Ar mūziķi tikāmies neilgi pirms 9. jūnijā gaidāmā Uģim Prauliņam veltītā jubilejas koncerta Rīgā, Sv. Jāņa baznīcā, lai sarunātos par gaidāmo pasākumu, komponista profesiju, latviešu mūziku, dabu un procesu, ko skaņradis sauc par "radošuma legalizāciju".
Daloties pārdomās par vietējo mūziķu darbību, Prauliņš īpaši izceļ jaunāko paaudzi, kā arī uzsver, ka svarīgākais ir raudzīties nākotnē, jo citādi "mēs nākamos simt gadus nepiedzīvosim".
Jūnijā notiek "Rīgas festivāls", kurā izskanēs arī tavs jubilejas koncerts. Kāda ir tava attieksme pret šādiem pasākumiem? Vai tie rada papildu spriedzi?
Man nekad nav bijuši šādi jubilejas pasākumi. Es jūtos viegli... nevis izbiedēts, bet... Nē, nu, mēs jau tiksim galā, protams. Es domāju, ka šis koncerts sākās ar to, ka diriģents Mārtiņš Klišāns atkal saredzēja un izmantoja iespēju uzvest "Te Deum Laudamus" kopā ar Rīgas Doma zēnu kori. Šai gadījumā – arī ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga". Tas ir lielas formas darbs, kas nav pārāk sarežģīts un ko mēs kopā esam spēlējuši. Varbūt tiešām jubilejas paver durtiņas. Es pats par to tā nemaz nedomātu. Tad jau zvanīja Arturs Maskats un teica, ka, lai koncerts būtu pilnīgāks, jāuzraksta ērģeļu darbs Kristīnei Adamaitei. Patiesībā tas būs koncerts, kas ne ar ko neatšķirsies no citiem, tikai nosaukumā minēts – "jubilejas". Nu, lai būtu! Paldies "Latvijas Koncertiem" par šo neikdienišķo pārsteigumu!
Pirmatskaņojumu koncertā piedzīvos "Fantāzija Nr. 2". Pirms dažiem gadiem notika pirmatskaņojums citai "Fantāzijai". Vai šis ir turpinājums?
Tas bija 2008. gadā – gandrīz pirms desmit gadiem – saistībā ar Umurgas baznīcas jubileju. Baznīca celta jau ap 1495. gadu, bet koncerts notika saistībā ar atjaunošanu – mani aicināja uzrakstīt darbu. Tagad savā ziņā sanāca steiga. Nosaukuma izdomāšana tomēr ir ļoti svarīga lieta. Joprojām ir ļoti svarīgi izdomāt atbilstošu nosaukumu. Ja nosaukums programmā izskatās labi, netveramā stilā, pareizi, tad tas ir forši. Cilvēks to pieņem.
Primārajām domām jābūt tavai dabīgajai interesei par mūziku. Tam trakumam. Tev noņemtu visus rakstāmos nost, tev aizliegtu to darīt, bet vienalga tu visu laiku par to sapņotu.
Bet par to – kāpēc? Nu, tāpēc, ka bija viena "Fantāzija", tagad ir otra "Fantāzija". Neviens par to nepārmetīs. Turklāt tā ir arī fantāzijas veidā.
Cik bieži sanāk domāt par mūziķiem, kas izpildīs tavas kompozīcijas?
Ļoti bieži tas tā arī notiek. Lielākajā daļā gadījumu ir pasūtījums kādam konkrētam cilvēkam. Komponista profesijā svarīgi ir spēt prognozēt šī mākslinieka-atskaņotāja trumpjus. Kā gandrīz jebkurā spēlē. Jāspēj paredzēt stiprās puses. Vienmēr arī jāņem vērā, vai tas ir orķestris vai koris. Arī tad, ja man ir kāds gabals, kuram nav vēl izpildītāju, ir ļoti svarīgi viņus piemeklēt. Tas ir kā piemeklēt pareizās lomas.
Kādi ir Adamaites trumpji?
Viņa ļoti labi reģistrē. Viņa arī iepriekš ierakstīja manu "Fantasia Rustica" – "Lauku fantāziju". Ļoti smalka reģistrācija, un tas ir ļoti svarīgi, ka ērģelnieks atrod reģistros skaņdarba būtību un līdz ar to – arī reljefumu. Līdz ar to skaņdarbs elpo, tas nav pārbāzts ar pārlieku daudz krāšņumu, bet gan – ir tas patīkamais balanss. Ja vajag ko meditatīvu, tad izvēlies ko pavisam blāvu. Komponisti bieži vien nemaz nezina, kā īsti tas tembrs darbojas.
