Franču dziedātāja ar kvantu fiziķes izglītību. Saruna ar Karenu Vūru  (7)

Vai, jūsuprāt, Kokto stāsts ir par mīlestību vai vairāk par emocionālu atkarību, pieķeršanos, mīlestības disfunkcionālo pusi?

Tas ir ļoti izplatīts stāsts. Protams, tas ir par mīlestību. Un arī par pieķeršanos un atkarību, manuprāt, šie temati nav nodalāmi. Tas ir klasiskais stāsts par vīrieti, kurš vēlas pamest sievieti, kura savukārt cenšas viņu pēc iespējas ilgāk noturēt pie sevis. Šeit – uzturot telefonsarunu. Lai arī viņa zina, ka viss jau ir nokavēts, tomēr nav viņas spēkos sevi no tā atturēt.

Vai šī mīlestība nav vienpusēja?

Nē, es domāju, ka vīrietis viņu mīlēja, un tā tas bija vairāku gadu garumā. Jā, tas nenoliedzami ir mīlasstāsts, bet tas ir beidzies, tādēļ skumjš. Tas ir par sievieti, kurai jāpieņem attiecību izbeigšanās.

Un kā jūs domājat, vai Viņai beigās izdodas pārkāpt sev pāri, turpināt dzīvot tālāk?

Jā, es domāju, ka viņa turpina dzīvot savu dzīvi. Kokto stāstā ir brīdis, kad Viņa apsver pašnāvību, jo nespēj pārdzīvot briesmīgās sajūtas, būdama atrauta no viņa un iztēlojoties viņu ar citu sievieti, bet esmu pārliecināta, ka beigās ar viņu viss būs kārtībā, viņa atkal atradīs mīlestību. Tāda ir mīlestības daba, vai ne? Kas ar šo varoni notiek iestudējuma beigās, tas paliek režisora ziņā. Bet, manuprāt, viņa pēc tam atkal var būt laimīga. Izrādes sākumā tikai dažas dienas ir pagājušas, kopš viņš viņu pametis. Un tas ir pats grūtākais brīdis.

Mēs, klausītāji, atnākam uz izrādi un ar jūsu varoni pavadām apmēram stundu vienā telpā. Jums ar Viņu jāsadzīvo mēģinājumos mēnešu, gadu garumā. Kā jūs raksturotu attiecības ar šo tēlu? Tās ir grūtas vai vieglas?

Vispirmām kārtām – aizkustinošas, empātiskas. Man ļoti patīk Kokto stāsts. Viņš to uzrakstīja, pats pārdzīvodams šķiršanos no drauga. Tādējādi tas kaut kādā ziņā ir patiess stāsts, kuru viņš pats izdzīvojis. Tiesa, stāstā ir dažas vietas, kuras man nepatīk, mazliet novecojušas. Piemēram, telefonsakaru pārtrūkšanas problēma, kas mūsdienās tā vairs īsti nefunkcionē, tomēr brīži, kad viņa piepeši nedzird vīrieša balsi, varētu līdzināties tiem, kad laukos atsakās strādāt mobilie telefoni.

Es te nesaskatu histēriju, bet mīlestības un atkarības dažādas pārejas fāzes. Dažbrīd viņa ir dusmīga, dažbrīd izmisusi, skumja, pēkšņi atkal priecīga, spējīga viņu mīlēt. Tās ir dažādas šķiršanās fāzes. Neuzskatu, ka ļoti līdzinos šai sievietei, bet man ir bijusi līdzīga saruna ar vīrieti, kurš mani pameta. Tas ir briesmīgi. Tu labi zini, ka brīdī, kad telefonsaruna pārtrūks, viss būs beidzies, tādēļ tik būtiski to uzturēt. Katru reizi, kad piedalos šajā iestudējumā, tas vienmēr ir ceļojums no viena emocionālā stāvokļa citā, mans tēls izrādes sākumā un beigās atrodas dažādos izejas punktos. Izrādes finālā man vienmēr ir sajūta, ka kaut kas ir noticis, mainījies. Un man tas patīk.

