Šoreiz tiekamies ar Eiropas čempionu rallijkrosā Jāni Baumani. Viņš 11. augustā Stacijas laukumā koncertciklā "Origo Summer Stage" klausījās Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Andra Pogas atskaņoto Antonīna Dvoržāka Astoto simfoniju un "Slāvu deju sol minorā".

Pirms koncerta

Lūdzu, pastāsti par klasisko mūziku savā dzīvē!

Agrā bērnībā – kādu piecu sešu gadu vecumā – mēs ar mammu gājām uz operām un baletiem. Atceros, ka pamatskolas laikā ar klasi klausījāmies orķestra koncertus un skatījāmies baletus. Bet visspilgtāk atmiņā palicis, kā tēvs (arī brāļu Baumaņu menedžeris Andris Baumanis – aut. piez.) sēdēja pie televizora un klausījās Lučāno Pavaroti, viņam ļoti patīk šis dziedonis. Paklausījos Pavaroti "Youtube", un tur gandrīz vienmēr aiz viņa ir orķestris. Tātad saskare ar orķestri man ir bijusi, tomēr tā laikam nav mūzika, ko klausīties ikdienā.

Kas ir tava ikdienas mūzika?

Manā pleilistē ir latviešu mūzika, sākot ar Raimonda Paula dziesmām, beidzot ar "Prāta vētru". Tad vēl, protams, atkarībā no garastāvokļa daudz kas cits, vairāk roks. Mana mīļākā grupa joprojām ir "AC/DC". Patīk arī hiphops.

Arī latviešu?

Nē, latviešu hiphops kaut kā neiet pie sirds. Ir daži labi krievu mūzikas gabali, kas man patīk. Bet tas nav hiphops. Drīzāk Grigorijs Lepss un citi tādi vairāk vecmodīgāki izpildītāji. Mūsdienu dziesmas – tās, kas skan radio, – man īsti nepatīk. "Eiropas hitu radio", liriskie hiti – tā ir mūzika, ko es neklausos.

Tātad radio tu neizmanto un taisi pats savas mūzikas listes?

Tieši tā. Mašīnā radio gandrīz nekad neklausos. Telefonā ir "Spotify". Aizbraucot uz ārzemēm, pirmā darāmā lieta ir mašīnā pieslēgt "bluetooth" un tikt pie savas mūzikas.

Klasiskās nevainības zaudēšana #4. LNSO satiek jaunu klausītāju – autosportistu Jāni Baumani
Foto: Publicitātes foto

Vai vari paciest klusumu?

Ir reizes, kad vajag klusumu. Bet man patīk aktīvāks dzīvesveids. Vienīgi skrienot neko fonā neklausos. Agrāk skrēju ar austiņām, bet pēc vienas filmas noskatīšanās sapratu, ka skrienot jāklausās apkārtējās skaņas, nevis uzmundrinoša mūzika austiņās. Dabas skaņas visapkārt dod lielāku enerģiju nekā mūzika.

Bet tas jau vairāk filozofiskā, nevis fizioloģiskā ziņā?

Jā, es domāju, ka tas vairāk ir filozofiskais aspekts. Pašam sevī dziļāk aizdomāties. Citi visu mūžu skrien ar austiņām, un nekas slikts ar viņiem nav noticis, bet skriet vai braukt ar riteni pilsētā tomēr ir drošāk, ja dzirdi, kas notiek apkārt.

Vai tu kādreiz izmanto mūziku, lai pasargātu sevi no apkārtējās vides?

Jā, protams. Pirms tam piesaucu "AC/DC". Viņus varu klausīties gan tad, kad ir pacilāts garastāvoklis, gan brīžos, kad viss neiet tik labi, kā gribētos. Tā mūzika kaut kā uzmundrina tevi. Mūzikas klausīšanās ir viens no veidiem, kas tevi dabū ārā varbūt ne nu gluži no depresijas, bet, teiksim tā, palīdz tikt galā ar sliktām domām.

Vai tu pats kādreiz esi spēlējis kādu mūzikas instrumentu?

Kādreiz ļoti gribēju iemācīties spēlēt klavieres, bet instrumentam mājās nebija vietas. Tagad vieta būtu, bet nepietiktu laika. Kādreiz tomēr gribētos iemācīties.

Nu, to tad, kad būs mierīgāka dzīve. Vai tu tagad te, Stacijas laukumā, sagaidi kaut ko konkrētu vai īpašu no šī koncerta? Simfoniskais orķestris brīvdabā pie dzelzceļa sliedēm...

Interesanti liekas tas, ka esam laukumā, nevis zem jumta. Varbūt tas piešķirs kādu odziņu. Apkārtējie cilvēki, satiksme, pilsēta neguļ. Tas varētu būt vēl interesantāk, nekā sēdēt slēgtā koncertzālē.

Vai to kaut ko zini par Dvoržāku? Un vai tas šķiet svarīgi, lai klausītos viņa mūziku?

Zinu, ka Dvoržāks ir čehu mākslinieks. 19. gadsimts. Man skolā bija ļoti stingra mūzikas skolotāja Marija Brazovska, viņa lika daudz ko iemācīties. Nu jau pagājuši desmit vai vairāk gadu, tomēr kaut kas ir palicis atmiņā.

