Vai varat atsaukt atmiņā situāciju, kad pirmo reizi sapratāt, ka jums interesē vēsture, un folklora?

Pats sākums ir drusku komisks, tas meklējams bērnībā. Es biju apmēram 10 gadus vecs, kad laukos, Kurzemē, kartupeļu talkā nejauši atradu naudiņu – tā bija 18. gadsimta zviedru monēta. Toreiz radās vairāki jautājumi – kā, kāpēc, vai var būt šeit kādam izkritusi? Vārdu sakot, uzzināju, ka ir tāda arheoloģija un palēnām tas viss sākās.

Viens no cilvēkiem, kas nospēlēja vislielāko lomu un ievirzīja nopietnāku interesi, bija mans vēstures skolotājs Odisejs Kostanda. Viņš saprata, ka Latvijas vēsturi nevar tā vienkārši atdalīt no tradīcijām. Mums bija sava vēstures entuziastu kopa. Uz nodarbībām tika pieaicināts folkloras kopas ”Grodi” vadītājs Andris Kāposts, ar kuru tad kopā gan gadskārtas, gan godus mācījāmies un izpildījām. Tolaik arī bija ļoti aktuāla strēlnieku kapu sakopšana.

Tas laiks tāds romantisks laiks, jaunība un pilna galva ar visādām nebēdnībām. Ierastā kārtība bija tāda, ka pēc laba darba – vai nu tā bija kapu sakopšana vai, kas cits, - bija arī pirts un visādas everģēlības. Visi darbi nāca viegli un ar lielu entuziasmu, svinējām svētkus – Miķeļus, Mārtiņus, Jāņus un Ziemassvētkus. Tas arī deva galveno grūdienu vēstures un folkloras jomā.

Kāds ir jūsu ceļš vīru kopā ”Vilki”?

”Vilkos” esmu no pašiem pirmsākumiem, pievienojos vēl tai brīdi, kad ”Vilki” vēl nemaz nebija – ap 1991. gadu. Bet vēsture ”Vilkiem” ir vēl senāka, jau kopš 1980. gada, kad bija Jukuma Vācieša vārdā nosauktā Engures folkloras kopa. Sākotnēji to vadīja Māris Ošs, vēlāk Bērtulis Pizičs. Valsts drošības komiteja abus šos vīrus trenkāja, neļāva dziedāt. Ošu pat iesēdināja tolaik cietumā. 1987. gadā radās ”Liepavots”, kas izgāja cauri visam Atmodas laikam, cilvēki nāca un mainījās. 1992. gadā mēs sākām pamatīgāk ņemt to seno folkloras slāni un dažādu laikmetu karavīru dzīvesziņu. Notika reformas, mainījām nosaukumu un par ”Vilkiem” kļuvām 1992. gada 5. novembrī.

Sākotnēji ”Vilku” dibinātājs Māris Ošs dziedāja ”Skandiniekos” un viņam bija sajūta, ka tomēr tiek dziedāts ”to, ko drīkst”. Tiesa gan, toreiz pat nebija runa par būšanu kaut kam pret. Turklāt folklora Latvijā toreiz bija un joprojām ir ļoti sievišķīga. Ir vairāki iemesli, kāpēc tas tā. Viena lieta, ka večus visos karos izkāva un tās folkloras glabātājas, pavarda nesējas bija sievietes, bet tik un tā ir milzīgs klāsts ar vīru dziesmām, ko nemaz nepiedien meitenēm dziedāt. Nerunāsim par rupjām dziesmām, bet arī godos – krustabās, kāzās un citos, ir tipiskas puišu dziesmas. Tad vēl virkne darba dziesmu, jūrnieku dziesmas, pieguļas dziesmas un, protams, karavīru dziesmas. Ir arī meiteņu kara dziesmas, par sērām pavadot bāliņu, vai mātei pavadot dēlu. Tomēr vīru dziesmas ir tik lielā skaitā, ka būtu grēks nebūt šādai vīrišķīgai grupai pretim sievišķajam folkloras apjomam

Ir aptuveni zināms cik latviešu folklorā ir kara dziesmu?

Jā, šāds uzskaitījums ir. Kara dainas ir ap 7000, bet melodijas ap 700

Jūs esat aktieris, kas ārpus vīru kopas 'Vilki' ir pārējie dalībnieki?

Mēs visi esam šodienīgi normāli cilvēki ar savām profesijām – ir skolotājs, ir policists, ir datorspeciālists, ir Rīgas Domes deputāts un Okupācijas muzeja administrators, un zemessargs, kurš reizē ir arī uzņēmējs. Es pats Leļļu teātrī nestrādāju jau vairāk kā divus gadus, tomēr ar teātri mana dzīve ir sastīta jebkurā gadījumā, šobrīd esmu iesaistīts vairākos projektos.

Jūs ne tikai dziedat, bet paši pētat un veidojat savu koncertu apģērbu un mūzikas instrumentus. Latvijā ir vairāki vēstures rekonsrukcijas klubi, kāda ir jūsu sadarbība ar tiem?

