Vieta: Rīga, "Arēna Rīga"
Laiks: 2006-11-20, 20:00
Vērtējums:
Skaņa:
Bauda:
Programma:

Uz skatuves kāpjot četratā - kopā ar trijiem pavadošajiem mūziķiem no grupas "The Bad Seeds" - vijolnieku Vorenu Elisu (Warren Ellis), basģitāristu Martinu Keisiju (Martyn P. Casey) un bundzinieku Džimu Sklavunosu (Jim Sclavunos), Niks Keivs jau pašā koncerta ieskaņā lauza iecerētā "sēdošā vakara" noskaņu. Izskanot koncerta otrajam skaņdarbam – 'Abattoir Blues' no Keiva pagaidām pēdējā kopdarba ar "The Bad Seeds" – dubultplates 'Abattoir Blues/The Lyre of Orpheus', skatuves virzienā izjoņo saujiņa klausītāju, kas pat pamodināti nakts vidū no saldākā miega būtu gatavi atzīties Keivam mūža mīlestībā – vismaz tāds ir pirmais iespaids (otrais variants ir saistīts ar grādīgu dziru lietošanu), un šai saujiņai seko gūzma citu, kas pirmos pāris koncerta skaņdarbus ir nepacietīgi dīdījušies savās vietās un nu izbauda spēju atrasties tuvāk Meistaram.

Izskanot 'The Ship Song', papildus uzgavilē visi tie, kam šīs dziesmas piedziedājums nu lasāms arī uz vēdera (pēc tam, kad par necerēti zemu cenu vestibilā iegādāts Keiva tūres īpašais t-krekls). Arī pats mākslinieks nu beidzot ir nedaudz atbrīvojies/saradis ar domu, ka Rīgā viņu ļoti labi pazīst un gaida atplestām rokām, tāpēc ar vārdiem "that`s better" uzteic pūli skatuves priekšā un tā ģenerēto ovāciju jaudu. 'Deanna' aizsāk skumjo balāžu plejādi, kurā ietilpst arī 'Babe You Turn Me On' – veltījums meitenei, kas Keivu mirkli agrāk aplaimo ar ziediem, kā arī 'Weeping Song', kurā pirmoreiz atklāti jūtamas likstas ar skaņu; Keivs skatuves monitoros pats sevi īsti labi nedzird, savukārt zāles skaļruņos viņš epizodiski nomāc pārējos mūziķus. Tiesa, tas absolūti neietekmē koncerta auru, pat organiski papildina to.

Izjūtot kāri uzvilkt kādu dūmu, Niks Keivs, līdzīgi kā savā 1992.gada 'Live At The Paradiso' koncertā, lūdz palīdzību klausītājiem, kas šoreiz mūziķi bagātīgi "apgādā" ar sērkociņiem, jo cigarete viņam pašam jau ir. Mirkli vēlāk mūziķis pamet iesildīto vietu pie klavierēm un ķeras pie elektriskās ģitāras, lai atskaņotu skumjo 'Tupelo' un "uzbrauktu" mikrofona statīvam, kas Māksliniekam rosina domāt par tā krievisko izcelsmi.

Taču Keivs nav vienīgais pieminēšanas vērtais tēls uz skatuves – par jautriem mirkļiem parūpējas gan bundzinieks Džims Sklavunoss ar saviem traka rūķa balsī izkliegtajiem "one, two, three, four…" pirms dziesmām un brīžiem maniakālo bungu dauzīšanu (nevis spēlēšanu), kā arī bārdainais Vorens Eliss, kurš straujākos vakara opusos vijoles lociņu kā tāds samurajs aizbāž aiz apkakles mugurpusē.

Vakaru par visādā ziņā jautru ļauj uzskatīt nemitīgie izkliedzieni iz publikas, kas reizumis pārvēršas savdabīgos dialogos, kuru laikā, piemēram, tiek atklāts, ka publikā atrodas vismaz viens austrālietis (Keivs uz to atbild, ka nekur no viņiem nevarot izbēgt – "austrālieši ir visur!"), savukārt pats Keivs izmanto kādu pauzīti, lai nedaudz pareklamētu savu jaunāko grupu – "The Grinderman" un par nožēlu šo rindu autoram atzīst, ka grupas pirmo singlu viņi tomēr Rīgas koncertā nespēlēs.

Tēlainā "cīņā" starp abām savām stihijām – skaļo, arhaisko un impulsīvo "niku keivu" un melodisko, lirisko un skumjo "niku keivu" vakara izskaņā virsroku guva otrais, parūpējoties par poētisko 'God Is In The House', kura izskaņā meistara balss nolūzt, izsaucot atbalstošas ovācijas un liekot nojaust, ka laikam 'Stagger Lee' vecais vīrs vairs "dzīvajā" nav spējīgs noraut. Mirkli vēlāk izskan arī īpašs veltījums Bliksam Bargeldam – dziesma 'Right Out Of Your Hand' un, protams, "romantisko skumju" ābece skaņdarbā 'People Ain`t No Good', kas, kā izrādīsies vēlāk, ir revanšs par vakara noslēgumā iztrūkušo 'Into My Arms'. Pēc diviem iznācieniem uz skatuves vakaru noslēdz 'Nobody`s Baby Now' – divas stundas ir paskrējušas kā viens mirklis, daudzi izmanto iespēju nesteigties ārpus halles, kurā vēl kaut kur pie griestiem karājas tas apbrīna, cieņas, skumju, apburošas dzejas un izteiksmīgas mūzikas kokteilis, kas kopumā nosaucams par Nika Keiva pirmo un vienīgo koncertu Baltijas valstīs.