7. un 8. augustā Kuldīgas pilsētas estrādē norisinājās festivāls "LiveFest", kura galvenās zvaigznes bija leģendārie angļu rokeri "Slade". Pateicoties festivāla organizatoriem, portālam "Delfi" bija iespēja tikties ar mūziķiem, kas šīs dienas pavadīja krāšņajā Ēdoles pilī.
Grupa "Slade" nākamgad svinēs 50. pastāvēšanas gadadienu, bet lielāko slavu tā piedzīvoja septiņdesmito gadu pirmajā pusē, kad 17 grupas singli iekļuva Lielbritānijas mūzikas Top-20. Fantastiskās balss īpašnieks Nodijs Holders un basģitārists Džims Lī grupu pameta 1992. gadā, bet ģitārists Deivs Hils un bundzinieks Dons Pauels tajā spēlē vēl joprojām.
69 gadus vecais Deivs ir omulīgs, mazs vīriņš, kurš aizrautīgi atbild uz visiem jautājumiem, bet 68 gadus vecais Dons reizēm šo to piebilst. Abi vīri ir acīmredzami daudz pieredzējuši, atsaucīgi un laiski, taču tikai līdz brīdim, kad kāpj uz skatuves - tur viņu enerģija kūsā kā no grupas, kas pirmo reizi tikusi uz lielās skatuves, bet melno T kreklu vietā uzvilktas raibu raibas drēbītes. Tieši, kā pienākas glemroka leģendām.
Prieks redzēt, Deiv, ka jums joprojām ir viena no interesantākajām un smieklīgākajām frizūrām rokmūzikas vēsturē. Tāpēc sākšu ar fundamentālu jautājumu: vai glemroks ir mūzikas žanrs vai dzīvesveids?
Nu, pirmkārt, ne jau mēs paši izdomājam sev žanru nosaukumus. Bet, otrkārt, tas ir ļoti labs nosaukums, jo ar to tiek saprasta rokmūzikas slavināšana (glamorize). Jā, mēs spēlējām rokmūziku, bet darījām to daudz krāsainākā veidā. Lai gan septiņdesmitajos tā darīja visi. Līdz ar to var teikt, ka tam nav tieša sakara ar pašu mūziku, bet šī krāsainība ir laikmeta iezīme.
Bītlu laikā, ko sauca par swinging sixties, visi bija melnbalti, bet septiņdesmitajos mēs ģērbāmies raibās drēbēs. Vienmēr. Domāju, ka tas saistīts ar krāsu televīzijas parādīšanos. Līdz tam viss bija melnbalts, bet krāsu TV aizsākumu dēļ mūziķi centās tērpties vēl krāšņāk, lai ekrānā izskatītos iespaidīgi.
Glemroka noriets Anglijā sakrita ar pankroka dzimšanu. Ņemot vērā, ka grupu "Slade" par saviem skolotājiem saukuši tādi panki kā "The Clash", "The Sex Pistols", "The Ramones", vai nesanāk ironiski, ka skolēni "nogalināja" savus skolotājus?
Jā, domāju, ka tā patiešām sanāk. Bet, runājot par ietekmi, tas ir visai likumsakarīgi. Daudzi cilvēki spēlēja savus instrumentus, ierakstīja dziesmas, uzstājās koncertos. Bet "Slade" bija grupa ar savu izteiktu stilu. Mums bija spēcīgs vokālists, lieliskas dziesmas un, lai gan mēs izklaidējām cilvēkus, kā grupa mēs ļoti nopietni piegājām darbam. Un daudzas citas grupas par to mūs apbrīnoja. Džīns Simonss no "Kiss" atzinis, ka bez mūsu ietekmes viņa grupa vispār nebūtu radusies, tāpat arī daudzi citi - "Oasis", "Twisted Sister", "Quiet Riot"...
Jā, "Quiet Riot" ierakstījuši jūsu hitus "Mama Weer All Crazee Now" un "Come on Feel the Noize".