Klasiskās nevainības zaudēšana #4. LNSO satiek jaunu klausītāju – autosportistu Jāni Baumani
Foto: Andris Zieds

Pēc koncerta

Simfonijas pirmās divas daļas tu klausījies no publikas vietām un atlikušās divas daļas – stāvot aiz orķestra. Kādi iespaidi pēc koncerta?

Sākumā likās, ka nebūs tik daudz cilvēku, bet publika beigās sanāca lielā skaitā. Nedaudz traucēja tas, ka blakus cilvēki čukstus un pat pusbalsī sarunājas, tāpēc nevarēja dzirdēt mūzikas klusākos brīžus. Bet tajā brīdī, kad aizgāju stāvēt aiz orķestra, pa ķermeni skrēja tirpiņas, un vēl viens interesants aspekts, ko parasti neviens neredz, – diriģenta emocijas. Tas arī atspoguļojās mūzikā, ko izveido viss orķestris. Brīdī, kad Pogas kungam ir smaids uz lūpām, arī orķestris skan atsaucīgi un pa ķermeni skrien tirpas. Kad viņš kļūst dusmīgāks, prasīgāks, nopietnāku sejas izteiksmi, tad orķestris dod no sevis visu ārā, un viennozīmīgi var redzēt, ka diriģents ir ļoti svarīgs pulksteņmehānisma elements, lai tas viss darbotos.

Vai vari sevi iztēloties kādā no orķestra instrumentu grupām?

Pēc skaņas man viens no mīļākajiem instrumentiem ir saksofons. Šeit tā nebija. Bet – man vispār ļoti patīk pūšaminstrumenti, es varētu atrasties uz augstākā pakāpiena blakus bungām.

Pie tromboniem un tubām?

Jā, tas varētu būt mans rajons.

Klasiskās nevainības zaudēšana #4. LNSO satiek jaunu klausītāju – autosportistu Jāni Baumani
Foto: Ilmārs Znotiņš

Dvoržākam ļoti patika vilcieni, sevišķi lokomotīves, un, dzīvojot Ņujorkā, viņš speciāli esot braucis uz 155. ielu, lai skatītos, kā garām pabrāžas Čikāgas ekspresis. Vai tev patīk vilcieni?

Nevaru teikt, ka nepatīk! Bērnībā diezgan daudz laika pavadīju, braucot no Jūrmalas uz Rīgu ar vilcienu, un ir labas atmiņas no tiem laikiem. Kādus pāris gadus nav sanācis izmantot "Latvijas dzelzceļa" pakalpojumus... Bet noteikti varu teikt, ka patīk vilcieni, jo tie ir ar milzīgu vēsturi un milzīgu spēku.

Skaidrs, ka atšķirībā no Dvoržāka tev ar ātrumu ir profesionālas attiecības. Vai tā ir stihija, kuru tev vajag arī ārpus profesionālās darbības?

Ikdienā tā nav, jo visas emocijas izliekam trasē un sacensību ir gana daudz. Autosports un mašīnas man ir asinīs. Tēvs brauca rallijā, kad vēl biju mammai vēderā. Bez tā dzīvi nevaru iedomāties.

Ar sacīkšu skatīšanos ir citādi. Savulaik bija tradīcija ar vectēvu skatīties katru F-1 gonku. Tagad pavēroju tikai labākos momentus, lai zinātu, kam just līdzi. Arī mans brālis Artis brauc. Viņa braucienus skatos monitorā, jo uz vietas trasē rokas trīc, nervi un emocijas netur. Tāpat bija, kad tēvs brauca, – gaidi viņu parādāmies un, ja viņa mašīna nebrauc, tad ir pārdzīvojumi. Skatīties, protams, patīk, bet, ja nav ko atbalstīt, tad drīzāk nē.

Vai, mūziku klausoties, tev svarīgs tāds aspekts kā mūzikas temps?

Tas ļoti atkarīgs no dažādiem aspektiem – no vietas, kur atrodies, no tā, kādi cilvēki blakus, kāds garastāvoklis. Braucot ikdienā ar mašīnu garākus gabalus ārpus Rīgas, dodu priekšroku lēnai mūzikai, lai mūzika tevi pavada un var mierīgi, nesteidzoties pavērot ainavas. Bet pilsētā tieši otrādi – prasās pēc nedaudz ātrāka mūzikas tempa, jo pilsētas jau ir tādas skrienošas.

Dvoržāka Astotā sastāv no vieniem vienīgiem kontrastiem. Kas tev vairāk patika – intensīvāki vai apcerīgāki mirkļi?

Visvairāk apbūra tas, ka viss bija ļoti labi sabalansēts. Kā dzīvē – vienu brīdi ir skriešana, bet ir arī mierīgie mirkļi, kad var ievilkt elpu. Tāpat mūzikā. Ir ātrāki posmi, un ir lēnākas situācijas, komponists par to noteikti domājis.

Daži mēdz teikt, ka, klausoties klasisko mūziku, viņiem rādās bildītes. Vai tev ir tāpat?

Grūti šobrīd iedomāties. Es vairāk mēģināju iztēloties, ko komponists konkrētajā brīdī, iespējams, ir domājis, rakstot šo darbu.

Vai esi apmierināts ar šo koncertpiedzīvojumu?

Visu šeit piedzīvoto nevaru aprakstīt dažos vārdos. Katru dienu uz šādiem koncertiem es droši vien neietu, bet vienu vai divas reizes gadā tas būtu jādara. Šādi pasākumi iedod vairāk pozitīvu emociju nekā "AC/DC" ieraksti.