atkal viesnīcām un lidostām, par ko ir nedaudz žēl, jo daudzām lieliskām vietām esam izskrējuši cauri, tās pa īstam neizbaudot. Cerams, ka kādu dienu būsim tik populāri, ka varēsim koncertēt reizi pāris dienās pat visnoslogotākajās tūrēs, lai katrā pilsētā paviesotos ilgāk.
Kad uzstājaties festivālos, vai ir svarīgi, kāda ir jūsu vieta programmā, uz kuras skatuves muzicēsiet?
K: Festivāli mums ir kā vasaras nometnes bērniem - tajos ir iespēja satikties, iepazīties un tusēties ar citiem mūziķiem. Piemēram, tie paši "The 1975", kas spēlē šobrīd, ir lieliski čaļi, mums ir izveidojusies tiešām cieša draudzība.
V: Ja godīgi, es joprojām nemaz nezinu, uz kuras skatuves mēs būsim, tā kā mani tas absolūti neinteresē.
Vai tas ir vienalga arī tad, kad uzstājies?
V: Ja godīgi, man labāk patīk teltis, jo tās vienmēr šķiet piepildītākas, darbīgākas. Mazākās teltīs ir vairāk jūtama parasta koncerta sajūta, tomēr pēdējā laikā bieži to izjust nesanāk, jo pārsvarā uzstājamies uz lielākajām skatuvēm.
Jau pieminējāt "The 1975". Vai ir vēl kādi mūziķi, ar ko šogad esat labi sadraudzējušies?
V: "AlunaGeorge", precīzāk - Alunu, jo Džordžs šobrīd nav tūrē, bet viņa ir tiešām lieliska. Tāpat "Haim" meitenes ir tiešām foršas. Nesen satikām "Coldplay", kas ir vieni no jaukākajiem cilvēkiem, kādus vien spēju iedomāties. Bet principā lielākā daļa cilvēku, ko festivālos sanāk satikt, izrādās pat ļoti jauki un piezemēti! Liekas, ka mums ir ideālais darbs!
Cik nu mums ir iznācis parunāties, liekas, ka arī jūs esat gana piezemēti. Kā paši uztverat to, ko šobrīd dariet - tas ir kā darbs vai arī vienkārši iespēja nodarboties ar savu mīļāko lietu?
V: Man neliekas, ka tas jebkad būtu bijis darbs, tā drīzāk ir privilēģija spēlēt mūziku katru dienu. Nedomāju, ka nenovērtējam to, kur esam, bet šķiet, ka mums nav zvaigžņu slimības. Domāju, kapret to cīnīties palīdzējis fakts, ka neesam tīņi, bet gan jau tuvojamies trīsdesmit gadu slieksnim. Ja piemini darbu, tad es to uztveru kā kaut ko, ko īsti nevēlies darīt, bet tev tas ir jādara, savukārt mūzika ir lieta, ko mēs visi mīlam. Cerams, ka būs iespēja ar to nodarboties vēl ilgi!
Es zinu, ka jūsu solists Dens ir milzīgs "Tvinpīkas" fans un jūs koncertus uzsākat tieši arī šī seriāla galveno motīvu.
K: Patiesībā neviens no mums pārējiem nav redzējis šo seriālu! Šķiet, ka mums kopīgi to vajadzētu noskatīties, lai pēc tam būtu kaut kas, ko teikt intervijās. [smejas] Man par to visu ir vairākkārt vaicājuši, un man absolūti nav nekā, ko teikt šajā sakarā.
V: Pēc festivālu sezonas mums būs dažas brīvas dienas, kuru laikā vajadzētu padomāt par nedaudz citādu šova ievadu. Es personīgi ceru uz Rembo tēmas plašāku izmantojumu, manuprāt, brīnišķīgs materiāls! [smejas]
Dens ir galvenais dziesmu un tekstu autors, "Bastille" sākotnēji bija viņa solo projekts. Vai, izpildot šīs dziesmas, ir sajūta, ka tas ir jūsu kopdarbs?
K: Dens saraksta dziesmas, bet tad, kad tās reāli ir jāieraksta un jāizpilda, mēs visi to darām kopā. Arī, gatavojot nākamo ierakstu,kopīgi strādājam pie dziesmām, tādēļ sajūta ir, ka tas ir grupas nopelns un ka mēs esam īsta grupa.