Jā, jā. "Slade" Amerikā nekad nesasniedza tik grandiozus panākumus kā Eiropā, bet mēs ļoti ietekmējām topošās amerikāņu grupas. Bet tas ir normāli, jo mēs visi no kāda ietekmējamies. Paši mēs savā ziņā skolojāmies no bītliem, stouniem, Čaka Berija, B.B. Kinga. Čaks Berijs bija fantastisks tekstu autors, un daudzi centās viņam līdzināties. Kad esi jauns mūziķis, tu centies tvert visu mūziku, kāda vien ir pieejama. Un sešdesmitajos mūzika bija pavisam savādāka, turklāt ne tikai roks, bet arī folkmūzika, kantrī, blūzs.
Zini, pēc kara Anglijā nebija tīneidžeru. Vispār nebija. Bija mamma, tētis un bērni. Un mūzika tiešā veidā ietekmēja šo revolūciju. Daudziem jauniešiem patika mūzika, bet viņu vecākiem - nē. Kurš pieaudzis cilvēks gan varētu priecāties par Miku Džegeru? Bet bērni gribēja būt pilnīgi citādāki, gribēja atšķirties no saviem vecākiem. Un, kad mēs ar Donu gribējām dibināt grupu, mums bija līdzīgas vēlmes, mums patika viena un tā pati mūzika.
Tas bija maģisks laiks! Un mēs ar "Slade" sešdesmito gadu mūzikas maģiju nesām tālāk, pievienojot tai vairāk enerģijas, vairāk jautrības. Bītli pārtrauca koncertēt, stouni gandrīz vairs to nedara, bet mēs ar Donu joprojām to darām un neprātīgi mīlam savu darbu.
Kā jums vairāk patīk uzstāties: atsevišķos "Slade" koncertos vai kā vieniem no festivāla dalībniekiem?
Patiesībā tam nav nozīmes. Mēs esam spēlējuši daudzās pasaules valstīs un visdažādākajās vietās: festivālos, koncertzālēs, rokklubos, bāros, pilīs. Esam spēlējuši pat ļoti dīvainās vietās, piemēram, Vācijas lielveikalā. Tas bija ļoti jautri - cilvēki iepērkas, bet mēs tik spēlējam. Bet tam patiešām nav nozīmes, vai spēlēt 500 cilvēkiem rokklubā vai 50 tūkstošiem festivālā. Ja cilvēkiem tas patīk, mums arī patīk! Kad bijām puikas, mēs gribējām spēlēt rokgrupā, un vēl joprojām mēs vienkārši gribam spēlēt rokgrupā.
Jums abiem joprojām šķiet aizraujoši doties turnejās, bet Nodijam tas vienā brīdī vairs nešķita pārāk interesanti...
Jā, tieši došanās turnejās bija tas, kas viņu nogurdināja, turklāt viņš gribēja vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni. Bet tas bija jau ļoti sen - 1992. gadā. Bet mēs ar Donu acīmredzot nevaram iztikt bez mūzikas. Man šķiet, ka iemesli, kāpēc mēs savulaik dibinājām grupu, ne ar ko neatšķiras no iemesliem, kāpēc mēs turpinām spēlēt joprojām. Karjeras sākumā cilvēki sanāk kopā, kaut ko mēģina, cenšas, studijā ieraksta dziesmas, bet patiesībā vienīgā un īstā burvība ir koncerti, dzīvās uzstāšanās.
Dienu pirms "Slade" koncerta Kuldīgā spēlēs arī jūsu laikabiedri - grupa "Sweet". Vai iesiet viņus paklausīties?
Nēē, mēs pārāk bieži esam viņus dzirdējuši. Turklāt kopš 2005. gada mums grupā ir ģitārists un vokālists Mels Maknaltijs, kurš pirms tam bija "Sweet" dalībnieks. Mēs meklējām vokālistu, un tad Endijs Skots (Vienīgais "Sweet" zelta sastāva mūziķis, kurš joprojām ir grupā. - Aut.piez.) mums viņu ieteica.
Runājot par vokālistu maiņu, gribēju precizēt, kā tur īsti bija ar situāciju, kad pēc ["AC/DC" vokālista] Bona Skota nāves 1980. gadā viņi it kā gribējuši, lai "AC/DC" dziedātu Nodijs Holders. Kāpēc Nodijs attiecās?
