Foto: Vida Press

Mākslas vēsturniece Ieva Lejasmeijere šonedēļ radio "Klasika" vēstīja par saviem vērojumiem Amsterdamas modernās mākslas muzejā "Stedelijk". Arī šis raksts būs par nesen Amsterdamā pieredzēto, bet šoreiz uzmanības centrā – Nika Keiva un grupas "The Bad Seeds" koncerts "Ziggo Dome" namā 6. oktobrī.

Iepazīšanās ar Keivu

Nevaru sevi dēvēt par zvērinātu Nika Keiva fanu, neesmu noklausījies visus albumus, bet, reiz iepazīstot viņa mūzikas agrīno rokrakstu grupas "Birthday Party" raupjajā izteiksmībā vai "The Bad Seeds" 1984. gada debijas albumā "From Her To Eternity", kaut kas vienlaikus baiss un pievilcīgs licis pārmaiņus atgriezties pie Keiva mūzikas. Ilgi turējos pie "The Bad Seeds" pirmā ieraksta. Keiva vokālās līnijas, makabriski viļņojošais teksta frāzējums, dziesmu melodiskums un askētiskie, trāpīgie aranžējumi radīja iespaidu, ka esmu atradis kaut ko patiesi oriģinālu.

Neiedziļinoties turpmākajos grupas ierakstos, es tomēr mēdzu klausīties atsevišķas dziesmas un iemācījos tās spēlēt uz ģitāras. Tuvāka un pastāvīgāka atgriešanās pie Keiva daiļrades man saistās ar pēdējiem albumiem "Push The Sky Away" un sevišķi "Skeleton Tree", par kuru uzdrīkstos sacīt, ka zinu to no galvas. Laikam jau tieši "Skeleton Tree" bija iegansts ņemt vērā Nika Keiva Eiropas turneju un pārvērst īstenībā domu, ka varētu reiz dzirdēt un redzēt Keivu dzīvē.

Liturģija Keivam

Ko nozīmē pieredzēt Nika Keiva koncertu? Pirmkārt, es nestāvēju pirmajās rindās, ar kurām Keivs teju katras dziesmas laikā veidoja ciešas saites, bez minstināšanās pārlecot no skatuves rampas uz acīmredzot ne pārāk plato nožogojumu priekšā klausītāju rindām un veidojot (vismaz man) jaunas nozīmes par mūziku un koncertu kā komunikāciju starp mūziķi un klausītāju. Koncertu pieredzēju vienā no sānu sēdvietām, mierīgi sēžot kā klasiskās mūzikas koncertā un gaidot pēdējo skaņdarbu, lai varētu aplaudēt. Šī pozīcija deva iespēja pieredzēt Keiva koncertu divos klātbūtnes stāvokļos: emocionāli ļaujoties Keiva radītajai tēlu pasaulei un tverot katru dziesmas niansi vai izmantojot distanci kā priekšrocību, lai vērotu koncertu, kura žanriskās robežas dažbrīd sāka saplūst un pārklāties ar Nika Keiva liturģisko vēstījumu sev uzticīgai draudzei. Tas, protams, piestāvēja Keiva tēlam un reliģiskajiem diskursiem viņa dziesmu tekstos. Līdzās mūzikai bija interesanti vērot klausītāju atdevi, gatavību jebkuriem Keiva izvirzītiem noteikumiem, kas zināmā mērā līdzinājās fanātiskai apbrīnai. Tas radīja divējādas sajūtas, un es tā arī nespēju līdz galam iztēloties, vai labprāt būtu piedzīvojis Keiva intensīvo skatuves klātbūtni, burtiski sakot, tête-à-tête.

Amsterdamas koncerts, ieskaitot trīs piedevas, bija 18 dziesmu kompozīcija. Jau pirmā no tām piepildīja vismaz pusi no manām gaidām – "Anthrocene" no albuma "Skeleton Tree" izskanēja akustiskā versijā bez dziesmai raksturīgajām sitaminstrumentu līnijām ierakstā. Dziesmu dzīvais atskaņojums, instrumentālas un dramaturģiskas atkāpes no ieraksta versijām manā skatījumā ir galvenā Nika Keiva koncerta virsvērtība un labākais arguments, kāpēc Keiva dēļ jābrauc uz Eiropas otru malu. Koncerta dramaturģija lielākoties bija "Skeleton Tree" materiāls ar pamīšus kārtotām atkāpēm uz agrākiem albumiem. Pēc "Higgs Boson Blues" grupa meta arku uz pirmsākumiem un nospēlēja "From Her to Eternity", un drīz sekoja daiļā "Jubilee Street" ar vērienīgu tempa kāpinājumu dziesmas izskaņā kā viena no koncerta kulminējošām virsotnēm. Pirms dziesmām "Girl in Amber" un "I need You" Keivs nodziedāja balādes "The Ship Song" un – koncerta aptuvenā zelta griezumā – "Into My Arms".

Līdzās kvalitatīvajam muzikālajam sniegumam Niks Keivs apliecināja, ka koncerts ir viņa valstība, kurā viņam pieder vara darīt teju jebko, piemēram, dziedot piedevas, uzvest palielu klausītāju bariņu uz skatuves un, kā savu Keiva pieredzi nesen aprakstīja Henriks Eliass Zēgners, diriģēt visu pasauli. Līdzās piedevām "The Weeping Song" un "Stagger Lee" Keivs savu vēstījumu noslēdza ar "Push the Sky Away". Vien nesaprotu, kāpēc viņš visai zālei lika kā pieaugušiem bērniem šo vārdu laikā ilustratīvi ar plaukstām atstumt gaisu no sevis, dziesmas metaforu līdz galējībai banalizējot. Varbūt līdzās koķetērijai ar publiku tā bija smalka spēle, kurā Keivs starp rindiņām aicina lasīt — pavērojiet paši sevi. Neskatoties uz to, koncerts, nenoliedzami, paliek neaizmirstams piedzīvojums, pirmreizēja dzīvā satikšanās ar Nika Keiva mūziku un viņa suģestējošo klātbūtni.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!