Pirmais
Andris Poga un LNSO šajā vakarā atskaņoja Jāņa Ivanova Piekto simfoniju. Tā sarakstīta 1945. gadā un tagad pirmoreiz izskanējusi arī 21. gadsimtā, to pirmoreiz klausoties neatkarīgā Latvijā. Lai patētika nepāriet pāri malām un nepiededzina recenziju, uzreiz jāuzsver – orķestris klausītājiem būtībā atgādināja, ka Ivanova Piektā ir simfonisks šedevrs, kas jo pelnīti tika celts dienasgaismā un, kā uzzinājām koncerta sākumā, taps ierakstīta ciešripā. Kas vēl svarīgāk – Andris Poga Ivanova Piekto uzbūvēja dramaturģiski pārliecinošu, ritmiski intensīvu un saturiski piesātinātu, orķestra spēle bija lieliskā līmenī.
Vēsturiska atkāpe: pirms šī koncerta Ivanova Piekto bija diriģējuši tikai Leons Reiters 1969. gadā un Vasilijs Sinaiskis 1985. gadā. Tie ir pēc būtības divi ļoti atšķirīgi un lielākas uzmanības vērti lasījumi. Andra Pogas un LNSO veikums jāuzskata par lielajā mūzikas vēstures rakstīšanas mērogā mazu (jo jāizdara vēl ļoti daudz), bet ļoti nozīmīgu soli Latvijas simfoniskās mūzikas izgaismošanā un aktualizēšanā. Gribas piebilst – Latvijas mūzikas vēsturē iesakņojušies ne mazums par pašsaprotamu pieņemti, iesīkstējuši priekšstati. Kaut vai temats (bez pareizajām atbildēm) par to, kuri tad ir izcilākie latviešu simfoniķi, kādos mērogos mēs varam skatīt (vai vēl neesam skatījuši un būtu jāskata) Latvijas komponistu mūzika. Nebūt nesaku, ka viss aplami un jārīko apvērsums, bet tā vien prasās pēc aksiomu un iestrēgušu domu pārvērtēšanas. Viens no labākajiem argumentiem vienmēr būs meistarīga, pārliecinoša interpretācija un, manuprāt, koncertā bijām liecinieki tam, ka Andrim Pogam ir savs sakāmais, tulkojot Ivanova simfoniskās lappuses.
Ja par tehniskiem sīkumiem (par ko man droši vien varētu teikt – ej un pats nodiriģē labāk!) – Ivanova simfonijas 1. daļā gribējās dzirdēt spēcīgākus akcentus vijolēs, 2. daļā – plašāku reljefu frāzējumā (toties spēcīgi zīmētā līnija 4. daļas stīgu unisonā uzrunāja spilgti, tieši un kodolīgi). 1. daļas kontrabasu pulsējošajos ostinato vēlējos saklausīt nospriegotāku artikulāciju. Jo ar tieši tādu – augstspriegotu – pieeju skaņas veidošanā, manuprāt, Ivanova mūzika atdzīvojas, iegūst dziļāku semantisko krāsojumu. Šis vakars ar Ivanova Piekto atsauca atmiņā skaņraža "Poema luttuoso" jeb "Sāpju poēmu", kuru klausoties, acu priekšā tapa vīzija – eju pa tumšu pilsētas aleju, un visu laiku nepamet sajūta, ka aiz muguras kāds seko. Jāatzīst, ka sajūta neomulīga, bet tad kādā no starpielām spēji ieraugāmi mirklīgi gaismas stari, kas atblāzmo urbānās vides tumšajās, notecējušajās sienās un vērotāja sejā. Par Ivanova mūziku gribas domāt kā par kalnainā reljefā uzceltu pilsētu, kurā smagnējas būves sakļāvušās ar plašām, apbūvētām un urbāni skaistām ielejām. 3. un 4. daļā priecēja Jāņa Porieša trompetes spēle, koka pūtēju rūpīgais frāzējums visās tiem piešķirtajās funkcijās (Jāņa Semjonova fagota pavadījumā ar vieglu eleganci noapaļotais frāzējums). Simfonijas 2. un 4. daļā ar ansambliski saliedētu, tembrāli siltu skanējumu izcēlās metāla pūtēji. Nešaubos, ka jaunajā tvartā Andris Poga un LNSO Ivanova Piekto noslīpēs ar vēl smalkāku niansētību, bet, jau koncertā klausoties, radās iespaids par interpretāciju, kas arhitektoniski rūpīgi plānota, tēlaini plaša un ietilpīga mūzikas materiāla atklāšanā.
Otrais
Koncerta otrajā daļā Riharda Vāgnera "Vēzendonkas dziesmas" kamerorķestra sastāva pavadībā atskaņoja dziedone Aga Mikolaja. Jāsaka, tas bija īsts baudījums, kurā līdz transcendencei pietrūka – laikam jau tas skanēs triviāli – labāka akustika. Un arī intīmāka gaisotne, kas jo piestāvētu šim Vāgnera opusam, pēc būtības – kamermūzikai.
Pieļauju, ka parterā sēdošajiem, kas atradās tuvāk brīnišķīgajai solistei, baudījums bija daudzkārtējāks, nekā balkoniešiem. Agas Mikolajas balsi nemaz negribas sākt aprakstīt ar epitetiem, tik skaisti tas bija, šķiet vārdi lieki, ko vēl lai pasaka! Mani atbruņoja viņas milzu pietāte pret tekstu, valdzinošais vokālais sniegums. Ir tā, kā par viņu raksta – tehniski nevainojami un tajā pat laikā – ar pasakainu vieglumu. Orķestris spēlēja lieliski un smalki pavadīja, bet transcendences sasniegšanai atkal kaut kā pietrūka. Izteikšu hipotēzi, ka varbūt ne viss kolektīvs šajā opusā spēja pārslēgt domāšanu un visas savas profesionālās maņas un instinktus no Ivanova simfoniskās drēbes uz smalkāku, kamermuzicēšanai atbilstošāku gatavību.
To gan noteikti nevar teikt par orķestra koncertmeistariem – ar smalka frāzējuma meistarību sevi apliecināja mežradznieks Artūrs Šults, tāpat atraisīti un uzrunājoši Agas Mikolajas sarunbiedri mūzikā bija altists Arigo Štrāls, čelliste Diana Ozoliņa, flautiste Dita Krenberga, klarnetists Mārtiņš Circenis, obojists Egils Upatnieks.
Trešais
Koncerts noslēdzās ar uvertīru no Vāgnera operas "Nirnbergas meistardziedoņi". To uztvēru ļoti vienkārši – kā svētku gaviles orķestra mūziķiem, aizvadītajai 90. koncertsezonai, kurai visā garumā šoreiz nevarēju sekot līdzi. Šajā trešajā punktā vairāk vēlos uzsvērt to, ka ļoti attaisnojās koncerta programmas spoguļapgrieztais plānojums. Uzdrīkstos vismaz domāt, ka tipiskais izkārtojums – uvertīra, centrālais skaņdarbs, simfonija – šoreiz nenostrādātu. Uvertīrai būtu cits (vājāks) konteksts un pēc skaistās Vāgnera poēzijas visi kā nolemti dotos klausīties huligānisko Ivanovu. Nē, bija ļoti labi tā kā bija – skaņdarbu kompozīcija tiešām attaisnojās. Varu tikai novēlēt, lai LNSO jaunajā un aiznākamajās sezonās uzdrīkstas biežāk un vairāk eksperimentēt ar koncerta struktūru. To gribētos jo vairāk redzēt Andra Pogas diriģētajos koncertos.
