Šoreiz piedāvājam sarunu ar koklētāju ansambli "Balti", kurā par tradicionālās mūzikas vietu modernajā pasaulē, ansambļa darbu pie gaidāmā albuma un citām radošajām aktualitātēm stāstīja ansambļa vadītāja Valda Bagāta, kā arī divas no dalībniecēm - Lauma Matule un Kristīne Tukre.
Koklētāju ansamblis "Balti" ir ar tikpat skaistu nosaukumu, cik tradīcijām bagāta un skaista ir tā radītā mūzika. Jūsu mājaslapā lasāms, ka kokle ir latviešu tautas instruments, kurš ar mīlestību spēlēts cauri gadu simtiem. Kas vēl ir koklētāju ansambļa "Balti" radošās darbības pamatā?
Valda Bagāta (V.B.): Tā, pirmkārt, ir liela mīlestība pret latviešu tautas mūziku un pret pašu kokli kā tādu. Un, protams, kā jau katrā kolektīvā, svarīgs ir dalībnieku sastāvs. Tā ir cieša dalībnieku draudzība.
Tātad svarīgi ir tas, kādas dziesmas jūs izpildāt, kā arī draudzība. Cik liels ir jūsu kolektīvs? Uz sarunu esat ieradušās mazākā skaitā, bet uz skatuves festivālā "Laba Daba" kāpsiet lielākā sastāvā.
V.B.: Kolektīva sastāvs ir nedaudz mainīgs, jo tajā darbojas cilvēki vecumā no 13 līdz 20 gadiem. Liela daļa sasnieguši studentu vecumu un, protams, iznāk doties mācībās, arī uz ārzemēm, bet šobrīd mēs esam 15 piecpadsmit cilvēki. Jā, un vēl varbūt esam īpaši ar to, ka pie mums kokles spēlē arī divi puiši.
Tā ir neparasta parādība? Jūs to īpaši izcēlāt.
V.B.: Tā nu ir sanācis, ka meitenes laikam ir mazliet, mazliet čaklākas, un ir ļoti daudz kolektīvu, kuros ir tikai meitenes. Sensenos laikos gan kokles ir spēlējuši tieši vīrieši, un arī mūsdienās arvien vairāk puišu pievēršas šim, manuprāt, diezgan vīrišķīgajam instrumentam. Lai gan ar ārkārtīgi skaistu un smalku skaņu.
Kristīne un Lauma, kāds bija jūsu ceļš līdz koklētāju ansamblim "Balti"?
Lauma Matule (L.M.): Vecāki aizveda mani uz mūzikas skolu spēlēt klavieres un pirmos divus gadus to darīju, līdz sapratu, ka tas nav mans instruments. Gammas spēlēt man nepatika, lai gan, protams, arī uz kokles ir jāapgūst dažādi vingrinājumi. Lēmums apgūt kokles spēlēšanu bija ļoti pareizs, es pati sāku spēlēt ģitāru. Tas viss notika, pateicoties koklei.
Kristīne Tukre (K.T.): Man atkal ir tieši pretēji, tādēļ, ka mani vecāki īsti nevēlējās, lai es uzsāktu mācības mūzikas skolā. Taču es tiešām to vēlējos, un kādu vasaru mēs devāmies uz dārza svētkiem Rundāles pilī. Tur uzstājās kāds koklētāju ansamblis. Dzirdētais mani tā saviļņoja, ka es sapratu – man ir jāapgūst tieši kokles spēle. Tā arī tas viss sākās, devos uz mūzikas skolu un joprojām spēlēju kokli.
Noteikti daudz dažādu stāstu ir arī pārējiem ansambļa dalībniekiem, bet, turpinot sarunu par jūsu ansambli kopumā, kas veido jūsu repertuāru? Jau īsumā minējāt, ka tā ir tautas mūzika, bet vai jūs iekļaujat repertuārā arī citus, modernākus un nesenāk tapušus skaņdarbus?