Es nedomāju, ka šis ir patiess stāsts. Jā, pēc Skota nāves "AC/DC" meklēja jaunu vokālistu, jā, viņi bija atnākuši arī uz vienu "Slade" koncertu, bet tas arī viss. Tajā brīdī mēs kā grupa bijām stabili kopā, un es neatceros, ka Nodijam būtu izteikts šāds piedāvājums. Man šķiet, ka to izdomājis kāds žurnālists. Droši vien viņš paprasīja Nodijam, vai viņam piedāvāts dziedāt "AC/DC", Nodijs atbildēja, ka nē, bet žurnālists uzrakstīja, ka Nodijs atteicies. Īsāk sakot: tā nav taisnība.
Skaidrs. Tātad vēl viena skaista rokmūzikas leģenda. Bet sakiet, vai ir kādas dziesmas, ko jūs esat spēlējuši pilnīgi visos "Slade" koncertos?
Jā, ir dažas. "Mama Weer All Crazee Now" spēlējam vienmēr. "My Oh My", kas ir astoņdesmito gadu hits. "Far Far Away", kas ir ārkārtīgi populāra. Arī "Gudbuy T' Jane" un "Run Runaway", kas arī ir astoņdesmito hits. Mēs jau neesam tikai septiņdesmito gadu grupu, ir labas dziesmas arī no astoņdesmitajiem. Starp citu, "Far Far Away" bija hits divreiz. Kaut kāda vācu kompānija 1993. gadā to izmantoja džinsu reklāmai, un pēkšņi izrādās, ka dziesma atkal ir topā.
Droši vien, koncertā izpildīsiet arī "Merry Xmas Everybody", lai gan tagad ir augusts. Zinu, ka dziesmu esat ierakstījuši augustā, bet vai jūs pašus tas nemulsina?
Nē, it nemaz! Tas ir viens no mūsu lielākajiem hitiem, kas sacerēts 1973. gadā, un tas bija mūsu karjeras izcilākais gads. Un patiešām nav nozīmes tam, ka nav sniega un ka nav Ziemassvētki, jo tā ir pat vēl jautrāk. 1980. gadā mēs piedalījāmies Redingas festivālā, kur bija viens no grupas slavenākajiem koncertiem, un tur mēs pat nespēlējām šo dziesmu - dziedāja tikai fanu pūlis. Tas vienmēr ir jautri. (Ar dziesmu "Merry Xmas Everybody" "Slade" noslēdza arī šī gada Kuldīgas koncertu. - Aut.piez.)
Mēs esam laimīgi, ka piedzimām tolaik, un esam laimīgi par to, ko spējām sasniegt, jo mūzika vairs nav tāda kā agrāk. Tagad ierakstu studijas ir ieinteresētas, lai pēc iespējas ātrākā laikā tiktu pie naudas. Bet sešdesmitajos un septiņdesmitajos mūzika bija pavisam kas cits - tā bija kā mākslas forma nobriedušiem cilvēkiem.
Kāpēc jūs ar Donu paši nesacerējāt dziesmas?
Sākumā mēs visi četri sacerējām dziesmas, bet drīz vien Nodijs un Džims atrada savu formulu, kas bija izcili veiksmīga. Viņu duetu var salīdzināt ar Džona Lenona un Pola Makartnija sadarbību. Mūsu pirmais numur viens hits bija "Coz I Luv You", bet arī pirms tam mēs centāmies noslīpēt tādu "sleidīgu" skaņu, piemēram, dziesmai "Get Down and Get with It" pievienojot plaukšķināšanu, kas tajā laikā it nemaz nebija pierasta lieta.
Man šķiet, ka jūs vispār bijāt ļoti novatoriski, vismaz tādā ziņā, ka bijāt pirmā grupa pasaulē, kas koncertos tik izteikti komunicēja ar publiku.