V: Galu galā, diezgan daudzām grupām ir tā, ka komponists ir viens, bet visi kopā tās apstrādā un izpilda. Kaut vai tiem pašiem "Coldplay".
Pētot grupas vēsturi, tā arī nesapratu, kurā mirklī jūs abi tai pievienojāties.
K: Tas ir sarežģīti un patiesībā, šķiet, nekad to tā īsti neesam stāstījuši. "Bastille" sākās jau sen aptuveni pirms gadiem pieciem, kad vēl pat nedomājām par pirmajiem singliem. Dena solo projekts, ko daudzi uzskata par "Bastille" sākumu, bija vēl vecāks, bet no tām dziesmām šobrīd neko vairs neizmantojam. Mēs ar Viljamu spēlējām ar Denu vēl tad, kad viņš bija solo mākslinieks. Nedaudz vēlāk atradām arī Kailu, un ap to laiku dabīgi noformējās "Bastille". Pārējais jau ir vēsture.
Jūs esat plaši pazīstami ar savām dziesmu kaverversijām un mešapiem. Vai, tās izpildot, sajūta ir tāda pati, kā spēlējot citas "Bastille" dziesmas?
V: Mēs tās nespēlējam katru reizi, tāpēc tas ir kaut kas, ko varam izvilkt no plaukta laiku pa laikam, lai atdzīvinātu setu. Īpaši jau tas attiecas uz "No Angels", ko parasti dziedam, kad Ella ir ar mums [Salacgrīvā to dziedāja viens pats Dens - aut.].
K: Ja mēs spēlējam kaverversijas, tām vienmēr pievienojam kādu jaunu šķautni, neizpildām tās kā oriģinālie izpildītāji. Protams, ir forši spēlēt savas dziesmas, bet dažreiz, īpaši kā festivālos, izpildīt kādu kaverversiju ir laba ideja - tā varbūt ir nedaudz bailuļu taktika, toties klausītāji parasti reaģē ļoti aktīvi un daudz vairāk iedziļinās uz skatuves notiekošajā! [smejas]
Tātad šodien "No Angels" nespēlēsiet, ja jau Ella nav ar jums?
V: Es patiesībā nezinu, par dziesmām, ko izpildīsim, nolemjam pavisam īsi pirms koncertu sākuma.
K: Principā mēs nekad iepriekš nezinām, cik ilgi spēlēsim, tāpēc to noskaidrojuši sanākam kopā un mēģinām saprast, ko attiecīgajā vakarā vēlamies. Reizēm arī kliedzam viens uz otru, un uzvar tas, kurš spēj nobļauties pēdējais.
V: Mums ir vairākas iestrādnes, kurās izveidots setlistes mugurkauls, un tad ap to arī strādājam.
K: Kādreiz man gan gribētos "Pompeii" nospēlēt pirmo, lai tikai redzētu, vai visi aizies projām vai nē, bet Dens to neļauj.
Man liekas, ka "Bastille" ir viena no tām grupām, kas iemantoja popularitāti ļoti ātri, cilvēki pazīst jūsu dziesmas, bet ļoti maz zina par jums pašiem un grupu kopumā. Vai tās ir tikai manas iedomas, vai arī jums pašiem tā šķiet?
V: Nē, tā noteikti ir visur, un arī mums pašiem tā liekas. Mēs nekad tā pa īstam neesam ļoti cieši sadarbojušies ar presi, mums nav daudz interviju, mēs necenšamies dzīvot tā saukto slavenību dzīvi. Paldies Dievam, mēs esam no tām grupām, kuru faniem tiešām interesē mūsu mūzika, nevis, piemēram, kur un ar ko kāds no mums ir bijis kopā.
K: Es gan domāju, ka daudzi gan jau ir dzirdējuši mūsu dziesmas, nezinot, kas tās izpilda, bet es par to īpaši nebēdājos. Man nepietrūkst slavas, pat tā kripatiņa, kas man jau šobrīd ir, ir vairāk, nekā gana. Es tiešām neredzu nekādus plusus tam, ka es esmu pazīstams. Tā kā šobrīd mēs esam ļoti apmierināti ar to, kā viss izvērties.
Kad iznāca albums "Bad Blood", vai jutāt, ka mainās preses un klausītāju attieksme pret jums?
K: Kā jau teici, visiem šķiet, ka mēs guvām popularitāti milzīgā, bet patiesībā pirms tam tūrējām 18 mēnešus, līdz parakstījām līgumu ar ierakstu kompāniju, to laikā pamazām veidojot savu fanu bāzi.
