Noteikumi vienkārši: vairāk pieredzējis klausītājs satiek jauno, aprunājas pirms koncerta un uzklausa iespaidus pēc dzirdētā.

Šoreiz satiekamies ar populāro fitnesa treneri Kristapu Vildi. Viņš kopā ar dzīvesbiedri Ingu devās uz Senās mūzikas festivāla rīkoto Henrija Pērsela operas "Didona un Enejs" izrādi 7. jūlijā Rīgas Svētā Pētera baznīcā.

Titullomās bija Elīna Šimkus un Džūlio Alvīze Kazelli, muzicēja Latvijas Radio kora grupa un Itālijas senās mūzikas orķestris "Le Coin du Roi", diriģēja orķestra vadītājs Kristians Fratima.

Pirms koncerta

Pirms mēs dodamies klausīties Pērsela operu un es sāku tevi izvaicāt par taviem līdzšinējiem priekšstatiem par operu, vēlos sarunas rosināšanai dot divus atskaites punktus. Tie ņemti no Obrija Dilona-Malones apkopotās "Ciniķa dzīvesziņas". Tās būs divas definīcijas. Pirmā ir Džeimsa Stīvensa definīcija jēdzienam "miegs" – labākais veids, kā klausīties operu. Savukārt opera tiek raksturota šādi – kad puisim iedur nazi mugurā, viņš nevis noasiņo, bet gan sāk dziedāt. Vai tas sakrīt ar taviem priekšstatiem par operu?

Vairāk otrais apraksts asociējas ar operu. Ar salauztām sirdīm, drāmu un visu pārējo... Bet tā vietā, lai nomirtu trijās sekundēs, tu trīs stundas par to dziedi. Apmēram tā.

Un šī būs tava pirmā opera?

Jā, šī būs pirmā. Līdz šim esmu gājis vērot baletu, teātri, bet, tiklīdz runa ir par operu, vienmēr kaut kas gadījies pa vidu. Tāpēc šis vakars tika speciāli izbrīvēts, lai aizietu uz operu.

Arī šī opera būs traģisks stāsts.

Jā, es jau mazliet paspēju palasīt, stāstu nedaudz zinu.

Kartāgas valdniece un trojiešu varonis. Antīkie stāsti grāmatās vai filmās – vai tas tevi uzrunā?

Grieķu mitoloģija ir viena no manām mīļākajām jau no bērnības gadiem. Tāpēc būs interesanti pavērot, kā tādu materiālu inscenē uz skatuves. Kā to, ko esmu lasījis vēstures grāmatās vai mitoloģijā, caur dziesmu un aktiermākslu varēs parādīt citādā veidā.

Varbūt tev ir zināmas gaidas par to, kā varētu izskatīties skatuve, kā režisors izstāstīs stāstu?

Pagaidām, ja godīgi, nav nekādu gaidu. Nāku kā pilnīgi balta lapa. Esmu gatavs, ienākot Pēterbaznīcā, sajust gaisotni, apsēsties krēslā, aprast arī ar to, redzēt priekšplānu, darbību, tad varēšu vairāk pastāstīt. Pagaidām manas gaidas nav ne augstas, ne zemas. Varētu teikt, ka baltas – esmu gatavs uzņemt visu informāciju, ko saņemšu, bet jo īpaši muzikālo pusi.

Būs itāļu mūziķi, orķestris "Coin du Roi". Senā mūzika, citāds skanējums, zarnu stīgas – vai tā tev ir pilnīgi sveša pasaule?

Nav pavisam sveša. Bet zinu tikai tik daudz, cik esmu izlasījis nosaukumus. Tas arī viss.

Operā būs arī fantastiski tēli, raganas. Vai tev ir asociācijas par fantastisko pasauli un to, kā tā atspoguļota mūzikā vai mākslā vispār?

Māksla ir māksla. Mākslā nav skaidri noteiktu "a" vai "b". Mākslā var būt viss, kas vien nav iedomājams dzīvē. Tāpēc to sauc par mākslu. Mūsu ikdiena ir tāda, kāda tā ir, savukārt mākslā mēs varam izkāpt ārpus ikdienas un varam pafantazēt. Un tas pats ir teātrī, baletā un noteikti operā – jo vairāk tur ir ielikts nereālais, jo vairāk mums tas šķiet patīkams. Jo vairāk tas viss līdzinās mūsdienām, jo garlaicīgāk. Tāpat kā ar mūsdienu seriāliem vai realitātes šoviem. Tas, kas ir ārpus ikdienišķā, mums šķiet interesants.

Pēdējais jautājums šobrīd par dziedātājiem. Vai tev labāk patīk augstas vai zemas balsis?

Godīgi, gan – gan. Trīsoņas sajūtu drīzāk izraisa zemas balsis. Bet augstās balsis vairāk asociējas ar klasisko mūziku, ko klausījos pusaudža gados. Tad man vairāk patika tieši tās. Tāpēc ir abējādi – tās, kas izraisa tirpoņas sajūtu, kas iziet cauri visiem kauliem, un tās, kas atstāj dvēseliskāku iespaidu.

Klasiskās nevainības zaudēšana Nr2. Pirmo reizi uz operu – fitnesa treneris Kristaps Vilde
Foto: Publicitātes foto. Kristaps Vilde ar sievu ar operas "Didona un Enejs" solistiem Džūlio Alvīzi Kazelli un Elīnu Šimku

Pēc koncerta

Kādi ir tavi pirmie iespaidi?