Vai jums bijusi nesaprašanās ar kādu režisoru par tēla interpretāciju?

Tā nevarētu teikt. Lielākā daļa no "Cilvēka balss" uzvedumiem, kuros esmu dziedājusi, bijuši koncertuzvedumi. Kaut gan patiesībā jums taisnība. Pirmais režisors bija fantastisks, ar viņu strādājām pie emocijām, grimasēm. Jo viss ir ļoti vienkārši – ir telefons, tev jāiztēlojas vīrieša atbildes, un tas viss tiek izspēlēts caur tavu seju. Nav milzīgas scenogrāfijas ar neskaitāmām detaļām. Tas ir ļoti vienkāršs un kinematogrāfisks koncepts. Paskatieties versijas ar Ingrīdu Bergmani vai Annu Manjani (Anna Magnani), varat tās atrast Youtube. Man tās ļoti patīk, sevišķi Bergmane, jo viņas acīs var nolasīt pilnīgi visu.

Man bija konflikts ar kādu režisori, jo viņa nevēlējās, lai uz skatuves būtu telefons. Nezinu, kas būs padomā režisoram Cēsu iestudējumā, bet man tas sagādāja grūtības. Pat mobilais telefons būtu palīdzējis. Jo, redziet, manuprāt, šis skaņdarbs ir uzrakstīts telefonam. Sievietei un telefonam. Nav nepieciešams iztēloties kaut ko sarežģītāku. Manuprāt, atsakoties no telefona rekvizīta, pastāv risks zaudēt tēla emocionālās šķautnes, jo tad Viņa patiešām var izskatīties histēriska, visu laiku sarunājoties ar sevi, bet tas var arī nostrādāt. Domāju, ka publika to uztvēra, bet man bija daudz grūtāk. Ja režisors atsakās no telefona, viņam mani jāpārliecina ar ļoti labu argumentu.

Pirmā Viņa – Denīze Divāla – esot teikusi, ka šī loma nav piemērota operdziedātājai. Līdzīgi rakstīja Kokto – mēs nemeklējām šai lomai klasisku operdziedātāju. Vai, jūsuprāt, tas ir par papildu aktiermeistarības slogu, balstot visu izrādes dramaturģiju uz saviem pleciem?

Domāju, ka tas ir vairāk par vokālo stilu. Pulenka opera ir samērā lirisks skaņdarbs, rakstīts soprānam. Ir diezgan augstas skaņas un pāris momentu, kuros dziedātājai jādzied ļoti liriskā manierē. Orķestris ir milzīgs, Pulenka stilā, līdzīgi arī "Karmelītu dialogos" – dažbrīd ir grūti pārdziedāt orķestri. Tajā pašā laikā ir ļoti daudz īsu teikumu, kas vairāk jāizrunā, mazāk jāizdzied. Kokto vai Pulenks, sevišķi 50. gados, nevēlējās lielu soprāna balsi, kas dziedātu Verdi vai Pučīni stilā. Daudz atbilstošāka lomai bija Denīze Divāla – dziedātāja, kurai piemīt lielāka fleksibilitāte.

Varbūt zināt Pulenka stāstu par Mariju Kallasu – pēc kādas izrādes viņa pastūmusi malā savus kolēģus, lai viena pati saņemtu zāles aplausus, un kolēģis Pulenkam esot teicis – lūk, raksti savu operu šādai superdīvai. Visa uzmanība tiks viņai.

Jā, es zinu šo stāstu.

Tātad "Cilvēka balss" ir piemērota skatuves dīvām ar spēcīgu ego?