Pāris gadus pēc ”Vilkiem” aktivizējās arī citas līdzīgas grupas, kādreizējie ”Livonieši” tagad biedrība ”Livonensis” jeb ”vesturiskiaktivs.lv” nāca ar padziļinātu militārās vēstures izziņu. Lai gan viņi jau ar ir braši dziedātāji.

Šādas organizācijas ir bijušas gan Liepājā, gan Ropažos. Ļoti plaša vēsturisko klubu kustība ir Lietuvā. Pirms pāris gadiem mums vienā festivālā svinīgi pasniedza zobenu kā pateicību, ka mēs ”Vilki” esam aizsākuši, devuši impulsu šai kustībai Lietuvā. 1994. gadā tika nofilmēta TV filma ”Vilki” un gadu vēlāk to parādīja Lietuvā, ko paši lietuvieši atdzīst par iedvesmu vēstures rekostrukcijas klubu pirmsākumiem pie viņiem. Tas, protams, mums ir liels pagodinājums.

Kāpēc vispār karavīram ir jādzied?

Tā ir latviešu tradīcija, turklāt avoti no dažādiem periodiem vēsta pat jocīgas lietas – piemēram, strēlnieki, zinot, ka nākamjā dienā gaidāms nopietns uzbrukums vai izšķirīga kauja, visu nakti dzied. Mūzika taču sakārto visas enerģijas. Vēl jāatzīmē, ka gandrīz nemaz nav dziesmu par pašu kauju – ne jaunos, ne vecos laikos dziesmā nav aprakstīts pats kaujas moments. Tas ir tabu, par to nav vērts runāt, tas ir jāizdara un viss.

Dziesmā karavīrs runā gan par meiteni, gan mīlestību, par ilgām, par atvadām, viens otru apdzied. Ir arī draiskas un rupjas dziesmas. Vēl viens stereotips ir, ka karavīru dziesmas ir skumīgas balādes. Jā, ir piemiņas dziesmas, bet pārsvarā ir lustīgas dziesmas, tādas uz vella paraušanu. Protams, kaujā iet un dara, bet pēc tam, lai aizmirstos, lai nedomātu par to, ka laukā palicis draugs, tēvs vai brālis, pēc kaujas ir jādzied. Un ja visas dziesmas būtu tikai sērīgas vien, tad nevarētu savākties jaunai kaujai.

Jūs dziedat ne tikai dainas, bet arī strēlnieku un pretrunīgi vērtēto leģionāru dziesmas.

Nu, tas pretrunīgums ir saistīts ar politiku, līdzko sāk politizēt šīs karavīru lietas, tad ir bēdīgi. Laikam ejot, esam sapratuši, ka nav jāšķiro, kur kurais ir piedalījies. Ja cilvēks ir bijis kārtīgs karavīrs, viņš ir cīnījies par Latviju. Tikai tādēļ, lai šeit, savā Dieva noliktajā zemītē, varētu mierīgi dzīvot.

Vēsturniekiem un politiķiem ļoti patīk šķirot labajos un sliktajos – gan tos pašus strēlniekus, gan Otrā pasaules kara dalībniekus. Ja mēs runājam par latviešiem, tad kāda starpība? Pateicoties viņiem mēs tagad šeit runājam brīvi, latviski.

Vai tādā gadījumā piekrītat idejai, ka 11. novembris varētu būs piemiņas diena visiem, kas krituši par Latviju, aizmirstot 16. martu un citus strīdīgos datumus?

Pirmkārt, labojums. Mēs uzskatām, ka 11. novembris nav piemiņas diena, bet uzvaras diena, svētki. 1919. gads bija vienīgā reize, kad zem latviešu karogiem ar latviešu formām cīnījāmies par Latvijas brīvību. Ne ar kādu citu armiju, tikai par sevi. Un uzvarējām... Tieši pateicoties Brīvības cīņām šī valsts ir izveidojusies. 18. novembri mēs ik gadu atceramies un plaši svinam, bet reālo brīvību Latvija ieguva 1919. gadā. Šī diena – 11. novembris ir tikpat nozīmīga. Ar vēsturnieku un mediju palīdzību mēs gribētu panākt, ka šī ir svētku diena – nevis vienkārši piemiņas un atceres diena.

Kas attiecas uz citiem datumiem, tie tiek pārmērīgi politizēti. Jā, mēs arī piedalāmies 16. marta gājienā, jo mums ir svarīga piemiņa, ir svarīgi runāt par to, ka šie cilvēki nebija kaut kādi vācu pakalpiņi vai kas tamlīdzīgs.

Joprojām divi no mūsu ”Vilkiem” veido videoarhīvu, brauc pie veciem vīriem, kuri stāsta savas atmiņas par kara laiku un neviens, pilnīgi neviens nekad nav bijis tāds, kā rādīts Viļa Daudziņa izrādē ”Vectēvs”, ar Hitlera bildi un nacistu karogu pie sienas. Un neviens no šiem viņiem nav gājis karot Hitlera ideoloģijas dēļ, tās ir pilnīgas muļķības. Un vēsturnieki tikai runā, politiķi runā, bet neviens neprasa šiem vecajiem vīriem. Bet šie videostāsti pierāda, ka vienīgais, ko viņi gribēja – cīnīties par mieru savā dzimtenē un būt saimnieki savā zemē.