Viņa arī pazīst instrumentus. Viņa nemitīgi spēlē visus mūsu instrumentus, kas ir Rīgā un droši vien – visā Latvijā.
Apaļas jubilejas un dzīves desmitgades mēdz izmantot kā atskaites punktus. Tāpat mēdz runāt par noteikta vecuma saistību ar māksliniecisko rokrakstu, piemēram, ka "pēc sešdesmit parasti sāk komponēt garīgo mūziku" vai ka pēc piecdesmit sākas "tāda un tāda radošā fāze". Vai šādās kategorijās domā arī par sevi?
Pēc tiem cipariem cilvēks drīzāk vadās, bet vispār kaut kas tāds, neapšaubāmi, notiek. Teiksim, sportiskais gars, ātrums un reakcija ir vairāk jauno dekāžu cilvēka stiprās puses. Pašsaprotami. Citās dekādēs ir kas cits. Tas ūdens cilvēkā nomierinās, visas kaislības vairāk iegūst harmonisku dabu. Lai arī jaunībā ir apķērība un spēki, bieži jāuzdod jautājums – kur tu traucies? Kurp dodies? Jaunībā šis jautājums nav priekšplānā. Es pilnīgi saprotu, ka pēc piecdesmit vai sešdesmit sāk pievērsties garīgajai mūzikai. Pats arī par to esmu domājis. Tāpēc, ka ap šo laiku cilvēkam ir sakrājies, ko saprast un par ko domāt.
Reliģija var būt viens no garīguma piemēriem. Tur tiešām ir aprakstītas visādas esences. Turklāt tas ir noticis nevis piecu gadu laikā, bet simtiem gadu laikā. Un arī pirms tam vēl bija mācības. Tās tomēr ir gudrības grāmatas. Varbūt kopā salikušās stipri ireālās un alegoriskās formās, bet tās sakarības tur ir. Un tajā brīdi, kad jaunības intensīvā skriešana pakaļ meitenēm ir kļuvusi drusciņ harmoniskāka, cilvēkam ir iespēja sākt domāt vai nu par to, kā pasaule ir sakārtota, vai to īsto, ko tu vēlies attiecībās ar cilvēkiem. Vai vēlies smukumu, vai tomēr garīgu saistību? Tu sāc domāt par to, kas sniedz īsto gandarījumu. Citiem vārdiem, es saprotu, ka zināmās desmitgadēs parādās šādas kapitālas pārdomas.
PSRS laikā jubileju svinēšana bija ļoti populāra. Kad cilvēkam apritēja 50 vai 55, 65, tad momentā bija garie galdi, koncerts divās daļās, trešajā daļā – sveicēji. Viss jau forši, un, lai arī daudzi teica, ka "negrib vēl vienu borģeli", tā bija svēta lieta. Tolaik nebija to izteikšanās iespēju, kas ir tagad, nebija daudz svētku, un apaļās jubilejas bija labs iemesls svinībām. Taču mūsdienu pasaulē – kāpēc nesvinēt 49? Tas ir septiņi reiz septiņi. Tas taču krietni labāk! Var atrast arī daudzus citus maģiskus skaitļus.
Radošam procesam nevar un, manuprāt, nedrīkst būt nekādas iecietinātas metodes. Katram būtībā jāatrod savs.
Atgriežoties pie sarunas par desmitgadēm, es nejūtos daudz ko vecāks kā piecpadsmit gadu vecumā. Lielā mērā tās pašas kļūdas. Var jau būt, ka organisms ir citāds – droši vien nevarētu aizlēkt tikpat tālu, cik toreiz, vai tikpat ātri paskriet. Bet varbūt varētu! Kas to lai zina.
Kā ir ar komponēšanas ieradumiem? Kā un vai mainījusies vides un apkārtējo apstākļu nozīme, kad komponē? Varbūt mainījusies iekšējā, psiholoģiskā pieeja?
(Pēc pauzes) Tas ir ļoti dīvaini. Nekas nav mainījies, bet tajā pašā laikā – ir. Un kas tad ir mainījies? Tad man tagad jāgudro... Kaut kādas pieredzes, protams, ir vairāk. Vēl var teikt, ka ir mazāk to kroplīgo domu, kas bija jaunībā. Tās ir brīnišķīgas domas, protams, tomēr...