Jā, tāpēc arī es dziedu šo operu [smejas]. Ja godīgi, braucot šurp, aizdomājos par to, kā būs dziedāt ar latviešu orķestri, kurā, nešaubos, visi runā tekošā franču valodā. Kad orķestrī sēž francūži, jūtu, cik spēcīgi viņi atsaucas manam tekstam, jo, dabiski, saprot katru vārdu. Tā ir ļoti skaista sasaiste. Un tad domāju – vai latviešu mūziķi negarlaikosies, nesaprotot, kas notiek uz skatuves. Informāciju, protams, var nolasīt arī no manas sejas, un varbūt vismaz kādam būs tulkojums vai priekšstats par tekstu. Tad jau redzēsim. Mūzika, bez šaubām, ir ļoti franciska.

Jūs nākat no Bretaņas, un bretoņi ir ķelti. Lūdzu, pastāstiet, vai ir spilgtas atšķirības kultūrā, mentalitātē vai valodā atšķirībā no francūžiem, kuri ar ķeltu senčiem nevar lepoties?

Man ir bretaņiešu uzvārds, tas tiesa. Bet man ir diezgan jauktas asinis. Esmu pa daļai norvēģiete, un manī ir arī kaut kas no austrumiem. Bretaņa man nesaistās ar tur pavadītu laiku. Dzīvoju un studēju Parīzē, kādu laiku padzīvoju arī Norvēģijā. Visa mana ģimene ir no Bretaņas, dodos turp brīvdienās, bet nekad neesmu tur īsti dzīvojusi. Turklāt bez Bretaņas ir vēl arī citi Francijas reģioni ar kultūras atšķirībām – Korsika, basku reģions dienvidrietumos. Katrā no tiem savas īpatnības. Bet jūsu jautājums laikam bija par kaut ko citu?

Mani interesē, vai savā raksturā, uzvedībā saredzat kaut ko šī reģiona cilvēkiem raksturīgu?

Īsti nē. Es varētu vairāk runāt par norvēģisko.

Vai varat mazliet ieskicēt savu dzimtas koku, no kurienes nāk jūsu vecāki?

Mana māte ir pa pusei dienvidfrancūziete no Aviņonas un pa pusei austrumfrancūziete no Elzasas, ebrejiete. Mans tēvs ir pa pusei bretaņietis, pa pusei norvēģis. Tas viss sajaucies manī.

Un stiprāk jūs sajūtat norvēģisko?

Domāju, ka norvēģiskā daļa ir ļoti svarīga. Nedaudz arī ebrejiskā. Franciskā, pašsaprotami.

Kā jūs to raksturotu?

Manā ģimenē tas izpaužas kā klusums, diskrētums, nespēja pateikt "nē". Norvēģi nemēdz tā darīt. Varbūt tas ir miers. Nezinu, saku to šobrīd, rīt varētu atbildēt kaut ko citu. Tā ir mīlestība uz plašām ainavām ar okeānu. Vēlme būt dabas tuvumā. Peldēt, kuģot, atrasties ūdenī, tas varētu būt gan norvēģiskais, gan mazliet bretaņiskais.

Vai jūsu zināšanas kvantu fizikā jums var noderēt uz operskatuves?

Nē. Vienīgais aspekts, kas abām jomām kopīgs, ir pētniecība. Kvantu fizikā biju pētniece, tāpat arī balss ir izpētes objekts mūža garumā. Šonedēļ strādāšu pie "Cilvēka balss" un esmu pārliecināta, ka katru reizi atradīšu jaunus resursus, par kuriem iepriekš nenojautu. Esmu ļoti ziņkārīga, vienmēr meklēju kaut ko jaunu, tādējādi esmu varējusi izpausties abās specialitātēs. Ja atgriežamies pie jautājuma, tas īsti nepalīdz. Domāju, ka laimīgs ir tas dziedātājs, kurš pārlieku nedomā. Bet es domāju pārāk daudz [smejas].

Jūs aizraujaties ar analīzi?

Jā! Tā manī izpaužas ebrejiete (smejas).

Jūsu pragmatiskā puse?

