Šis ir Jostes otrais albums, debijas albums "Alise Joste" tika izdots 2011. gadā un līdz šim viņa ieguvusi atpazīstamību un atzinību ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Proti, ārzemēs izdots jau minētais albums un arī koncertējusi Joste ir dažādās Eiropas vietās. Tāpat dziedātājas balss dzirdama arī grupas "100 baltas dvēseles" skaņdarbos.
Līdz ar albuma izdošanu skatītājiem tiek nodots arī dziesmas "Moving Shadows" videoklips
Latviešu valodā lietotais vārds "dziesminieks" vai "dziesminiece" īsti neatspoguļo angļu valodas apzīmējumu "singer-songwriter", ar kuru Josti raksturo visbiežāk. Dzīvajos koncertos jaunā mūziķe dziesmas izpilda tikai ar savas balss un ģitāras palīdzību, taču jaunajā albumā svarīgas ir arī klavieres un dažādi efekti. Viņa ir gan pašu dziesmu, gan citu instrumentu partiju autore.
Jostes mūziku visvienkāršāk raksturot kā lirisku. Maigā, niansēs izslīpētā, taču kopumā piezemētā un klusinātā balss ir viņas mūzikas centrs, taču arī melanholisko melodiju radīšanu dziedātāja ir izkopusi līdz atzinības vērtam līmenim. Viņas arsenāls lielākoties sastāv no "skumīgām", klusām, akustiskām un intīmām dziesmām, tādējādi to lielākais spēks izpaužas radītajā atmosfērā.
Tas gan nenozīmē, ka mūzikas tehniskie līdzekļi šajā albumā nebūtu vērā ņemami. Lai arī Joste neizceļas ar inovatīvām instrumentālām partijām vai nedzirdētiem muzikāliem līdzekļiem, visu instrumentu skanējums ir precīzs, pārdomāts un pārliecinošs. Jūtams, ka mūziķe ietekmējusies no akustiskās mūzikas klasiķiem - dzirdamas gan viņas elka Nika Dreika, gan Eliota Smita, gan mūsdienās aktuālāku izpildītāju - Džoannas Ņūsomas un Vaštī Bunjanas atskaņas, taču no garlaicības albumu paglābj emocionālā intensitāte un neuzkrītošie, bet atsvaidzinošie efekti.
Jostes balss ir ne tikai tembrāli izkopta, bet arī intonatīvi bagātīga. Lai arī albumā valdošā noskaņa ir samērā nemainīga, tajā jūtami vairāki slāņi, pie kuriem aizved tieši trauslās, maigās, bet nemierīgi sāpīgās un sajūtām pārpilnās vokālās partijas.
Albuma nosaukums "Hardships are Ships", ko aptuveni varētu tulkot kā "Ciešanas ir kuģi", trāpīgi atspoguļo tā kopējo sajūtu. Ieraksts ir tumšs, tajā jūtama relfeksija par pārdzīvojumiem, taču dramaturģiski tuvojoties noslēgumam tas noved pie samierniecisku, gaišu emociju gammas.
Mūzikas žanrs, kurā albumu veidojusi Joste, nekad neiekaros milzīgas festivālu masas un radio topu virsotnes, taču tāds nav arī tā uzdevums. Šī ir mūzika, kas paredzēta uzmanīgu klausītāju pilnām koncertzālēm, tā pieprasa uzmanīgu iedziļināšanos. Ar katru atskaņošanas reizi iespējams pamanīt arvien jaunas nianses, arvien dziļāk izpētīt gaisīgos dziesmu tekstus, arvien dziļāk uzsūkt albuma atmosfēru. Tas, vai tā uzrunā klausītāju, atkarīgs no katra gaumes, taču tie, kuri izvēlēsies albumā iedziļināties, noteikti nebūs vīlušies.