V: Galvenais ir tas, ka mēs paši nekad nedomājām, ka varētu nonākt daudzu uzmanības centrā. Pēc "Pompeii""un "BadBlood"panākumiem gan izskatās, ka mēs esam vairāk meinstrīmā, nekā jelkad būtu iedomājušies. Tā ir lieta, kas pašu apziņā ir mainījusies. Mēs vienmēr bijām droši, ka izdosim kārtējo mazo indie albumu, kas noteikti negūs tādus panākumus, kādus tas guva. Tas viss ir bijis tiešām ļoti liels pārsteigums, un jā - pēc šiem panākumiem cilvēki mūs sākuši uztvert daudz nopietnāk, piedāvā daudz vairāk iespējas. Tiesa - tas ne vienmēr ir labi, jo parasti šīs iespējas arī ietver faktu, ka palielināsies mūsu atpazīstamība. [smejas]
Vai esi bēdīgs, ka nokļuvāt meinstrīmā?V: Es nezinu, zināmā mērā to izbaudu. Man liekas, ka tas ir ļoti jauki, būt tai foršajai grupai, ko tik daudzi grib dzirdēt.
K: Man liekas, ka starp meinstrīmu un meinstrīma popmūziku ir milzīga atšķirība, ko cilvēki mēdz jaukt. Teiksim, mūsu albumā pie dziesmu radīšanas strādājuši pieci cilvēki, kamēr, papētot to, kas ir topos, bieži vien redzi 20 un vairāk autorus.
V: Vispār jau ir tā, ka meinstrīms ir kļuvis par gluži vai lamuvārdu, bet es īsti nesaprotu, kādēļ tā - tas taču nozīmē, ka daudziem cilvēkiem patīk tava mūzika. Tas ir jauki, man šķiet, ka labāk nekā tad, kad visi apgalvo, ka tu sūkā.
Vienas no jūsu zināmākajām dziesmām "The Things We Lost" video uzņēmāt Lietuvā. Kādēļ tāda izvēle?
V: Mēs patiesībā meklējām tuksnesi Eiropā, kura, protams, šeit nav. Apsvērām domu doties uz Dienvidspāniju, tomēr beigās atradām vecu ķīmisko rūpnīcu Lietuvā. Tas bija apbrīnojami, izskatījās gandrīz vai pēc skata no citas planētas! Es īsti neesmu drošs, kas tas ir, šķiet, kaut kādi bīstamie atkritumi, kas jau zaudējuši spēku, visur bija kaut kāds balts pulveris, kas izskatījās pārsteidzoši līdzīgs tuksneša smiltīm. Lai vai kā, tā vieta bija apbrīnojama.
K: Atceros, ka filmējām to klipu visu nakti, bet jau nākamajā vakarā mums bija paredzēts koncerts Oksfordā. Viss nonāca līdz tam, ka bijām divu stundu brauciena attālumā no lidostas, savukārt jāizlido bija jau pēc stundas. Un tad nu mūsu lieliskais šoferis, kuram noteikti bija jābūt rallija braucējam, teica, ka mūs nogādāšot lidostā stundas laikā, kas arī tika paveikts. Nemelošu - man visu laikubija ļoti bail, bet laikam jau nepamatoti, jo viņš bija tiešām lielisks braucējs! [smejas]
Vai tas ir smieklīgākais stāsts jūsu līdzšinējā koncertēšanas pieredzē?
V: Mēs neesam īpaši smieklīgi. Reiz aizmirsām mūsu skaņu inženieri Vācijā, kur visi tovakar daudz dzērām. Mūsu tūres buss bija novietots blakus mediķu auto, un, kaut gan neviens nezina, kas notika patiesībā, mums šķiet, ka viņš bija tik ļoti piedzēries, ka aizmiga kaut kur starp šiem abiem auto, kā rezultātā ārsti viņu nogādāja medicīnas centrā. Mēs viņu visur izmeklējāmies, bet lai paspētu uz nākamo koncertu, bija jau jābrauc prom, tāpēc nācās viņu pamest. Diemžēl maks, telefons un visas pārējās viņa mantas bija palikušas pie mums, tādēļ viņam nācās stopēt caur visai Vācijai, lai tikai tiktu uz koncertu. Mēs par to jutāmies ļoti slikti, bet viņš paspēja un izdzīvoja, tā kā viss ir kārtībā! [smejas]