Tieši tā! Un tas nav tā kā šodien, kad tu pieej pie datora un ieraksti plaukšķināšanu. Mēs visu dienu studijā ar to ņēmāmies. Un, kad sapratām, ka publiku tas aizrauj, iekļāvām to arī dziesmā "Coz I Luv You" un vēl dažās citās. Šo interakciju ar publiku var dzirdēt arī mūsu ierakstos. 1972. gadā mazā klubiņā trīs vai četru simtu cilvēku priekšā noslpēlējām koncertu, kas tika izdots kā "Slade Alive!" un veselu gadu bija topos. Tas nostrādāja, jo tas patiešām bija pa īstam, un vēl joprojām daudzi to sauc par vienu no visu laiku izcilākajiem koncertierakstiem.
Pagājušajā gadā šajā pašā festivālā intervēju Sūziju Kvatro un jautāju, kurš, pēc viņas domām, ir vismežonīgākais rokeris, kāds jebkad kāpis uz skatuves? Viņa atbildēja, ka Igijs Pops. Kas jums būtu sakāms šajā sakarā?
O, jā, Igijs bija pilnīgi traks. Viņš tomēr bija unikāls - nekad nevarēja zināt, ko viņš tūlīt sastrādās. Lai gan runā, ka viņš bija tīri jauks čalis. Personīgi gan mēs nekad ar viņu neesam tikušies. Bet viņš joprojām uzstājas un joprojām ir traks. Šajā biznesā mēs, protams, esam satikuši daudzus trakos. Vēl noteikti jāpiemin Kims Faulijs, kurš bija grupas "The Runaway" menedžeris, bet viņš bija vienlaikus gan traks, gan gudrs. Viņš bija viens no pirmajiem, kas saskatīja "Slade" potenciālu. Līdz ar to var teikt, ka tas čalis bija arī ģeniāls.
Vai no mūsdienu grupām kaut ko arī atzīstat par labu esam?
Man šķiet, ka "Arctic Monkeys" ir labi. Arī "Kaiser Chiefs" ir tīri tā neko. Anglijā šobrīd ir tāds jauns čalītis Džeimss Bejs (James Bay) - ģitārists platmalē un ādas mētelī. Ļoti labs. Anglijā vispār ir ārkārtīgi daudz labu grupu, kas spēlē ilgu laiku, bet par kurām plašāk nav zināms. Un tas, ka viņi spēlē gadu desmitiem, ir apbrīnojami. Jo ne jau visi cilvēki grib būt slaveni, tas nav viņu pašmērķis.
Un kā jūs paši sadzīvojat ar slavu?
Man patīk būt slavenam. Lai gan tā sajūta ir dīvaina, jo ar grupu "Slade" tas notika ļoti strauji vienā mirklī. Kad man piedzima bērni, viņi taču nezināja, ka esmu slavens. Es viņiem vienkārši biju tētis. Bet, kad viņi pieauga, viņi uzzināja, ar ko es nodarbojos, paši izdarīja secinājumus un iemīlēja mūsu mūziku.
Zinu, ka jūs abi esat precējušies un vecvecāki, bet šī intervija būs tikai latviešu valodā. Tāpēc droši varat atzīties, kā ar tām grūpijām - vai vēl joprojām trinas apkārt?
Ai, tas bija pirms daudziem gadiem, kad tas bija aktuāli. Bet viņas ir vienmēr un visur. Protams, kad mēs bijām jauni, tad notika trakas lietas, bet tagad es tajā neredzu nekādu problēmu. Te drīzāk ir runa par stabilitāti - es jau 42 gadus esmu precējies, un stabilitāte mūziķim, kurš nepārtraukti koncertē, ir liela vērtība. Es ar Dženu iepazinos kādā klubā vēl pirms tam, kad mēs bijām kļuvuši slaveni. Viņai slava ir vienaldzīga, viņa it nemaz nevēlas justies kā rokstāra sieva, drīzāk pat mulst no tā.
Jūsu šovi joprojām ir enerģiskas pārpilni, tāpēc gribēju jautāt, kā pēc koncertiem atpūšaties.
Mums patīk satikt cilvēkus, mierīgi aprunāties. Es gandrīz nedzeru, un arī Dons jau daudzus gadus dzīvo skaidrā. Varbūt īsi pirms koncerta iedzeru nedaudz vīna, bet pēc koncerta man nav tādas nepieciešamības. Mājās pie pusdienām varu iedzert vīnu, bet koncerta laikā gribu visu kontrolēt. Nav nekādas vajadzības apdullināties.