Domas, ka tev ir jākļūst par to un to. Bēthovenu vai Ričiju Blekmoru, piemēram. Vai arī – PSRS laikā – domas, ka tevi palaidīs veikalā bez rindas. Es nenoliegšu, ka arī es domāju šādās pašās kategorijās. Ka tevi aptur auto policija, paver lodziņu, ierauga tavu seju un – palaiž. Šīs ilūzijas par aiziešanu priekšā citiem. Tās nedrīkst būt primāras domas. Tas jau nozīmē, ka esi uz nepareiza ceļa. Primārajām domām jābūt tavai dabīgajai interesei par mūziku. Tam trakumam. Tev noņemtu visus rakstāmos nost, tev aizliegtu to darīt, bet vienalga tu visu laiku par to sapņotu. Tas, manuprāt, cilvēku padara par īstu komponistu.
Lasīju, ka godalgotajam kompaktdiskam "The Nightingale" skaņdarbu rakstīji, transkribējot lakstīgalas dziesmu.
Tagad atkal ir atlaidusies. Tas ir tepat (rādīdams pa logu), kad nebija vēl tie krūmi izcirsti. Protams, to gabalu pārsvarā uzrakstīju Ērmaņos, bet daļa vēl bija šeit. Man tas bija ļoti nepieciešams, jo es biju kļuvis par pilsētas cilvēku.
Dabas tuvums ir komponēšanai nepieciešams?
Man tas ir pilnīgi neaizstājams. Tādēļ man ideāli būtu nebraukt uz Rīgu un dzīvot ārpus. Arī diriģents Stīvens Leitons, ar kuru esmu strādājis kopā, nesen ir nopircis māju vēl tālāk, šķiet, Norvičā. Līdz Londonai viņam ir jābrauc aptuveni trīs stundas. Nu, jā, aptuveni tas pats, kas man līdz Ērmaņiem.
Vai arī šogad dzimtas mājās rīkosiet kultūras pasākumus? Kas šogad gaidāms Ērmaņu muižā?
Jā, mēs katru gadu cenšamies. Starp citu, šogad sezonu atklāsim 27. jūnijā. Būs Rīgas Skolēnu pils mākslinieciskās vienības – koris "Tonika", koklētāju ansamblis "Austriņa", kā arī folkloras ansamblis "Kokle". Pārsvarā tās būs jaunas meitenes, tādēļ tas būs atkal interesanti. Mums līdz šim nav bijis kokļu ansambļa. Protams, "Etno naktī" mēs etno lietas piekopjam jau vairākus gadus. Es pats tajā kustībā esmu bijis iesaistīts, astoņdesmito gadu sākumā. Bet šeit kokļu ansamblis mums būs pirmo reizi. Turklāt, zinot, ka kokli tagad var mierīgi spēlēt "Led Zeppelin" un Džimijs Hendrikss, tas ir vēl lielāks pamudinājums, ka tas ir vajadzīgs. Tāpat mums ir arī ļoti brīnišķīgi kokļu ansambļu vadītāji. Iveta Tauriņa nesen bija atbraukusi uz koncertu un teica, ka pati labprāt piedalītos. Tad nu pienāk šis brīdis.
Daudzviet rakstīts, ka tavā "muzikālajā domāšanā izzūd robeža starp akadēmisko un rokmūziku". Tāpat bieži piemin arī tautas mūzikas ietekmi. Šķiet, ka pēdējo gadu laikā esi aktīvāk iesaistījies arī vietējā džeza mūzikas ainā. Jaunie latviešu džezmeņi arī uzstājušies Ērmaņos – Artis Orubs un Edvīns Ozols. Vai un kā tas ietekmējis muzikālo domāšanu?
Ērmaņos ir bijuši arī pat vēl jaunāki – no Rīgas Doma kora skolas. Bet par ietekmi es teiktu, ka tā pa īstam manos gabalos tā vēl tikai būs saklausāma nākotnē. Taču, protams, to gaisu, ko cilvēks ieelpo, viņš vēlāk arī izelpo. Ir jāklausās laba mūzika, bet, galvenais, – tā savējā mūzika.
Kā vērtē jaunos džezmeņus? Zinu, ka ir bijusi pieredze, pasniedzot Doma kora skolā.