Nezinu, ar ko sākt. Kā jau teicu pirms izrādes, viss sāksies ar to, kā ieiešu iekšā. Sāksim ar to. Lai cik ilgi es būtu nodzīvojis Rīgā, tā bija pirmā reize, kad iegāju Pēterbaznīcā. Līdz ar to tā jau bija pirmā foršā lietiņa. Un ar pirmajām instrumentu un balsu skaņām es sagaidīju vairāk, nekā biju cerējis. Man bija savi favorīti, arī tādas lietas, kas... apmēram tā, kā teici sākumā – aizver acis un klausies. Un tā man bija tieši ar kori.

Tas bija pozitīvais?

Tas bija vispozitīvākais. Būtībā es tepat viņiem blakus vien biju. Viņus mēs arī vislabāk dzirdējām. Bija tāds mirklis, kad vienkārši aizvēru acis un klausījos. Ne mani interesēja dejotāji, ne tas, kas notika uz skatuves. Aizvēru acis un ļāvu sev izbaudīt šo mirkli. Katru mazāko vibrāciju, katru frekvencīti, katru skaņu. Vienā brīdī pilnīgi iemigt gribējās.

Tagad jāpaņem tas, ko tu sākumā teici. Ja iedur dunci mugurā un tad turpinās dziedāšana par to visu laiku. Bet te vairāk ir tas pirmais, ka aizver acis, iemiedz un caur miegu izbaudi operu tā, kā tā būtu jāizbauda.

Bet to tu saki vislabākajā nozīmē, nevis kā ciniķis.

Jā, viennozīmīgi. Vienīgā negatīvā lieta, ko varu saskatīt, ir tā, ka šī ir mana pirmā opera. (smejas) Man pašam liels, publisks fui. Ka es pirmo reizi esmu atnācis. Domāju – nost ar tiem teātriem, labāk jānāk uz operu. Vēl viena negatīvā lieta – akustikas vai citu apstākļu dēļ no dziedātā sapratu ļoti maz. Angļu valoda man jau ir kā dzimtā. Esmu klausījies opermūziku austiņās, un tad vienmēr cenšos saprast vārdus. Un ir iespējams saprast, ja teksts ir angliski vai latviski. Šeit bija tā – sapratu labi ja desmit procentus. Bet tā arī piezīme pašam sev. Ka man jāiet vēl uz citām izrādēm.

Tādā gadījumā novēlu tev aiziet uz kādu latviešu operu un pārliecināties, vai varēsi saprast ik vārdu arī dzimtajā valodā.

Gan jau saprašana nāks ar pieredzi. Vienkārši biežāk tas jādara, un viss.

Vai tevi uzrunāja veids, kā tika izstāstīts šis stāsts – inscenējums ar dejotājiem, iestudētās kustības, skatuve?

Varu pateikt vienā teikumā – tā kā es vairāk izbaudīju muzikālo daļu, tik ļoti necentos iedziļināties, kas notiek uz skatuves. Bet caur mūziku, orķestri, kori – caur visu tāpat klausoties varēja saprast, kas notiek uz skatuves. Tur, kur, teiksim, sākas mīlas, drāmas daļa, dramatisms, mūzika to uzreiz iedod. Klausoties sapratu – tev pat nav jāredz, kas notiek. Klausies mūziku un visu sapratīsi! Caur orķestra mūziku un visu pārējo.

Bija tāds brīdis, kad aizvēru acis un centos visu izjust caur sevi. Un pie sevis mēģināju iedomāties – interesanti, kas tagad notiek uz skatuves? Atvēru acis – tieši tas, ko biju iedomājies. Un atkal – brīdī, kad ieslēdzas dramatiskais, traģiskais, uzreiz, klausoties mūzikā, viss ir skaidrs. Tā tāda mijiedarbība, simbioze tam, kas notiek uz skatuves, viss savijās kopā un radīja ļoti labu pirmo iespaidu par manu pirmo operu.

Tu patiesībā ļoti precīzi esi uztvēris šo mūziku, jo Pērsela laikā kompozīcijas māksla bija cieši saistīta ar retoriku. Tika izmantoti afekti, lai parādītu noteiktus sajūtu stāvokļus. Lūk, tas tiešām nostrādā, pat ja to nezini.

Tas ir ļoti labi nostrādājis, jā. Manā prātā tagad ir apmēram tā: ja es vēlēšos redzēt, kas notiek uz skatuves, aiziešu uz teātri. Ja vēlēšos pabarot iekšējo pasauli, aiziešu uz operu. Man tā viss jau salicies pa plauktiņiem.

Un par dziedātājiem – kuri tev patika vislabāk?

Protams, abi galvenie dziedoņi. Es kā tipisks pirmās operas apmeklētājs redzu tos, kas ir galvenie. (smejas) Bet kas man bija favorīts? Varētu teikt, ka raganas. Jo viņas dziedāja tādā koķetīgā manierē. Raganu dziedājumos es dabūju visas skaņas, ko būtu vēlējies dzirdēt, atnākot uz operu. Protams, arī orķestris un koris.

Raganas un kora ļaunie smiekli.

Apmēram, jā. Kā bērnības filmās, kad kāds aiziet uz operu. Kā ar bērnībā iepazītām smaržām. Tā man bija šoreiz – šīs skaņas es biju dzirdējis kaut kad bērnībā. Tagad tas bija kā sprādziens smadzenēs – šo es atceros!

Prieks, ka tev patika.

Man pašam prieks.