Nē, ne tā. Arī laikā, kad biju pētniece, man vienmēr bija būtiski visu apšaubīt, izjautāt. Bet ir jāzina, kad apstāties.

Kā fizika izpaužas jūsu tagadējā ikdienā?

Es, protams, vairs nestrādāju laboratorijā. Toties lasu, sarunājos ar draugiem. Opera ir mans pamatdarbs.

Kādi temati jūs interesē visvairāk?

Pētniecībā es nodarbojos ar kosmoloģiju. Relativitātes teorija, stīgu teorija. Tas bija mans izpētes lauks – izprast, no kurienes un kā mēs nākam.

Vai varat ieskicēt vienu dienu teorētiskās fizikas pētnieka dzīvē?

Tā kā tā ir teorija, pārsvarā darbs notiek ar matemātikas vienādojumiem. Darbs ar datoriem, dažādu teorētisku Visuma modeļu simulēšana. Dažreiz darbs viena vienādojuma atrisināšanai prasa vairākus mēnešus (smejas). Kas ir ļoti jauki, jo darbs norit līdzās kolēģiem, ar kuriem vari dalīties savās idejās. Dažbrīd man pietrūkst darba laboratorijā, jo tajā bija daudz miera un skaistuma, sēžot un risinot vienādojumus. Turpretī operā ir tik daudz kas jāstudē – valoda, teksts, teātris, balss... Varbūt laikā, kad biju fiziķe, man pietrūka veida, kā sevi izpaust emocionāli.

Vai jūs nemēdz kaitināt opermūzikā bieži sastopamās klišejiskās banalitātes, loģiskās domāšanas trūkums varoņu rīcībā?

Tas pilnībā atkarīgs no libreta. Viss ir tekstā. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc nejūtos komfortabli 19. gadsimta operā, jo man sagādā problēmas stāsti, kas ir pārlieku vienkārši vai muļķīgi. Tajā pašā laikā ir daudz operu ar brīnišķīgiem tekstiem: Aleksandra Cemlinska "Punduris" ar Oskara Vailda tekstu, "Karmelītu dialogi", "Peleass un Melizande", Berga operas.

Tātad teksts ir izšķirošs?

Jā, bet gadās mirkļi, kad spēju atrast baudu tikai mūzikas materiālā. Piemēram, Margarētas ārija Guno "Faustā", kuru ir ļoti jauki dziedāt, tā ir ļoti skaista, bet man nav tik interesanti, kā dziedot Melizandi vai Viņu "Cilvēka balsī", vai Blānšu vai Britena "Skrūves pagriezienu", kas ir ļoti spēcīgi stāsti, ar smalkiem, teatrāli izstrādātiem, daudzslāņaini sarežģītiem raksturiem. To pašu varu teikt par Riharda Štrausa operām.

Vēl viens jautājums par kvantu fiziku. Ko jūs šobrīd lasāt, kas jūs interesē?

Par fiziku es lasu mēnešrakstu, zinātnisko žurnālu. Stīvens Hokings ir viena no autoritātēm. Ir vairāki autori, piemēram, fiziķis Ričards Klains, kurš sarakstījis daudzus svarīgus tekstus. Bet Hokings ir kā atspēriena punkts.

Vai laboratorijā sastapāt kolēģus, kuri jūsmoja par operu, un vai operā ar kādu sanāk aprunāties par fizikas tēmām?

Nē. Kad nolēmu aiziet no fizikas un teicu savas laboratorijas priekšniecei, ka mēģināšu dziedāt, bet, ja nekas nesanāks, atgriezīšos, viņa man teica – uzmanies, tā ir vilku pasaule. Un es nodomāju – bet arī būt par fiziķi nozīmē atrasties vilku barā. Vienalga, kāda ir tava specialitāte, viemēr jāsaskaras ar grūtībām sevī. Toties man bija ļoti labs akustikas pasniedzējs, kurš ļoti atbalstīja. Viņš nāca mani klausīties pirmajā vokālistu konkursā, vienmēr bija klāt.

