Lū Rīds - 'Velvet Underground' un Niko

Sešdesmito gadu otrajā pusē Endijs Vorhols jau bija slavens mākslinieks, un nepieradinātos mežoņus no "Velvet Underground" viņš ņēma savā aizbildniecībā. Lai dīvainā grupa izklausītos vēl dīvaināka, Vorhols grupā iesaistīja platīnblondu vācu skaistuli Niko (īstajā vārdā Krista Pafgena), kuras zemais balss tembrs bija tik maģisks un personība tik pievilcīga, ka salīdzināt viņu spēju vienīgi ar Marlēnu Dītrihu.

Lai gan mūzikā Niko tobrīd bija gandrīz iesācēja (viņas vienīgo dziesmu "I'm Not Saying" 1965. gadā sacerēja "Led Zeppelin" ģitārists Džimijs Peidžs), tomēr viņas biogrāfija arī bez Vorhola bija gana raiba. Niko jau bija paspējusi Eiropā strādāt par modeli tādiem žurnāliem kā "Vogue" un "Elle", filmēties Fellini leģendārajā filmā "Saldā dzīve" un kļūt par kulta personību Vorhola studijā, ko sauca par Fabriku (šim nosaukumam latviešu TV skatītājiem vajadzētu būt pazīstamam). Arī viņas mīļāko saraksts ir visai garš, kurā minami tādi mūziķi kā Bobs Dilans, Džims Morisons, Braians Džonss un Igijs Pops. Neapšaubāmi, ka viņai bija attiecības arī ar abiem "Velvet Underground" līderiem Lū Rīdu un Džonu Keilu, bet no smukulīša Alēna Delona Niko pat piedzima dēls, kuru gan ilgu laiku egoistiskais aktieris negribēja atzīt par savu atvasi.

Tā nu 1966. gadā jaunais kvintets ķērās pie albuma ierakstīšanas. Oficiāli par tā producentu tiek uzskatīts pats Vorhols, taču patiesībā viņš mūziķiem ļāva pilnīgu radošo brīvību un producēšana izpaudās kā čeku parakstīšana. Tiesa, konkrētajos apstākļos Vorhola ieguldījums ir nepārvērtējams, jo ļoti iespējams, ka bez viņa rekomendācijām grupa vispār netiktu ielaista ierakstu studijā. Turklāt Vorhols pirmajai platei uzgleznoja dzeltenu banānu, kurš šobrīd tiek uzskatīts par vienu no slavenākajiem mūzikas albumu noformējumiem. (Starp citu, Vorhols gleznojis arī grupas "Rolling Stones" logotipu - lūpas ar izbāztu mēli.)

Kā vēlāk par albumu izteicās visu dziesmu autors vai līdzautors Rīds, viņa pamatmērķis tobrīd bija romāna jutīgumu ieviest rokmūzikā vai sarakstīt dižu amerikāņu romānu mūzikas albuma formātā. Rezultāts patiešām bija pārsteidzošs, un 1967. gada 12. martā dienasgaismu ieraudzīja grupas pirmais albums ar zīmīgo nosaukumu "The Velvet Undergound and Nico". Tā bija patiešām alternatīva rokmūzika, kas līdzīgi "The Doors" apvienoja garāžroku, psihodeliju un izsmalcinātu avangardu. Kritiķi vēl joprojām lauza rokas, nezinot, kā nodēvēt šo stilu - par alternatīvo roku, proto-punk, noise-rock vai vēl kā savādāk. Skaidrs ir viens: "Velvet Underground" skanējums ir ietekmējis gan glemroku, gan pankus, gan gotus, gan new wave, un droši vien gandrīz jebkuru grupu, kas nevēlas spēlēt kā Maikls Džeksons vai Madonna.

Katra no vienpadsmit dziesmām ir atsevišķa stāsta vērta, un albums savā daudzveidībā ir absolūti monolīts. No skaistajām balādēm "Sunday Morning" un "I'll be Your Mirror" līdz Rīda skolotājam Delmoram Švarcam veltītajai "European Son" un īsti fizioloģisku narkomānu ciešanu atspoguļojumam dziesmā "Heroin". Turklāt šoka momentu miermīlīgajiem amerikāņu klausītājiem radīja arī dziesmu teksti. Šur tur tā laika mūzikā pa vidu puķu bērnu lirikām jau bija iespraukušies teksti par kāsīšiem (Dilana "Rainy Day Women") vai psihodeliskajiem tripiem ("The Byrds" dziesma "Eight Miles High"), bet "Velvet Underground" visus pārspēja ar heroīna atkarības, sadomazohisma, transvestītisma, prostitūcijas, vardarbības un suicīda pārsātinātajām dziesmām.

Arī kā ģitārists Peidža, Kleptona, Hendriksa un Džefa Beka ērā Rīds bija pietiekami novatorisks ar skaņas deformācijām, instrumentu nestandarta noskaņošanu (piemēram, visas stīgas noskaņojot uz vienas nots) un ārkārtīgi skaļajiem fīdbekiem. Ģitāras spēlē viņš bija iespaidojās no piecdesmito gadu džeza saksofonistiem un reiz kādā intervijā atzina: "Vissvarīgākā manas reliģijas daļa ir ģitārspēle".

Visi ietekmīgākie mūzikas žurnāli vēl līdz šim velvetu debijas albumu ierindo visu laiko nozīmīgāko mūzikas ierakstu augšgalā līdzās bītliem, stouniem, Dilanam un Elvisam Preslijam.

Protams, pēc visa teiktā jūs loģiski secināsiet, ka "Velvet Underground" un Lū Rīds momentāni kļuvi par pasaules mēroga superzvaigznēm un kopš tā brīža peldējās naudā un heroīnā. Patiesība ir rūgtāka: nesagatavotā publika tādam radikālismam vēl nebija gatava, un albums Amerikas mūzikas topos ar pūlēm iekļuva labāko divsimtniekā.

Šobrīd neviens īsts mūzikas mīļotājs nenoliegs albuma absolūto burvību un fenomenālo ietekmi uz turpmāko rokmūzikas attīstību. Atsaucoties uz leģendāro Ilmāra Šlāpina rakstu 1996. gada "Rīgas laikā", "Plate tika pārdota tikai tūkstoš eksemplāros, taču katrs, kas to nopirka, pēc tam nodibināja savu grupu". Tiesa, to teicis nevis Šlāpins, bet viens no "Roxy Music" dibinātājiem Braians Īno.

P.S. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpaziņo kāda bēdīga vēsts. Pēc patiešām izcilas solokarjeras, par kuru zina tikai daži tūkstoši cilvēku, Niko pēc divdesmit gadu ilgas heroīna atkarības 1988. gadā mira no asinsizplūduma smadzenēs. Viņai bija tikai 49 gadi. Šī skumjā notikuma dēļ visus "Delfu" lasītājus lūgšu Niko bojāeju pieminēt ar klusuma brīdi.