Viņš pats uzskata, ka pasaules slavu viņam atnesušas piecas lomas – Mefistofelis, Šarla Guno operā "Fausts" Vīnes Tautas opera (1996), Dēmons, Artura Rubinšteina operā "Dēmons" Bregencas festivālā (1997) un, protams, Vāgnera Votāns ("Reinas zelts," "Valkīra" un "Zigfrīds"), Dālands ( "Klīstošais holandietis") un Klingzors ("Parsifāls") - Berlīnē, Parīzē, Madridē, Drēzdenē, u.c.

Pasaules ceļus kārtīgi izstaigājies, kopš janvāra uz prestižākajām Eiropas operskatuvēm dziedot Vāgneru vien, kā jau godpilnās Vāgnera dziedoņu "ložas" biedram pienākas, Egils Siliņš ir iegriezies mājās, lai mazliet atpūstos no lielā vācu Meistara, parušinātos savas lauku mājas dārzā ( ne velti viņš reiz atzinies, ja nebūtu kļuvis par dziedātāju, tad par dārznieku noteikti), izšķirotu pastu prāvas kaudzes lielumā un…, protams, arī padziedātu. Par prieku sev un mums. Taču tas nebūs nedz velnišķais Mefistofelis, nedz viltīgais blēdis Bazilio, nedz drošsirdīgais Eskamiljo vai dievu valdnieks Votāns, kuros Egils Siliņš spēj iemiesoties ar žilbinošu ticamību, bet gan…vienkārši Egils Siliņš dievišķi skaistā un satriecoši dziļā Gijas Kančeli skaņdarbā baritonam un orķestrim Don't Grieve! (Neskumstiet!). Tāpat koncertā skanēs Pētera Vaska "Viatore" un "Credo".

Skumju burvis Gija Kančeli apjomīgo "Don't Grieve" esot pabeidzis īsi pirms Ņujorkā sagruva Dvīņu torņi. Klausoties skaņdarbu šķiet – viņš bija gaišreģis.

Egils Siliņš. Ja nemaldos, tas bija 2006. gads, kad es Antverpenes operā dziedāju Votāna lomu Riharda Vāgnera operā "Reinas zelts." Un, izmantojot izdevību, apciemoju Giju Kančeli viņa mājvietā šai pilsētā. Kad sākām runāt par skaņraža jaunākajām kompozīcijām, viņš man parādīja "Don't Grieve!" Es biju pārsteigts. Tā bija komponista saruna pašam ar sevi. Personiskums līdz pat intimitātei dažādās nokrāsās. Lieli kontrasti. Orķestra izvirdumi un ēteriskas saskaņas.

Kopumā skumja mūzika ar ne pārāk lielu ticību, ka tas pozitīvais uzvarēs...

I.A. Kaut arī nosaukums ir "Neskumstiet!"?

E.S. Jā! Kaut kas līdzīgs padomjlaiku gruzīnu filmām, kad beigās notiek tāds pavērsiens, kas visu filmu noliek uz jautājuma zīmes, pagriež pilnīgi citā toņkārtā.

I.A. Kādā valodā vai valodās ir šis skaņdarbs, ja reiz tajā izmantoti 11 ievērojamu dzejnieku vārdi no Viljama Šekspīra līdz Josifam Brodskim un arī paša komponista dzejas un prozas rindas?


E.S.
Šeit ir četras valodas, angļu, vācu, gruzīnu un krievu. Un man no šīm dzejas rindām vislabāk patīk viena tāda frāze, ka "… skaistākais, ko es mūzikā esmu dzirdējis, ir klusums…."

Šī būs jau trešā reize, kad dziedāšu Gijas Kančeli "Don't Grieve!" Pirmā bija 2010. gadā Garīgās Mūzikas festivāla koncertā Rīgas Domā kopā ar Latvijas Nacionālo Simfonisko orķestri un diriģentu Māri Sirmo. Par šo Gijas Kančeli 75.dzimšanas dienas koncertu tikām novērtēti ar Lielo Mūzikas balvu. "Don't Grieve" esmu dziedājis arī Maskavas Konservatorijas Lielajā zālē diriģenta Vladimira Fedosejeva vadībā. Publika ļoti labi tur uzņēma šo skaņdarbu. Tagad Rīgā tas skanēs atkārtoti. Un daudzējādā ziņā tā bijusi arī mana vēlēšanās, jo skaņdarbs ir tik skaists, ka to nevar atstāt, kā saka "šūplādei."