Absolūti augstu. Protams, negribu sagrozīt viņiem galvu, sakot, ka viņi apgūst visu labāk nekā mēs savā laikā, lai gan mēs jau skaitījāmies ģēniji. Tas, ka šobrīd cilvēkiem ir izpratne par diezgan kompleksām kompozīcijām, ir jau masveidā. Redzēs, kas būs tālāk. Tas sākās ar radošuma legalizāciju 2000. gadu sākumā. Samērā nesen. Tas ir, ka jebkuram cilvēkam jābūt radošam, ka viņš drīkst būt radošs, nevis tikai daži drīkst būt komponisti, tikai daži drīkst būt rakstnieki, un visi pārējie ir skribenti, rakstnieķeļi. Nē. Īstenībā ikvienam ir jābūt šai iespējai. Tagad tas ir masveidā. Agrāk bija individuālas nodarbības, bet tagad – nodarbības klasēs. Tas gan ir arī diezgan mokošs process – radošam procesam nevar un, manuprāt, nedrīkst būt nekādas iecietinātas metodes. Katram būtībā jāatrod savs.
Ko domā ar vārdiem "radošuma legalizācija"?
Tas bija masveidā. Ka radošums nav dažu – tikai viena procenta, izredzēto cilvēku – lieta. Piemēram, agrāk uzskatīja, ka biznesā var darboties tikai veiksmīgākie piecpadsmit procenti. Pārējie nevar ieņemt vadošus amatus. Līdzīgi uzskatīja par kompozīciju – ka nevajag sapņot, tev nav dotību, tāpēc labāk nenāc šeit. Bet tagad ir visi simt procenti – visiem ir jāuzrāda savs radošums. Un tā visādas interesantas lietas iznāk. Kad es sāku strādāt skolā, tā neticība bija krietni lielāka. Tagad vairs, starp citu, tā nav. Atnāk jauni cilvēki, un viņi reizēm pat jau ir gatavi. Agrāk tā būtu ļoti reta situācija Latvijā. Agrāk tā, ka kādam kaut kas jau ir gatavs, bija varbūt no piecām klasēm vienam cilvēkam. Bet tagad daudz vairāk. Tāpēc es saku – legalizācija. Tu drīksti būt radošs.
Džezā un rokmūzikā arī labākais ir tas, ka mūziķi nevis taisa kaverversijas, bet izstrādā paši savu mūzikas valodu. Mani visu laiku tracināja, ka ir jābūt tikai profesionālam komponistam un profesionālam teksta autoram. Profesionāls komponists, atklāti sakot, ir smags darbs. Tā nav gozēšanās avīžu pirmajās lappusēs. Jāmāk ļoti labi aranžēt. Ne katrs ir gatavs šim smagajam darbam.
Radošums nozīmē iebraukt sfērās, kas nekad nav notikušas. Kaut kas pilnīgi jauns. Radošums un jaunrade ir tas, kādēļ ir vērts dzīvot. Es vienīgi vēlētos, kaut es to būtu darījis krietni vairāk un pārliecinošāk, un neskatīties uz sabiedrību un to, kas tajā brīdī sabiedrībai likās vajadzīgs un labs. Bet kaut kas tomēr ir bijis. Mani ļoti priecē, ka ir tādi mani darbi, kas ir jau divdesmit gadus un kuros tagad citi cilvēki sāk atrast kaut ko jaunu. Vienu manu gabalu ir plānots ierakstīt, un es arī gribu dot vaļu šiem jaunajiem cilvēkiem. Lai viņi pieliek klāt 21. gadsimtu.
Kas latviešu mūzikas klausītājam jāpatur prātā Latvijas simtgades svinību laikā?
Kas jādara šodien, lai mēs nekļūtu apnicīgi sev un citām tautām? Mums ir jāskatās uz nākamajiem simt gadiem. Tas ir svarīgākais. Nākamos simt gadus mēs nepiedzīvosim, ja pie mums turpinās valdīt sovjetiskā korupcija, tostarp ir amatpersonas, kuru saknes ir padomju režīmā. Jādod vārds pilnīgi jaunai cilvēku paaudzei, kas ir brīva jau savos instinktos. Es gribētu, lai cilvēki brauc uz augstskolām pasaulē. Neatliek un brauc mācīties, izglītojas, iegūst pasaules redzējumu un kontekstu – saprast, kur tad mēs esam. Pasaules izglītība mums ir nepieciešama. Visu noteiks nevis tas, cik veiksmīgi ir vietējie uzņēmumi pašvaldībās, bet gan tas, cik veiksmīgi mēs spēsim sadarboties. Un to var sniegt tikai šis pasaules redzējums.
