Jau šīs nedēļas izskaņā - 6. jūlijā - Dzintaru koncertzālē notiks pirmais "Jūrmalas Džeza festivāls". "Uz skatuves būs iespējams redzēt mūsu iemīļotos latviešu mūziķus - Normundu Rutuli, Laimi Rācenāju, Hariju Bašu, Denisu Paškeviču ar Funk Therapy un Ievu Kerēvicu," atklāj organizatori "Live Fest".
Tuvojoties festivālam, uz interviju aicināts viens no tajā gaidītākajiem viesiem - Laimis Rācenājs.
Ir pagājis ilgs laiks, kopš Jūs pēdējo reizi sniedzāt koncertus publikai. Ko šajā laikā posmā esat darījis?
Laimis Rācenājs: Nu, man liekas, ka tā gan nevar teikt... Koncertus es, savā uztverē, esmu sniedzis samērā daudz. Latvijā ir tā pierasts, ja mēnesi nesniedz koncertus, tad tas ir ilgi. Man nekad ļoti daudz koncertu nav bijis - tādi mazāki, lielāki pa šo laiku ir bijuši.
Bet es daru visu laiku to, ko vienmēr esmu darījis - dziedājis, nu jau kādus 40 gadus.
Un kā tagad jūtaties pēc negadījuma, kas bija 2011.gadā Romā?
Ja man jāsaka, kā es jūtos, tad ļoti labi jūtos.
Vai futbolu drīz varēsiet spēlēt?
Nē, nē (smejas). Es tagad neklibojot varu paiet, un tas ir jau labi - tas ir daudz.
Un ar ko jūs šobrīd nodarbojaties? Vai top kas jauns mūzikā?
Jauns man top visu laiku. Es meklēju dziesmas. Es visu laiku skatos un mācos, kādam vajadzīgam gadījumam vai nevajadzīgam, vai pats sev. Es visu laiku esmu darījis un daru. Skatos uz priekšu, protams. Bet es skatos uz tām dziesmām, kas ir sen, sen sarakstītas, tad arī es neko jaunu nemeklēju. Es nemeklēju jaunu, bet es meklēju to, kas ir vecs un skaists. Un, ja tas nav kaut kur pacelts, tad gribas to pacelt, kas ir jau aizmirsies.
Vai ir kāds hobijs ar ko Jūs šobrīd nodarbojaties?
Man daudz hobijiem nesanāk laika. Tad, kad es daudz fotografēju, tad es daudz staigāju. Bet tā, kā es daudz nestaigāju, tad es vairs daudz nefotografēju. Es nevaru tā kā Sudeks - sēdēt mājās un pa logu dārzu fotografēt. Es tā nemāku un sen jau vairs nav tā tehnika... Bet hobijs - tas jau arī ir mans hobijs - tas, ko es daru. Par darbu es to sevišķi neuzskatu.
Parunāsim par jūsu grupu. Kas ar Jums kopā muzicē?
Man nav īsti grupa. Teiksim tā - man ir pieradināti muzikanti. Tāpēc, ka nav man tas repertuārs kā pārējiem, tas ir savādāks. Tās dziesmas arī jāiemācās. Līdz ar to, man tā grupa, cilvēku kopumu, nav sevišķi daudz. Man ir kādi daži cilvēki, tādi kuri gadiem ilgi mēģina man sekot līdzi, un tad tie arī zina. Nav tāda īsta sastāva. Ir viens, tā teikt, pavadošais sastāvs un, ir dziedātājs, tad vismaz viens cilvēks ir vajadzīgs.
Šajā gadījumā, tas man arī ir orķestris. Orķestris var būt 2,3 vai 5 cilvēki. Tas var būt bigbends, simfoniskais orķestris. Tam nav nozīmes.
Tādā ziņā - man nav tāda konkrēta grupa ar nosaukumu. Grupas ar nosaukumu man bija kaut kad sen - tālā, tālā pagātnē. Un es sapratu, ka cilvēki nav saistīti ar kaut ko vienu, bet gan saistīti ar diezgan daudz ko. Līdz ar to, par tādu konkrētu grupu ir diezgan grūti runāt. Ir piemeklēti atbilstoši muzikanti, tā drīzāk jāsaka.
Jūs ar mūziku esat tuvi jau ļoti daudz gadus, "Līvi", džezs... Kā jūs pats raksturotu savu muzikālo ceļu līdz šodienai?