Laimes luteklis Rīgas Domā. Ekspresintervija ar latviešu basbaritonu Egilu Siliņu
Foto: Publicitātes foto



I.A. Varēsi "atiet" arī no Vāgnera…

E.S. Tas gan! Jo no janvāra sākuma piecos vai sešos Eiropas lielākajos operteātros es intensīvi dziedāju tikai un vienīgi Vāgneru! Starp citu – šodien jau atkal saņēmu telefona zvanu ar piedāvājumu. Viens vācu teātris prasīja, vai es nevarot rīt doties ceļā un glābt izrādi. Bet es teicu: "Paldies! Gribas pabūt arī mājās!"

I.A. Ko lai dara, ja Votāns un klīstošais holandietis Dālands Tevi padarījuši par "Vāgnera dziedoni?"

E.S. Pat nezinu jau cik gadu galvenokārt ir tiešām pieprasījums pēc Vāgnera operlomām, kaut gan es labprāt dziedu arī citu opermūziku. Bet, ja tu Vāgneru vienreiz labi parādi, tad tev pielīp šis tituls. Vāgnera basbaritonu skaits nav liels – esam apmēram pieci, kuri kursē pa galvenajiem operteātriem, un, varu mazliet palielīties, ka nākamgad dziedāšu Baireitā.

I.A. Cik ilgi būsi Latvijā?


E.S.
Tūlīt pēc Jāņiem došos projām. 28 gadu laikā šī būs otrā reize, kad Jāņus sagaidīšu Latvijā.

Laimes luteklis Rīgas Domā. Ekspresintervija ar latviešu basbaritonu Egilu Siliņu
Foto: AFP/Scanpix. Egils Siliņš operā "Klīstošais holandietis"

Prese, draugi un kolēģi par Egilu Siliņu.

"Vokāli nevainojams, aktieriski interesants. Mākslinieks, kurš ļoti pārdomā visu, ko dara. Ja viņam rodas kāda ideja, nevari no tās Egilu "izsist." Draudzīgs un sirsnīgs. Stabils labā nozīmē. Cilvēks un mākslinieks, uz kuru var paļauties, par dziedātāju teikusi Hermaņa Brauna Fonda direktore Inna Davodova.

"Šarmants, koķets, ar labu humora izjūtu. Ļoti inteliģents dziedātājs ar ļoti patīkamu balss tembru. Katrā vārdā ieliek raksturu, jēgu," Egilu Siliņu raksturo diriģents Aleksandrs Viļumanis.

"Egilam ikdienas dzīvē piemīt zinātnieka ziņkārība: analizēt, pamēģināt, pagaršot, aplūkot…. Viņš, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatavs. Vienmēr ies tālāk un mācīsies," saka Ženēvas Universitātes pasniedzēji Ingrīda un Ivars Alkšņi Ināras Ancānes grāmatā "Egils Siliņš – savējais svešinieks".

"Fakts, kā Egils pirmo reizi (Vīnes operā) dziedāja Pročidu, galveno basa lomu Verdi operā "Sicīliešu vespere", piederas kurioziem – bez neviena orķestra un skatuves mēģinājuma. Izgāja lomu kopā ar koncertmeistaru, un tālāk režisora asistents teica, kas jādara uz skatuves, uz ko jāreaģē. Tāda arī bija debijas izrāde," saka pavadītājpianists Māris Skuja Ināras Ancānes grāmatā "Egils Siliņš – savējais svešinieks.")

"Vakara atklājuma vārds – Egils Siliņš. Viņš uz skatuves ir valdzinošs Mefistofelis. Viņa krāšņi tembrētā balss ir kā radīta šai partijai, tāpat kā dēmoniski mefistofeliskais skanējums. Viņš iespaido kā uz operas skatuves uzkāpis Roberts de Niro…," Austrijas prese pēc Šarla Guno "Fausta" izrādes 1996. gadā Vīnes Tautas operā ar Siliņu Mefistofeļa lomā.

"Laimes luteklis, kuru visu laiku vadījušas likteņa sakritības. Viņš ir īstajā brīdī aizbraucis, lai būtu uz skatuves. Ir izskatīgs, sportisks, azartisks, ļoti čakls un strādīgs. Egilam raksturīga lieliska vokālā tehnika, patīkama balss, viņš precīzi un ātri visu apgūst. Viņu pārāk daudz netraucē emocijas, viņš prot sevi turēt rāmjos, viņam ir ass prāts, viņš ir izcils profesionālis un arī labs kolēģis," dziedātāja Inese Galante Ināras Ancānes grāmatā "Egils Siliņš – savējais svešinieks."