V.B.: Uz kokles šobrīd ir izspēlējama ārkārtīgi dažāda mūzika. Protams, ļoti lielu vietu mūsu ansambļa repertuārā ieņem mūsdienu latviešu komponistu oriģinālskaņdarbi. Šobrīd arvien vairāku komponistu pievēršas koklei un raksta brīnišķīgu mūziku. Tie ir gan Ēriks Ešenvalds, gan Georgs Pelēcis, Valts Pūce. Te vēl varētu turpināt saukt. Cenšamies arī spēlēt klasiskos skaņdarbus, kaut ko no populārās mūzikas. Kad mēs tiekamies vasaras nometnēs, atļaujamies vēl brīvāk eksperimentēt, lai saprastu, ko tad ar to kokli var darīt. Īpašas saites mūs saista ar Edgaru Liporu, jo viens no puišiem, kas spēlē mūsu ansamblī, ir Edgara dēls, Pateicoties tam, izveidojusies diezgan cieša sadarbība un Edgars labprāt raksta un komponē skaņdarbus tieši "Baltiem". Šīs dziesmas izplatījušās arī tālāk koklētāju aprindās un tiek spēlētas. Šobrīd strādājam pie jauniem ierakstiem, lai izdotu disku, kurā būs dzirdamas Edgara Lipora latviešu tautasdziesmu apdares, kā arī oriģinālskaņdarbi.
Ieraksts - tas ir liels sasniegums. Vai jums ir bijuši arī citi albumi?
V.B.: Ir bijuši, bet tad mēs paši bijām stipri mazāki, nu varēšana ir stipri augusi. Centāmies visu darīt ar lielu patikšanu, un paši ļoti gaidām rezultātu. Ieraksta izdošana gaidāma šī gada septembrī.
Meitenes, kā tas bija – darboties albuma ierakstā?
L.M.: Atšķirībā no iepriekšējām reizēm, kad bijām piedalījušies ierakstos, šoreiz rakstījām instrumentālo daļu kopā ar dziedāšanu. Tas bija neierasti, jo vispirms bija jāieraksta instrumenti un pēc tam jādzied pa virsu. Bija vairāk jāpievērš uzmanība citām niansēm, lai ieraksts izdotos kvalitatīvs.
Jums pašām vairāk patīk dzīvās uzstāšanās, brīži, kad ir jākoncertē? Vai arī tomēr ieraksts var iedot labas sajūtas?
K.T.: Man labāk patīk uzstāties koncertos. Spēlēt ierakstā personīgi man bija pārbaudījums, lai izturētu visu līdz galam.
L.M.: It kā jau nekas nemainās, bet tomēr tā atbildības sajūta šķiet lielāka, jo ir mikrofoni, kuros pilnīgi viss dzirdams, un, iepriekš mēģinājumos trenējoties, nevar iegūt to sajūtu, kāda būs, kad tu nonāksi ierakstu studijā un būs jākoncentrējas. Tas ir liels darbs.
Cik sarežģīts ir ceļš pārlikt jeb aranžēt kādu dziesmu tādam instrumentam kā kokle? Pat ja skaņdarbs oriģinālā bijis rakstīts citiem instrumentiem?
V.B. Tas ir diezgan apjomīgs darbs, jo jāpārvalda šī instrumenta tehniskās iespējas, jāsaprot, kā tas skan. Instruments vispirms ir jāiepazīst. Tad, kad tas ir izdarīts, rodas arī dažādas radošas idejas.
Jūsu ansamblis ir guvis arī starptautisku atzinību, kas noteikti ir jāpiemin. 2015. gadā jūs atgriezāties no Pasaules folkloras čempionāta "World Folk" ar godam nopelnītu zelta medaļu. Vai starptautiskā atzinība ir kā līdzējusi turpmākajā darbībā?
V.B. Tas noteikti bija ļoti nozīmīgi arī pašiem ansambļa dalībniekiem, tikt novērtētiem no malas. Tas dod milzīgu stimulu darboties tālāk, neapstāties un virzīties uz priekšu un meklēt jaunus ceļus mūzikā.
L.M.: Jā, līdz šim koklētāju ansambļa "Balti" sastāvā esmu bijusi gandrīz visos starptautiskajos festivālos un konkursos. Tas ir liels piedzīvojums un liels darbs pirms tam, bet, aizbraucot uz turieni, tā ir arī atpūta un kopā būšana.
V.B. Šopavasar maijā atgriezāmies no Somijas, kur notika kantelei radniecīgo instrumentu konkursi gan solistiem un nelieliem sastāviem, gan arī lielākiem kolektīviem. Sanāca tā, ka piedalījāmies profesionāļu kategorijā, pēc nolikuma tas bija vienīgais iespējamais ceļš. Ļoti veiksmīgi izdevās iegūt pirmo vietu un tas ir milzīgs sasniegums, jo šeit Latvijā nav zināms neviens koklētāju ansamblis kā profesionāls kolektīvs, tomēr kopējais līmenis ir stipri audzis. Bija milzīgs gandarījums, ka varējām startēt šajā kategorijā un vēl arī uzvarēt.