Sākums man bija pirmais tas, ko es dzirdēju radio. Un Padomju laikā tur neko daudz nevarēja dzirdēt. Tur visu nogrieza tie Maskavas uzstādītie "zāģi" un tie, kas traucēja to mūziku dzirdēt. Man vienīgais, ko es tā varēju dzirdēt no ārzemēm, tad tas bija no Vācijas Demokrātiskās Republikas, kas raidīja jaunos šlāgerus un tā mūzika diezgan atšķīrās no tā, kas bija Latvijā. Tas bija pirmais, ko es klausījos.
Džezu es vēlāk sāku klausīties. Man tad bija kādi 13 vai 14 gadi, tajā pašā laikā, kad es sāku dzirdēt pirmo popmūziku. Līdz ar to man nebija tāda iespēja spriest - kas ir tāda mūzika un kas man patīk. Bet tagad man ir izveidojies - kas man patīk, kas nē.
Man mūzika seko līdzi ar gadiem, tas ir tad, kad sāc novērtēt. Kad sāc lasīt to žurnālu nevis kas ir glancēts, bet, tas var būt pavisam vienkāršs žurnāls - tur pat var nebūt attēlu, bet galvenais ir tā saturs. Bet tas ir mans viedoklis, tas nav tāds kopējais radītājs. Tāpēc es nevaru pateikt, vai tas ir labs vai slikts - miljoniem tas var patikt, bet man nē.
Šogad pirmo reizi norisināsies latviešu Jūrmalas Džeza festivāls un tas ir kā sākums jaunam piedzīvojumam. Kā jūs skatāties uz šo notikumu?
Man ir grūti pateikt, jo neesmu tāds cilvēks, kuru kādi notikumi pārsteidz un vai kaut ko ļoti gaidu no kāda notikuma. Es varbūt uz to skatos vairāk ar tādu gandarījumu, ka lietas risinās. Jo bija viens tāds brīdis, kas sevišķi attiecas uz džezu - bija ļoti šaurs loks, kas to mūziku klausījās un tas, tā teikt, neizgāja tautā.
Es ceru, jau kopš es Rīgā dzīvoju, tas sanāk kādus 20 gadus jau, es to visu laiku esmu darījis, ka mēģinājis to džeza mūziku "iemīlināt". Lai to sāktu saprast. Varbūt ne gluži ar tām "smagām formulām to fiziku mācīt ", bet ar tām saprotamām lietām. Un es visu mūžu esmu to darījis un nekad neesmu juties neērti, man tas ir tīri patīkami - parādīt caur kādu biezoknīti, lai cilvēkam kļūstu saprotams.
Šo festivāla modeli es drīzāk uztvertu kā tīri žanriski. Mūzika masā - labā nozīmē, ne pliekana, bet saprotama. Ja tas būs izdarīts pietiekoši saprātīgi, apdomāti, tad tas izdosies.
Ko domājat par džeza kultūru Latvijā? Nu, tagad man ir jāsaka, ka es esmu atpalicis no tā. Man kādu laiku iznāca, ka sevišķi nespēju sekot līdzi. Es nojautu, ka Latvija tiks līdz Igaunijai. Agrāk tas bija, godīgi sakot, vairākus kilometrus priekšā. Jauno mūziķu daudzums, dažādais žanrs, meistarība - tas viss bija ļoti tālu priekšā. Un tagad, cik man ir izdevies paskatīties, novērot pateicoties internetam, to kas ir palaists garām, novērtējumu var dabūt ar novēlotu datumu. Līdz ar to - man liekas, ka tas jau nav viss un tā [džeza kultūra] vēl augs. Un būs kā norma.
Ja pirms 20 gadiem Raimonds Raubiško teica: "Laimi, Tu ar džezu Latvijā naudu nenopelnīsi!", tad man tagad liekas, ka tas laiks jau pamazām sāk pienākt. Protams, šlāgeru nepārsitīs, bet drīz būs līdzvērtīgi - ka tas cilvēku daudzums atradīs. Atšķirībā no šlāgeriem - džezs ir interesants ar savu neparedzamību.
Jūs ar grupu arī varēs dzirdēt festivālā. Ko apmeklētāji var sagaidīt no Jums? Ārmstrongs? Vai arī repertuārs netiek izpausts?
Jūrmalas Džeza festivālam ir savs formāts, tādēļ man tika norādes dotas, lai es pārāk neizplūstu pa kreisi, pa labi, uz leju vai uz priekšu. Kā tad bez Ārsmtronga? Būs tā saucamais "happy jazz" - ne rūpju, ne raižu. Viss ir tāds tā kā priecīgs, kādi 30tie, 40tie, 50tie gadi, bez dramatisma. Vārdu sakot - saprotami, arī tam cilvēkam, kam šis žanrs svešs.