Vai nejūtaties nedaudz vientuļi operas pasaulē?

Nē, man ir ļoti daudz draugu. Sevišķi starp komponistiem. Varbūt tāpēc arī atskaņoju laikmetīgo mūziku. Man ļoti patīk viņu darbi un sadarbības process. Strādāju ar Paskālu Disapēnu, Kaiju Sāriaho, Filipu Fenelonu, Gijomu Konesonu. Tāpat draudzējos ar diriģentiem, režisoriem, kolēģiem. Pat soprāniem (smejas). Domāju, ka esmu visai miermīlīga, iecietīga dziedātāja. Esmu ļoti prasīga un vienlīdz gatava ļoti daudz dot no sevis. Bez šaubām, opera ir pasaule, kas man bija jāapgūst, kā jebkuram jaunajam dziedātājam. Citiem tā ir pašsaprotamāka, citiem neizprotamāka. Katrs pie tās atrod savu ceļu.

Vai laikmetīgās mūzikas valodas sarežģītību jūs uztverat kā aizraujošu izaicinājumu?

Jā, tieši tā. Mūzika ir komplicēta, bieži ir jāatceras sarežģītas līnijas, bet man ļoti patīk darbs ar atmiņu. Un es izbaudu radīšanas procesu kopā ar komponistiem. Esmu novērojusi, cik komponisti mēdz būt fleksibli. Jā, ir partitūra, bet viņi ir gatavi nākt pretī izpildītājam, jo dažreiz ir tā, ka tas, ko viņi dzird mēģinājumā, nav tas, kas sākotnēji bija iztēlots. Un tādos brīžos viņi man saka – jā, tev taisnība, tā skan vēl labāk! Interesanti, ka vēlāk, kad partitūra tiek izdota, tajā paliek pirmais variants. Un tas nonāk pie koncertmeistariem, kuri strādā ar dziedātājiem, un tad viņi saka – ir rakstīts tā un tā, un tev tas strikti jāievēro. Darbā ar komponistiem mēdz notikt citādi. Piemēram, kādā vietā pamainu dinamiku, un viņus tas uzreiz pārliecina kā labāks risinājums.

Sarunās ar mūziķiem ir arī viedoklis, ka laikmetīgā mūzika bieži vien ir pārlieku nomācoša, depresīva, līdz ar to grūtāk interpretējama.

(smejas) Tas atkarīgs no komponista.

Varbūt tas vairāk par latviešu komponistiem.

(smejas) Varbūt. Nekad nav bijusi iespēja dziedāt latviešu komponistu mūziku. Bet es labprāt pamēģinātu! Saprotu, par ko jūs runājat. Bet dažreiz notiek tā, ka darbā ar šādu mūziku pamazām atklāj tās skaistumu, pat ja klausītājam tā joprojām paliek grūti uztverama, jo tas nav ne Mocarts, ne Pučīni. Bet, studējot skaņdarbu, tas var kļūt ļoti interesanti. Ja vien komponists ir labs (smejas). Tiesa, varu atcerēties pāris reižu, kad dziedāju laikmetīgu darbu, kurš man nepatika. Bet tas jebkurā gadījumā ir interesanti. Toreiz es nebiju pārāk laimīga.

Bet tas nebija garlaicīgi?

Patiesībā tas bija ļoti garlaicīgi (smejas). Bet arī Guno var būt garlaicīgs. Un es dziedu ne tikai operā, liela daļa no manas koncertdzīves ir solokoncerti, man ļoti patīk dzeja, kamermūzika, vācu Lied tradīcija, man ļoti patīk kameransamļi, maza komanda uz skatuves. Tā visa mēdz pietrūkt operā.

Uzvedums "Cilvēka balss" notiks 28. augustā plkst. 18.00, Vidzemes koncertzālē "Cēsis". Pirms koncerta, plkst. 17.00, saruna ar muzikologu Orestu Silabriedi.