Jūsu pirmsākumi ir saistīti ar Babīti un Babītes Mūzikas skolu. Nereti ir tā, ka, ja bērnu mūzikas skolā gūtā pieredze ir pozitīva, tad daudzi no absolventiem arī pēc tam turpina savas radošās gaitas mūzikā. Vai arī jūsu ansamblī ir šādi piemēri?
V.B. Lielākā daļa mūzikas skolas audzēkņu arī turpina savas muzikālās gaitas "Baltos". Viens no tādiem labajiem pārsteigumiem man ir Kristīne, kura šogad ir pabeigusi mūsu mūzikas skolu un ir nolēmusi turpināt tālāk savu solo karjeru. Viņa iestājās Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, ļoti labi nokārtojot iestājeksāmenus. Lauma savukārt studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā etnomuzikoloģiju un man ir tiešām liels prieks, ka audzēkņi izvēlas savu dzīvi saistīt ar kokli. Veidojas pēctecība.
Piedaloties konkursos, uzstājoties ārpus Latvijas, vai esat novērojušas, kādas ir attiecības cilvēkiem ar foklmūziku, tradicionālo mūziku?
V.B. Noteikti var minēt Somijas piemēru, kas ir ārkārtīgi jauks, jo tur labi sadzīvo kopā tradicionālā mūzika ar mūsdienu mūziku. Tajā pašā Sibēliusa akadēmijā iespējams studēt tracionālo kanteli un koncertkanteli. Tas viss tā ļoti organiski plūst kopā. Latvijā šīs lietas ir nākušas mazliet grūtāk, bet es domāju, ka arī šobrīd ceļi krustojas un sadarbība dažādiem mūzikas veidiem ir veiksmīga.
Runājot par ceļiem un to krustošanos, kā jūs raugāties uz folkmūziķu sadarbību ar populārās mūzikas vidi vai ko radikāli atšķirīgu, piemēram, smagās mūzikas vidi?
V.B. Manuprāt, ir brīnišķīgi, ka kokle dzīvo dažādos mūzikas žanros. Labs piemērs metālmūzikā ir grupa "Skyforger", var pieminēt arī to, ko dara Biruta Ozoliņa, Laima Jansone. Koklei tas ir labs veids, kā izdzīvot dažādos mūzikas žanros.
L.M.: Mūsdienās vairs ne par ko nav jābrīnās, jo viss tiek miksēts ne tikai mūzikā, bet arī citās jomās. Kā jau Valda teica, par to nav jābrīnās, bet jāpriecājas, ka kokle tiek ietērpta dažādās krāsās. Tajā pašā laikā top arī tautasdziesmu apdares, viss iet roku rokā. To var novērot arī Dziesmu svētku repertuārā, ka tiek izpildīta arī mūsdienu mūzika un komponisti eksperimentē ar dažādiem instrumentiem.
Kādu mūziku jūs pašas klausāties ikdienā? Kam ļaujat ienākt savā pleilistē?
K.T.: Man patīk klausīties dažādu mūziku un mācības mūzikas skolā pievērsušas vairāk klasiskajai, akadēmiskajai mūzikai. Taču ļoti patīk klausīties arī tradicionālo mūziku, kur tiek spēlētas kokles, dūdas, citi tautas mūzikas instrumenti.
Kā ir ar slaveno "jauniešu formātu"? Populārākās dziesmas no vietējo un ārvalstu mūziķu repertuāra?
K.T.: Ja godīgi, tam es nepievēršu lielu uzmanību, jo man tas nešķiet tik interesanti.
L.M.: Manās pleilistēs ir arī populārā mūzika, bet, iestājoties akadēmijā, mūzikas klausīšanos nedaudz samazināju. Jo ikdienā mūzikas bija tik daudz, ka gribas pabūt klusumā. Vasarā, aizbraucot uz nometnēm, sasmeļamies iedvesmu un, pārbraucot mājās, gribas sameklēt dzirdēto, tai skaitā populāro, džeza mūziku un citus stilus.
Kā jūs, Valda, vērtējat nepieciešamību pēc daudzveidības mūzikā? Ko tas, jūsuprāt, dod?
V.B.: Tā noteikti ir nepieciešama! Tā kā esmu skolotāja, tad es noteikti uzskatu, ka bērniem ir jāspēlē mūzikas instrumenti, jo tas ārkārtīgi attīsta domāšanu, uztveri, emocionālo pasauli. Vajadzētu ne tikai klausīties, bet arī pašiem muzicēt.
Plašāks ieskats festivāla "Laba Daba" mūzikas un aktivitāšu programmā pieejams mājaslapā.
Raidījums "Laba Daba tuvojas" dzirdams radio "NABA" ēterā darba dienās pulksten 10.00 un atkārtojumā pulksten 20.00.