Tomēr šādi personiski stāsti kā Daudziņa ” Vectēvs”, Saulīša ”Keep Smiling” vai nupat iznākušie Miķeļa Bērziņa atmiņu pieraksti ir labs veids kā runāt par vēsturi, nedalot tikai baltajos un melnajos, vai labajos un sliktajos.

Protams! Jebkurā brīdī ikkatrs no mums ir personība. Un nevienam nav tiesības pārmest. Kaut vai šobrīd tie, kuri brauc prom no Latvijas - viņiem katram ir savi iemesli. Mēs varam runāt un aicināt atpakaļ, bet nevaram pārmest vēlmi dzīvot labāk, tāpat arī vēlmi kara laikā izdzīvot. Vieni saprata, ka negrib pēc kara palikt Latvijā un emigrēja, citi gāja mežos, izbraukāja Sibīriju un vēlāk atgriezās, vēl citi gāja, lai atriebtu Baigo gadu un zaudētos tuviniekus, citi jau pirms, kara bija devušies uz Krieviju un savukārt cīnījās pret Vāciju. Un nebija mazums tādu, kas mēģina izvairīties no visa. Taču tas ir tik personiski, ka ir muļķīgi kaut ko pārmest.

Nu, mans vectēvs bija ”sarkanajos”, bet es šobrīd dziedu leģionāru dziesmas. Savā laikā es ar viņu runājos un es zinu, kāpēc mans vectēvs darīja tā. Mūsu ģimene bija nabadzīga un vectēvam nebija nekāda priekšstata par to, kas notika 14. jūnijā un lielāks bieds bija vācieši pret ko cīnīties. Tai pašā laikā viņa brālis bija leģionāros.

Tas jau ir tāds klasisks latviešu dzimtas stāsts.

Tieši tā, un vai tāpēc viņš vairs nebija brālis?

Tāda absurda situācija izveidojusies – pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas visi ”sarkanie” bija sliktie, bet nepagāja ne 10 gadi, kad arī visi leģionāri kļuva sliktie. Bet kur tad ir labie? Piemēram, bijām Austrālijā pie Daugavas vanagiem, un tur, ceļojot ievērojām, ka ikviena pilsētā ir piemineklis karavīriem, kas ir piemiņas vieta neatkarīgi no tā par ko un kādā armijā viņš cīnījies. Tas mums būtu jāmācās, nevis jāmeklē kurš labais, kurš sliktais, katram jau drusku ir sava taisnība. Nosodīt ir muļķīgi.

Pateicoties atsevišķu politiķu izlēcieniem, sabiedrībā, it īpaši jaunu cilvēku vidū dažākārt parādās visai nievājoša attieksme pret jēdzieniem nacionālisms, patriotisms. Kādus jauniešus jūs redzat skatītāju rindās savos koncertos?

Uz 20 gadu jubilejas koncertiem nāk visas paaudzes – sākot no bērniem līdz sirmgalvjiem. Taču pamatā ”Vilku” koncerti notiek skolās, mums ir programma – koncertlekcija, kurā mēs ne tikai dziedam, bet arī stāstām, rādām fotogrāfijas. Vairumā gadījumu jaunieši sākumā nodur acis, viņiem kauns, kad mēs tādi nopietni, pieauguši vīri ierodamies jocīgos senajos tērpos. Apmēram - Ko viņi te māžojās? Pēc koncerta ap 80 procentiem maina domas.

Ir arī bijuši daudz gadījumi, kad mēs sākam dziedāt un skolas zāles aizmugurē parādās sarkanbaltsarkanais karogs, vai plakāts ”Vilki”. Vai arī atnākam, skatāmies pirmajā rindā sēž ne jau ceturtās klases skolnieki, bet 12. klases čaļi un dzied līdzi visas dziesmas. Un tas nav viens vai divi izņēmumi, šādas skolas ir pa visu Latviju.

Strēlnieki arī bija jauni zēni, kā salīdzinot izskatās šodienas jaunie puiši skolās, vai, ja būtu tāda nepieciešamība, vēsture varētu atkārtoties?

Mēs, kad rādām jauniešiem fotogrāfijas, cenšamies uzsvērt, ka tie ir bijuši tieši tāda paša vecuma, tādi paši jaunieši. Kas bija strēlnieki? Tādi paši pašpuikas, bija gan lauku zēni, gan kārtīgie skolnieciņi, gan mazie bandīti no Grišķenes, no Čierīša, tepat no Āģīša. Bet, kad bija jāvienojās, tad visi bija viens vesels un kā dūre. Mēs esam pārliecināti, ka kritiskā brīdī arī mūsdienās būtu ļoti līdzīgi.